«Radošums un māksla vienmēr bijis mans sapnis»

Personības

Jauna, talantīga, radoša — tāda ir Kristīne Rublovska. Pati gan viņa par sevi teic, ka ir vairāk intraverta nekā ekstraverta, kaut gan mūsu sarunas laikā, kas saulainā pēcpusdienā norisinās, mums abām sēžot uz Latvijas Mākslas akadēmijas jumta terases, atklājas, ka Kristīne ir ļoti komunikabla, interesanta un dziļām domām bagāta personība.
Kristīne ir dzimusi Talsos,
bet uzaugusi Laidzes pagastā. Viņa mācījusies Laidzes pamatskolā, pēc tam — Talsu Valsts ģimnāzijā, kur iesaistījās ģimnāzijas literārās jaunrades klubiņā «Savējie» skolotājas Līksmas Sokolovas vadībā un rakstīja dzeju. «Līksma ar «Savējiem» un arī Ingas Krišānes vadītais teātra pulciņš bija kā svaiga gaisa malks visā cietajā mācību procesā,» atceras Kristīne. Skolas laikā meitene arī strādājusi «Talsu Vēstīs» par korespondenti, un šobrīd, atskatoties uz skolas laika periodu, atzīst — viņai šķiet, ka ir daudz vairāk iemācījusies visās ārpusskolas aktivitātēs nekā pašā skolā. «Pamatskolā jau sistematizēti biju apguvusi visu mācību vielu un vidusskolā īsti nesapratu, kāpēc man vēlreiz jāapgūst tas pats un jāklausās, ka svarīgākais dzīvē ir karjera: kur tu mācīsies un cik dzīvē nopelnīsi? Tikai cipari un skaitļi, līdz vienubrīd jutos kā tāds staigājošs cipariņš kādā diagrammā,» Kristīne dalās pārdomās.
Pēc ģimnāzijas absolvēšanas
Kristīnei piedzima dēliņš Gabriels. «Visi bija šokā, un man tajā brīdī bija sajūta, ka visi mani norakstīja — redz, bija gudra un talantīga meitene. Tajā laikā cilvēkiem bija tāda attieksme,» savas tā laika izjūtas atklāj Kristīne.
Pēc Gabriela piedzimšanas Kristīne pārcēlās uz Valmieru, jo viņas vīrs Gatis ir valmierietis. «Zināju, ka Talsos negribu palikt. Valmiera man arī nemaz nelikās tik tālu, jo mēs ar Gati iepazināmies, kad mācījos vidusskolā, un mēs pa nedēļas nogalēm braukājām viens pie otra. Protams, pats pārcelšanās process bija grūts. Biju jauna. Jauna kļuvu par māti, tas nebija baigi viegli apvienojams ar apkārtējo cilvēku attieksmi,» Kristīne stāsta par dzīvesvietas maiņu. Kad dēlam bija aptuveni trīs gadiņi, Kristīne sākusi domāt par to, ka vajadzētu turpināt mācīties. «Zināju, ka gribu mācīties un mācīšos par spīti visiem tiem žēlīgajiem skatieniem,» viņa stāsta. Tā nejauši internetā atradusi Valmieras mākslas vidusskolu, kur bijusi iespēja mācīties arī tad, ja vidusskola jau pabeigta, un tā Kristīne sākusi apmeklēt tur piedāvātos kursus, bet pēc tam iestājusies tekstilizstrādājumu un apģērbu dizaina specialitātē. «Radošums un māksla vienmēr bijis mans sapnis, bet bērnībā laikam apkārt nebija tādu cilvēku, kas šo manu iekšējo radošumu un vēlmi būt radošai pamanītu un pavirzītu vajadzīgajā virzienā,» viņa spriež. «Biju ļoti priecīga un laimīga, jo, iestājoties Valmieras mākslas vidusskolā, sapratu, ka esmu beidzot nokļuvusi starp cilvēkiem, ar kuriem runāju vienā valodā un ar kuriem man ir labi un viegli,» smaidot teic Kristīne.
Paralēli mācībām Valmierā Kristīne izmēģinājusi pastrādāt arī šūšanas darbnīcā, lai attīstītu tehniskās prasmes, un sapratusi, ka arī šajā profesijā viņa sevi īsti neredz. «Es varētu būt dizainere, bet, kamēr sevi pierādi un izsities, tev diendienā ir jāsaskaras ar to, ka cilvēki bieži tavu darbu nenovērtē un nesaprot, cik tas patiesībā daudz maksā. Tā nu mana vēlme savu dzīvi un radošumu saistīt ar šūšanu kaut kā noplaka, un es arī to ļāvu,» stāsta Kristīne.
Pēc mākslas vidusskolas pabeigšanas
Kristīne stājusies Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) tekstilmākslas studijās. «Bija ļoti smags konkurss. Biju diezgan tuvu līnijai, bet tomēr netiku. Tad vesels gads man bija nosacīti brīvs, jo turpināju šūt, trenēties zīmēt un gleznot. Pēc gada stājos Mākslas akadēmijā vēlreiz un tiku,» Kristīne atceras un piebilst, ka labi, ka tikusi tieši tajā gadā, jo viņai bijušas fantastiskas kursa biedrenes. «Bija jau žēl, protams, ka netiku pirmajā gadā, bet, kad paskatījos, kāds ir tas kurss un kāds mans, sapratu — viss notiek tā, kā tam jānotiek, un tu nonāc tur, kur tev jānonāk,» ar smaidu saka Kristīne.
Tā nu Kristīne turpināja apgūt tekstilmākslu: dažādas tehnikas, materiālus. Kā viņa atzīst, šis process nav bijis no vieglajiem. «Māksla jebkurā tās jomā ir sava veida valoda. Tad tu visā tajā procesā mācies, atrodi savu vizuālo un tehnisko valodu, un tad sāc domāt — ko tu ar to visu gribi pateikt. Par to jau it kā domāju, arī tam visam paralēli virzoties uz priekšu, bet, kamēr tu neapgūsti visas tehniskās nianses, laiks paiet,» viņa atzīst.
2017. gadā Kristīne ieguva bakalaura grādu LMA Vizuālās mākslas nodaļas tekstilmākslas apakšnozarē, tomēr viņa saprata, ka darbs ar tekstilu un tā niansēm ir ļoti nogurdinājis, un viņa pieļāvusi pat domu, ka maģistrantūrā nestāsies.
Bakalaura studiju laikā
meitene ceturtajā kursā izvēlējusies gleznošanu pie pasniedzējas Vijas Zariņas. Viņa arī bijusi tā, kas Kristīnei pasacījusi vārdus, kuri viņai likuši aizdomāties par maģistra studijām. «Viņa sacīja, ka nevajag iet prom no sevis un ka maģistrantūru tomēr vajag, uz ko atbildēju, ka tekstilā vairs sevi neredzu,» stāsta Kristīne. V. Zariņa piedāvājusi Kristīnei maģistrantūrā studēt glezniecību. Šobrīd, kad publicēta mūsu saruna, Kristīne jau ir ieguvusi maģistra grādu LMA Glezniecības apakšnozarē.
Kristīnes maģistra diplomdarbs «Būtnes», kas sastāv no četrām lielformāta gleznām, bija apskatāms arī LMA šī mācību gada diplomdarbu festivālā «Svaiga gaļa kritikai», bijušajā Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Kopā ar Kristīni arī devāmies uz izstādi, kur viņa pastāstīja nedaudz par savu ideju un to, ko vēlējusies pateikt ar saviem darbiem.
«Būtnes», kā Kristīne stāsta, sevī ietver atslēgas vārdus, kuri mijiedarbojas un raksturo vienu kopīgo ideju, pie kuras viņa jau divus gadus strādājusi. «Vārds «būtnes» jau pats par sevi ietver vārdus «būt», «es», «nes», kā arī nolieguma formu «ne»,» darbu ideju skaidro māksliniece. Aplūkojot Kristīnes gleznas, ir vēlme tās nosaukt par pašportretiem, bet, kā viņa pati atzīst, pašos pamatos tie ir emocionāli stāvokļi un šo stāvokļu fiksācijas. «Tie ir kaut kas starp pusnomoda vērojumiem, sirreāliem sapņiem un mītiskām pasakām, ko stāstu, izmantojot paštēlu, dažādus dzīvnieku tēlus, kā arī dabas motīvus,» savus lielformāta darbus un tajos nolasāmo stāstu vārdos mēģina ietērpt un noraksturot māksliniece.
Jau studējot tekstilmākslu, Kristīnei ļoti interesējis, kā apvienot dažāda veida materiālus, šķietami nesaderīgus elementus un tēlus. «Glezniecībā izmantot tikai eļļas krāsu vien man šķita par maz. Meklēju dažādus risinājumus, līdz nonācu pie parastajām lodīšu pildspalvām, kas tiek ļoti reti izmantotas šādiem nolūkiem, aizklājot tik lielus laukumus, bet man gribējās šīs divas tehnikas — eļļas glezniecību un lodīšu pildspalvas zīmējumu — apvienot,» viņa paskaidro izvēli. Pildspalvas cietās un skarbās līnijas, kas mijiedarbojas ar mīkstajiem un plūstošajiem eļļas krāsas laukumiem, viņas darbos veido izteiksmīgu tekstūru un smalkas detaļas. «Šie mani darbi laikam parāda un atspoguļo to, kā es jūtu, uztveru un redzu pasauli. To, kas ir man apkārt un kas notiek manī pašā. Man svarīga ir kaut kāda harmonija, arī tad, ja tā ir mežonīga, nesavaldāma vai bezcerīga,» smej Kristīne. It kā aizmidzis vai sevī un savās domās, un sajūtās dusošs tēls. Tas pats, bet varbūt jau pavisam cits tēls, kura garie mati iepinušies koku zaros un vēl viens, kurš šķietami trauksmainās kustībās atrodas kāda nezināma koka lapotnē. Vislielāko kontrastu rada tieši ceturtā glezna — meitene, kas, šķiet, uzmanīgi vēro pārējos tēlus, darbus un uz saviem pleciem tur rotaļu lācīti, kas ir vienīgais no visiem tēliem jaunās mākslinieces gleznās, kurš raugās tieši acīs skatītājam.
Būt par radošu un ar mākslu saistītu personību,
mācīties un pildīt mātes lomu nav viegli. Gan studiju laikā, gan visur citur dzīvē Kristīnei liels atbalsts ir viņas vīrs Gatis. «Viņš mani atbalsta. Man ar viņu ir ļoti paveicies, jo, pirmos trīs kursus mācoties akadēmijā, man tikai pa nedēļas nogalēm iznāca braukt uz Valmieru — Gatis ar Gabrielu dzīvoja tur. Tas bija grūts laiks gan viņiem, gan man. Gabriels tieši tajā laikā arī sāka iet skolā, un viss kopumā tas bija liels pārbaudījums,» atzīst Kristīne.
Tajā laikā viņa arī mēģinājusi studiju starplaikā strādāt. Miegam atlikušas vien trīs četras stundas, un gala rezultātā viss beidzies ar veselības problēmām, kuru dēļ pirmā kursa beigās Kristīne nonākusi slimnīcā. Ārsti uzstādījuši diagnozi: veģetatīvā distonija. «Biju pieradināta jau skolas laikā, ka visu laiku ir jāmočī. Līdzko tu izrādīsi, ka kaut ko nevari, visi domās, ka esi slinka un vienkārši negribi mācīties. Tas viss manī bija tik ļoti iedzīts un iestrādājies,» viņa secina. Kristīne gan atzīst, ka arī pašai tajā brīdī sākusies tāda kā pretreakcija. «Pasmējos par diagnozi un nodomāju, ka ārsti vienkārši nemāk atrast, kas tad man īsti kait. Tikai pēc pāris gadiem, kad jau miegs vairs nebija tikai pāris stundu, jutu, ka tomēr kaut kas nav īsti tā, kā vajag. Sāku sevī vairāk ieklausīties un sapratu, ka jāatrod sevī kaut kāds līdzsvars. Pievērsos laikmetīgajai dejai,» atklāj jaunā māksliniece.
«Kāda mana draudzene bija gaismotāja vienā laikmetīgās dejas izrādē. Es aizgāju to noskatīties un biju tik pārsteigta. Katrs dejotājs bija pilnīgi citādāks. Nebija tā saucamo etalonu, bet viņi visi bija tik skaisti. Tik skaisti kustējās. Viņi ar savām kustībām spēja pateikt daudz vairāk nekā ar vārdiem. Tas mani tā paņēma, ka sapratu: es arī tā gribu! Kādu laiku meklēju, līdz atradu, kur ar to nodarboties, un laikmetīgā deja kļuva par to, kas man palīdzēja atslēgties no visa. Glezniecība un zīmēšana, visas tehnikas, ko es apgūstu akadēmijā, ir tādas tomēr ļoti monotonas kustības. Ķermenis netiek kārtīgi izkustināts un, loģiski, kaut kas sāk sāpēt, rodas diskomforts. Tāpēc arī vairs nešuju, jo tas viss ir monotoni ķermenim. Tu sēdi ilgas stundas vienā pozā,» skaidro Kristīne.
Viņa atzīst, ka bieži vien aizdomājas, kādēļ gan jauniešiem vidusskolā netiek mācīts un skaidrots, ka cilvēks jau nav tikai un vienīgi prāts. «Mūsdienu izglītības sistēma tiek balstīta vienīgi uz prātu, neko vairāk. Pat fiziskās nodarbības un stundas, kā, piemēram, sports tiek balstīts vairāk uz prāta spējām un sacensību. Galvenais, būt pirmajam un sasniegt labāku rezultātu. Tādā ziņā varu noņemt cepuri sava fizkultūras skolotāja Georga Lukjanoviča priekšā, jo viņa stundās bija gan joga, gan dažādi citi elementi. Viņš vienmēr sacīja, ka tas viss mums, meitenēm, dzīvē tālāk noderēs,» Kristīne atceras. Arī šobrīd viņa nodarbojas ar sportu, precīzāk — skriešanu. «Man patīk, kad esmu paskrējusi, pasportojusi. Tad jūtos labāk, jo sports jau tomēr vairāk ir par mūsu veselību, ne par sacensībām un vietām rezultātu tabulās,» viņa dalās ar pārdomām.
Nodarbojoties ar laikmetīgo deju,
Kristīne arī padziļināti sākusi interesēties par psihosomatisko uztveri. «Cilvēks sastāv no prāta, ķermeņa un jūtām. Visi šie trīs elementi ir vienlīdz svarīgi. Tu nevari kačāt tikai prātu un domāt, ka vari neklausīties savā ķermenī vai emocijās. Tad tavs ķermenis un emocionālā pasaule sāks pieklibot,» viņa skaidro un piebilst, ka uz deju nodarbībām tagad gan sanākot doties retāk, jo pamainījušies pasniedzēji, bet tā viņu saista un ļauj uzturēt balansu starp visiem trim svarīgajiem elementiem.
Kristīne atzīst, ka tāpēc viņu arī saista glezniecība un gleznošana lielos izmēros, jo viņa var kustēties un brīvi pārvietoties gleznojot. Viņai arī nepatīk izmantot molbertus, jo tie atņemot brīvības izjūtu. «Varbūt arī tāpēc man patīk dzīvot galvaspilsētā. Šeit jūtos brīvi. Nav tās izjūtas, ka esmu ielikta kādā noteiktā rāmītī, kā tas ir, padzīvojot Talsos vai Valmierā. Varbūt, ka šī brīvības izjūta ir ilūzija, bet, kamēr dzīvoju Rīgā, man šeit vienmēr ir interesanti. Vienmēr atklāju kaut ko jaunu un radošu, kur izpausties,» ar smaidu acīs piebilst Kristīne.

Kristīne — par cilvēku
«Cilvēks manos darbos ir kā daļa no dabas. Cilvēks un daba saplūst, it kā veidojot vienu veselumu. Vispār jau cilvēks ir daba vai dabas daļa pati par sevi. Apkārt esošie tēli un elementi to tikai paspilgtina un dara to par vienotu veselumu.»