Zemes cilvēks Jānis ar savu vertikāles stiebriņu

Personības

3. jūlija vakarā Talsu luterāņu baznīcā ciemojās dziesminieks, Imanta Ziedoņa muzeja radošais direktors, Latvijas Televīzijas kultūras ziņu vadītājs, vīrs un triju bērnu — divu meitu un dēla — tētis Jānis Holšteins-Upmanis, pazīstams arī kā Goran Gora. Kas tovakar netika izteikts vārdos, tas izskanēja dziesmās un ģitāras skaņās.
Goran Gora izgudrotā valodā nozīmējot «augstais kalns». Pseidonīms radies laikā, kad, Latvijā parādoties internetam, Jānis bijis viens no tiem, kurš vēlējies vietnē «Satori» publicēt savu dzeju. «Lai neviens no draugiem nezinātu, ka tas esi tu, katrs sev izdomāju kādu abstraktu nosaukumu. Goran Gora bija viens no tiem. Vienkārši domāju, kas ir tāda forša mūzikas grupa. Ā, «Duran Duran»! Nu, labi, tad būs Goran Gora! Bet nu jau tik daudz gadu ir pagājis, ka šis nosaukums dzīvo pats savu dzīvi, un es to vairs nevaru apturēt — kā sniega bumbu, kas veļas no kalna. Pirms pieciem gadiem, kad izdevu pirmo albumu latviski — dziesmas ar Knuta Skujenieka vārdiem —, Knutam prasīju, kā būtu pareizāk — vai uz vāciņa tomēr nevajadzētu būt diviem normāliem cilvēku vārdiem: Knutam Skujeniekam un Jānim Hol-šteinam-Upmanim. Knuts atbildēja: «Pasarg’, Dievs! Nekādā gadījumā! Cilvēki desmit gadus ir mācījušies šo ļoti dīvaino nosaukumu, un tagad tu viņiem liksi pārmācīties?! Nē, lai ir Goran Gora.» Tas pamudināja doties tālāk virzienā, kurā jau biju devies. Bet tas ir mazliet dīvaini, un es arī vienmēr mulstu, kad ballītēs pat tuvi draugi mēdz mani saukt par Goranu, bet nu labi — es vismaz neesmu Dons!» klātesošos smīdināja mūziķis.
Saucoties par Augsto Kalnu, viņš tomēr pārliecinājies, ka ir zemes cilvēks, jo peldēt Jānim nepatīkot, bet, atrodoties augstu, gadījies piedzīvot kalnu slimību. «Man ir ārkārtīgi svarīgi sajust zemi, stabilitāti. Līdzko esmu augstāk par zemi, manī rodas pretdabiska sajūta,» J. Holšteins-Upmanis atzina.
Simboliskā nozīmē Jāņa dzīves augstākā virsotne esot paša bērni. «Pirms bērnu piedzimšanas citu jauno vecāku teiktais, ka ik dienu nākas iemācīties kaut ko jaunu, šķita klaji meli, bet tagad zinu — katra diena ar bērniem tiešām nāk ar ko jaunu. Stāstot viņiem par šo pasauli, kurā viņi ir piedzimuši, apjēdz to, cik maz pats īstenībā zini,» viņš pamanījis.
Tikšanos ar J. Holšteinu-Upmani vadīja žurnāliste Ina Strazdiņa, un uz viņas jautājumu par orientieriem sarežģītās situācijās viesis atbildēja: «Visticamāk, mīlestība ir mans orientieris. Mīlestība nevis Holivudas romantisko filmu izpratnē, bet mīlestība uz visu dzīvo, uz dzīvi, uz līdzcilvēkiem, uz sabiedrību un būšanu daļai no tās. Vārds «mīlestība» ietver daudz apakškategoriju, tostarp ticību, uzticēšanos, paļaušanos. Mani orientieri bijuši arī veselais saprāts, intuīcija, bet pāri visam — mīlestība ar vēlmi nenodarīt pāri nevienam,» apliecināja Jānis.
Ticība kā krāčaina upe
Viņam atmiņā palikusi aina no aptuveni piecu gadu vecuma, kad kopā ar vecākiem Ziemassvētku vakarā apmeklēta Neretas baznīca. «Kopā ar kādu meiteni es Ziemassvētku dziesmas esot dziedājis skaļāk par visiem! Tas ir viens būtisks faktors — pirmā sajūta, ar kādu atceries baznīcu. Ja tu to atceries kā bezgalīgu nīkšanu Ziemassvētkos, gaidot, kad beidzot brauksiet ēst cūkas šņukuru, tad tas īsti nestrādā. Ja pirmā sajūta ir kaut kas ārkārtīgi ēterisks, netverams un neizskaidrojams, tad tas neapšaubāmi rada interesi,» Jānis vērtēja.
Īstajā ticības jautājumu risināšanā būtiska esot mācītāja palīdzība. «Dod, Dievs, katram atrast savu mācītāju, kurš spēj norādīt domāšanas virzienu! Mums Baldones baznīcā bija divi mācītāji. Viens bija tas, kurš teica: «Mēs, kristieši, visi kopš dzimšanas esam grēcinieki.» Un tad tu dodies pa pasauli tāds mazliet nošņurcis, jo tur neko nevar darīt — mēs visi esam grēcinieki… Bet otrs mācītājs teica: «Mēs, ticīgie cilvēki, dzīvojam mīlestībā, jo Dievs ir episka mīlestība.» Šis mācītājs bija tas, kurš mani izveda cauri iesvētes mācībai, kurš mani kristīja, iesvētīja, pēc tam salaulāja un pēc desmit gadiem vēl nostiprināja mūsu laulības zvērestus. Jautājumi par ticību vienmēr šķiet grūti, tādi, par kuriem nedrīkst sākt runāt draugu ballītēs, jo vienam šķiet, ka ir tā, otram — citādi, bet tā arī ir! Ticība pašos pamatos ir ārkārtīgi individuāla. Nav vienotas atbildes, kas der visiem. Tas ir ilgs ceļš, gara un krāčaina upe ar daudziem līkločiem. Ja tev ir kāds cilvēks, kuram vari uzdot jautājumus, ja tādi rodas, tas ārkārtīgi atvieglo ļoti daudzas lietas. Ir atbildes, kuras var gūt vien garīgos meklējumos — par esību vai par laiku, vai par to, kas ir cilvēks, kāpēc mums ir jāmirst un kas tas par periodu no A līdz B. Ir vieglāk dzīvot, ja esi kādā saskarē ar Vertikāli un esi nodrošinājis šo vertikālo saikni. Tad saproti, ka daudzas lietas vienkārši tādas ir, un sāc baudīt dzīvi,» gaiši sprieda Jānis. Šo vertikāles izjūtu viņš cenšoties ietvert arī savās dziesmās.
«Nu, un kāpēc tad ir tā?»
Tikšanās ar Jāni bija iesvētes mācību nometnes programmas daļa, tāpēc saruna aizvirzījās arī uz viņa paša iesvētībām pirms 11 gadiem. «Ir gadījumi, kad tev gribas uzvilkt baltu kreklu, sapucēties, jo tu zini, ka dari kaut ko labu sev. Ir viegli darīt labu citiem, palīdzēt ar padomu vai kā tamlīdzīgi, bet ir brīži, kad jāparūpējas par sevi un pārmaiņām sevī. Ar pārmaiņām es domāju attīstību uz augšu. Atmiņās par iesvētību dienu palikusi mistiska sajūta, ka izdari pareizi. Tas ir līdzīgi, kā aprakstīt mīlestību vai brīdi, kad bērns nāk pasaulē. Tas ir kaut kas netverams, jaunas emocijas, kuras iepriekš nemaz nezināji. Pēc bērna piedzimšanas pirmoreiz mūžā sapratu, ka es vairs nekad nebūšu viens, jo man ir atņemta vientulības iespēja. Kad precamies, parasti solām: līdz nāve mūs šķirs! Kā tad — mūsdienās, ar piekto sievu… Visādi notiek, bet bērns ir pirmais gadījums dzīvē, par kuru tu droši vari teikt: līdz nāve mūs šķirs. Līdzīgi bija ar iesvētes mācību, ar mūsu kolorītā mācītāja Rolanda Eimaņa milzīgo pacietību, kādu viņš mums veltīja, kad sakrita koncerti… Es nemaz neuztvēru tās kā mācības, bet drīzāk dialogu. Mācītājs ļāva mums pašiem atbildēt uz jautājumiem. Kad jautājām: «Jā, bet kāpēc tur ir tā?», viņš jautāja pretim: «Nu, un kāpēc tad tur ir tā?» Tā tu vienkārši sāc domāt par to, ko ikdiena īsti nepiedāvā. Cik daudzi no mums vakarā pārnāk mājās, apsēžas un nolemj: «Tagad es bišķiņ padomāšu par Dievu. Tā, kas Viņš tāds ir?» Ikdienas nieki patērē to mūsu datora atmiņu, bet iesvētes mācība aizsāk vēlmi domāt par kaut ko vairāk: par mani pasaulē, par to, ko es labu vai sliktu nodaru pasaulei, kā es to varu mainīt un, beigu beigās, kas ir manas vertikāles galā,» atceras J. Holšteins-Upmanis.
Jautāts par Dieva palīdzības vai klātbūtnes pieredzi savā dzīvē, viņš atļāvās dalīties ļoti personīgā pieredzē par laiku, kad gaidāmās meitiņas palikšana mammas miesās bija apdraudēta. «Katru rītu cēlos ar lūgšanu un gāju gulēt ar lūgšanu par tolaik vēl tikai mazo receklīti, pikucīti, lai tikai viņš paliek savā vietā un lai turas. Gribas ticēt, ka labajam iznākumam bija liela saistība ar šīm lūgšanām un enerģijas raidīšanu Visaugstākajam,» apliecināja Jānis. Līdzīgi nācies iestāties lūgšanās par gaidāmo dēliņu, un arī šajā reizē viss beidzies laimīgi. «Es vienkārši vērsos ar savu visdziļāko esību pie Svētā Gara, lai Viņš palīdz, un viss izdevās. Izvēlējos runāt ar Vertikāles galā esošo pa savu vertikāles stiebriņu un raidīt vēstījumu līdz pašai Augšai,» liecināja Jānis un priecājās arī par nedzimušajiem bērniņiem doto spēju iekrampēties mammā un turēties, lai kādi vēji pūstu.
Pie štepseļa laimīgajā zemē
Arī viņš pats turas braši ne tik vieglajā dzīves posmā, kad divu mūziķu (Jāņa sieva ir grupas «Astro’n’out» soliste Māra Upmane-Holšteine) ģimenē aug trīs mazi bērni, no kuriem vecākajam ir pieci gadi, bet jaunākajam — vien mēnesītis. «Es īsti neuztraucos par bateriju izlādi. Visu laiku esmu pie štepseļa, jo īsti nedarbojos bez strāvas vadiņa — kā vecs dators! Mēģinu nesatraukties par to, ko nevaru ietekmēt, un saskatīt lietas tieši tik vienkāršas, kādas tās ir, netaisot no tām kādu lielu burbuli,» atklāja J. Holšteins-Upmanis.
Interesanti, ka viena no lietām ir arī paša radīto dziesmu tekstu pieņemšana, tiekot pāri posmam, kad pēc darba ar Imanta Ziedoņa un Knuta Skujenieka dzeju paša rakstītais šķitis nepilnīgs un neko nepasakošs. Palīdzējusi šķietami nesaistīta situācija — kad Jānis jutis lampu drudzi pirms televīzijas tiešraidēm, žurnāliste Aija Kinca teikusi: «Tajā brīdī, kad saproti — kā ir, tā ir, — nav vairs nekāda satraukuma, jo to, ko izdari, vairs nevari pagriezt atpakaļ un neizdarīt.» Tāpat esot ar dziesmām — kādas tās ir, tādas tās ir.
Dzejas rakstīšanai gan Jānis vairs klāt neķeroties, aprobežojoties vien ar dziesmu tekstiem, toties vārdi «mosties, mana sirds!» kopā ar Knutu Skujenieku radītajā dziesmā, par kuriem dzejnieks mēdz saņemt atzinību, izrādās tieši Jāņa pievienoti. «Man pašam šī pamošanās šķiet kā tāda vāciņa noņemšana. Ziemas debesis sedz nevis mākonis, bet drīzāk vāks, tāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk pavasaris, kad debesis pašķiras un top redzama saule. Salīdzinājumā man pamošanās nozīmē šī sabiezinājuma izkliedēšana virs sevis. Tad tu sāc uztvert lietas… nevis vieglāk, bet sāc pieņemt sevi un to, kas ar tevi notiek. Mūždien cilvēkam ir šie jautājumi: vai es daru pareizi, vai esmu izvēlējies īsto profesiju, vai esmu apprecējis pareizo cilvēku, vai man tiešām vajadzēja to māju kredītā ņemt… Tie ir diezgan lieli jautājumi, kas ietekmē dzīves kvalitāti, bet brīdī, kad Aija Kinca tev runā pakausī, sakot: «Kā ir, tā ir!», tad tās enerģijas, ko velti tam milzīgajam cepienam, vietā nāk apjausma, ka visam tā bija jābūt. Nezinu, kā būs pēc desmit vai divdesmit gadiem, — varbūt dzīvošu Kanāriju salās ar kādām apšaubāmām skaistulēm! Bet šī neziņa padara dzīvi daudz vieglāku,» vērtēja J. Holšteins-Upmanis.
Ja reiz par vieglumu, tad jāpiemin arī fonds «Viegli», ko Jānis dēvē par neizskaidrojamu grupējumu ar neplānotu virzību. Katrs dalībnieks piedzīvojis zināmu pieslēgšanos Imantam Ziedonim, caur asarām piepeši saprotot, ko viņš kādā savā dzejolī vēlējies pateikt, un piedzīvojot atklāsmes, par kurām iepriekš nav sanācis domāt. «Imanta milzīgā Latvijas mīlestība un Latvijas cilvēku mīlestība ārkārtīgi inficē. Tu gribot negribot sāc domāt: mēs tiešām esam forši! Latvieši ir superforša tauta — mums ir brīnišķīgi tikumi, brīnišķīga vēsture, un tas viss ir jāsaglabā. Pasaule turpina griezties, un daudz mazu tautiņu samalts milzīgajos pārmaiņus vējos. Tā es pārstāju braukāt pa ārzemēm un meklēt laimi tur,» vēl vienu savas dzīves likumsakarību iezīmēja Jānis.