«Katru gadu jāizdara vismaz viens labs darbs»

Kultūra

Īves pagasta Tiņģere allaž ir viena no vietām, kuru gribas izcelt, kad runa ir par šķietami nomaļu nostūri, kurā tomēr, pateicoties uzņēmīgiem cilvēkiem, notiek labas lietas. Tiņģerē ir pils, kas kļuvusi ne vien par administratīvu, bet arī par kultūras centru, uzliekot vietējiem par pienākumu paplašināt savu skatījumu kultūrā, mākslā un attieksmē pret dzīves norisēm.
Tiekos ar kultūras darba organizatori Baibu Kalnu un komunālās daļas speciālistu Aigaru Maurišu. Viņus vieno arī darbošanās Īves pagasta attīstības biedrībā «Tiņģernieks» un vienkārši — piederības izjūta un vēlēšanās darīt Tiņģeri pašiem un citiem tīkamu.
Baiba gan sāk ar mazliet pesimistisku noskaņu — nesen apmeklētajā Latvijas lauku kopienu parlamentā dzirdēti līdzīgi stāsti par savu vietu entuziastiem, kas darbojas ar lielāku vai mazāku pašvaldības atbalstu, tomēr skumjākā esot kopīgā izjūta, ka valdībai lauki īsti nav vajadzīgi, jo tie esot mazefektīvi. Bažas raisot arī iespējamā kārtējā reģionālā reforma un tas, vai pēc tās Tiņģeres aktīvistu ieguldījumu spēs novērtēt un atzīt par turpināšanas vērtu. Bet pagaidām viens darbs mudina uz nākamo. «Ja reiz te esam, tad arī darām, un ir gandarījums, ja arī citi paveikto novērtē,» saka Aigars. Viņa vaļasprieks — senu lietu krāšana un saglabāšana — bagātinājis Tiņģeres pili ar vēsturisko liecību krātuvi, bet ar to nav gana. «Kā es saku — katru gadu jāizdara vismaz viens labs darbs. Vienu gadu uztaisām šūpoles, citu — ugunskura vietu, šogad parkā tapusi kukaiņu māja, jauni soliņi un tiltiņš… Rakstījām projektu, mūs neatbalstīja, bet mēs vienalga iecerēto izdarījām. Tu esi iesācis, tas tevi dzen uz priekšu, un arī brīdī, kad nesaņem vajadzīgo finansējumu, neļauj atmest ar roku,» pieredzējis Aigars.
Baiba, būdama māksliniece, dažādos veidos spējusi arī citus lielus un mazus vietējos inficēt ar mākslu un tagad arī kultūras jomā tiecas pēc iespējami lielāka autentiskuma. «Katrs cilvēks jau dažādu likumsakarību dēļ nonāk kādā vietā un darbā, un, ja viņš atrod savu aicinājumu, tad dara no sirds. Jāapzinās katra spējas un prasmes, jo nespēsim auglīgi darīt to, kas mums nepatīk vai nepadodas. Ja kaut mazliet saņemam atgriezenisko saiti, ka cilvēkiem patīk tas, ko darām, tad ir vērts darīt arī to, kas amata aprakstā nav minēts,» viņa uzskata.
«Ar kultūras pasākumiem
jāmēģina veicināt iedzīvotāju motivāciju un ieinteresētību vairāk pašiem iesaistīties, nevis gaidīt, kad pagasta pārvalde vai pašvaldība visu izdarīs, tai pašā laikā pašieguldījumam esot minimālam,» Baiba min vienu no kultūras jomas mērķiem. Šo mērķi viņa cenšas sasniegt, sākot darbu jau ar pašiem jaunākajiem. Tas ir uzkrītoši — Tiņģerē vairs nav ne skolas, ne bērnudārza, bet katrā pasākumā var sastapt daudz bērnu, kuri labprāt visā piedās. Šogad bērni tikuši iesaistīti arī pils balles norisēs. Viņi tikuši saģērbti muižas ļaudīm atbilstošos tērpos, bet pēc tam likti gulēt garajos naktskreklos, un balles apmeklētāji varējuši viņiem novēlēt labu nakti. Par piedzīvoto bērni ir priecīgi un lepni vēl aizvien. «Bērni grib darboties — vienalga kādā jomā! Viņi labprāt zīmē, kopā veidojam izrādītes, ir plāns par mazu pavāršovu, kurā viņi paši gatavotu… Bērniem patīk apgūt kaut ko jaunu, patīk, ja viņiem velta laiku. Vecuma posms no kādiem četriem līdz 12 gadiem ir tas, kurā mēs vēl varam viņiem kaut ko iedot. Jāmāca vien pacietība izdarīt darbu labi, jo mūsdienu bērni visu grib ātri. Ir svarīgi caur visām aktivitātēm iemācīt arī cienīt to, kas te ir izveidots, — ja paši piedalījušies veidošanā, tad negribēs savu veikumu postīt. Tas viņiem ļauj šo vietu sajust kā savu un ar lepnumu izrādīt pili, kad ciemos ierodas kādi viesi,» stāsta Baiba. Lauku kopienu parlamentā tieši ticis uzsvērts, ka ne tikai darbiniekiem jāspēj pastāstīt par to, kas šeit notiek, — ja Tiņģerē iebrauc svešs cilvēks, jebkuram vietējam jāzina būtiskais, jāmudina apskatīt un uzzināt ko vairāk. «Daudzus pozitīvi pārsteidz tas, ka tik mazā vietā ir amatiermākslas kolektīvi, ka pilī notiek dažādas lietas, ka apkārtne ir sakopta. Viņi redz, ka te ir dzīvība un ka te dzīvo entuziasma pilni cilvēki,» priecājas Baiba.
To vēlas redzēt arī vietējie. «Tiņģerē, lai cilvēki nāktu uz pasākumiem, vajag, lai paši būtu iesaistīti — viņi grib redzēt savējos uz skatuves,» pamanījis Aigars. «Tā arī ir kopienas veidošana — ja tu cilvēku iesaisti, viņš kļūst ieinteresētāks visā pārējā, kas notiek. Ja viņš paliek maliņā skatītāja lomā, tad kādā brīdī var izvēlēties aizbraukt kaut kur citur,» piekrīt Baiba.
Arī pati pils ir vietējo pašapziņas
uzturētāja. Viņi nepulcējas kādā lauku kultūras namā, bet pilī, un tam ir cits svars. «Domāju, ka muižas būtu vairāk jāatbalsta. Ir kultūras nami, un ir muižas. Ir kultūras pasākumi, un ir pils balles. Tās ir atšķirīgas lietas. Pils uzliek savus pienākumus kultūras pasākumu veidošanā. Tajā, kas tiek rīkots, dabiski prasās kaut mazs vēsturisks piesitiens,» uzskata Aigars. «Arī vietējiem jāiemāca saprast, kāpēc tas tā ir, un jāpalīdz to iemīlēt. Tāpat jāstrādā ar mārketingu, lai ieinteresētu cilvēkus no malas. Apmeklētājiem te patīk, lai gan Tiņģeres pilī nav ne vēsturisko mēbeļu, ne vēsturiskā interjera, ar ko var lepoties citas muižas. Bet mēs mēģinām gaisotni uzburt ar attieksmi, ar mīlestību pret darbu, un cilvēki to jūt. Ir skaisti, ja pasākumi var notikt pilī, un mēs arī mēģinām tos veidot pils noskaņai atbilstošus,» pauž Baiba.
Par pils ballēm viņi runā īpaši silti. Viena lieta ir jūsmot par pirmoreiz veiksmīgi aizvadītu pasākumu, bet cita — par tādu, kas tradicionāli norisinās katru gadu. Pils balles ik reizi ļauj izgaismoties kādām jaunām vēsturiskām niansēm, piemēram, šogad viesi tikuši apkalpoti pie galdiņiem, un arī pie tā jāpierod abām pusēm: gan tiem, kuri apkalpo, gan tiem, kuri ikdienā nav pieraduši pie apkalpošanas. «Arī mūsdienās taču ir vietas, kur jāzina etiķete un kur jāprot uzvesties mazliet smalkāk, nekā ikdienā ierasts! Manuprāt, kultūras pasākumiem jābūt ne tikai izklaidējošiem, bet arī izglītojošiem. Cilvēks tādā veidā bagātinās, vairāk izprot lietas, spēj salīdzināt,» vērtē Baiba.
Tiņģerniekiem patiktu, ja pils balle kā gada nozīmīgākais pasākums tiktu novērtēts ar atsevišķu budžetu. Tas dotu iespēju celt pasākuma kvalitāti, darot to muižas garam atbilstošāku. Jau šoruden iecerēts pils mazo zāli padarīt, kā Baiba smejas, pilīgāku, un atkal — lai par piešķirtajiem līdzekļiem paveiktu pēc iespējas vairāk, vietējie aktīvisti jau piekrituši paši visā pielikt roku. Viņi cer arī uz pils parka inventarizāciju, lai parku varētu pareizi uzturēt un atjaunot saskaņā ar vēsturiskajiem aprakstiem, neļaujot tam kļūt pārlieku mūsdienīgam un mazāk vērtīgam. Nesen aizvadītā Vēsturisko dārzu diena devusi augsni labām sarunām ar citiem vietējiem ļaudīm, ļaujot pārliecināties, ka redzējums sakrīt. «Ja domas sakrīt, tad ir jāizdara,» spriež Aigars.
Viņš iztēlojas, cik labi būtu, ja vēl vairāk vietējo nāktu ar idejām un gatavību iesaistīties to īstenošanā, nevis pārmetošu attieksmi: «Kāpēc nav tā vai tā?» «Mēs esam tik, cik esam, un diez vai būsim vairāk. Tiem, kas te esam, jādara un jācenšas attīstīt šo vietu, lai tā ir zināma un patīkama,» rosina Baiba.