Krēsls

Viedokļi

Vai esat kādreiz pievērsuši uzmanību tam, cik stabils ir krēsls, uz kura sēžat? Un cik jums ir svarīgi, lai tas būtu stabils? Līdz kādai sestajai vai septītajai klasei vēl pagājušajā gadsimtā mums nācās dalīt solu ar sola biedru vai biedreni. Vidusskolā jau sēdējām katrs uz sava krēsla — tas ar savām metāla kājām vairs gan nebija tik stabils, un reiz pat pamanījos stundas laikā pie visstingrākās skolotājas nošļūkt no krēsla un pakrist zem galda, «uzirdinot» zeķubikses, par ko, protams, atskanēja smieklu vētra no klasesbiedru puses un arī stingrajai skolotājai bija jāpasmaida. Gan līdz tam, gan turpmākās dzīves laikā nācies sēdēt gan uz maziem krāģīšiem, gan ķebļiem, gan mežā uz celma, gan zvilnēt atpūtas krēslā, gan šūpoties šūpuļkrēslā, un neba jau te visus sēžamos aprakstīt! Lai gan vienu vēl pieminēšu. Pirms pāris nedēļām man bija tas gods apsēsties uz 18. gadsimta beņķa Tāšu muižā. Tās saimnieks atklāja, kā vērtīgo beņķi ieguvis savā īpašumā. Kuldīgā viņš pamanījis kāda pagalmā uz 18. gadsimta soliņa sēžam un iemalkojam ko grādīgu dažus vīrus. Uz jautājumu, vai negribētu soliņu pārdot, atbilde skanējusi: «Nē!» Ka ne, ne, Tāšu muižas saimnieks vien atstājis adresi, kur tai dienā būšot sastopams, ja gadījumā pārdomāšot. Pret vakaru, kad aptrūcies dzeramā, vīri ar visu beņķi bijuši klāt un atdevuši vērtīgo mantu vien par pieciem eiro! Manuprāt, šis no 18. gadsimta saglabājies soliņš ar atzveltni bija viens no stabilākajiem, uz kāda man nācies sēdēt.
Uz savas sēžamvietas gan, par laimi, neesmu izbaudījusi, un arī negrasos to darīt, bet radies priekšstats, ka visnestabilākais ir pašvaldības vadītāja krēsls, jo to var šūpināt no visām pusēm, kas vien uzskata to par nepieciešamu un kam padomā tajā iesēdināt kādu citu vai arī sevi pašu. Un tam, kas tiek šūpināts, nelīdz ne krēsla stingrā atzveltne, ne roku balsti…
Taču patiesībā jau stāsts nav par krēsliem, bet gan par varu, pēc kuras daži tiecas kā izslāpušais pēc ūdens glāzes. Un, pēc tīkamā krēsla cīnoties, novada problēmas un steidzami risināmie jautājumi atkāpjas dibenplānā. Pašam krēslam jau vienalga — tas pacieš visādus dibenus, un kas gan to zina, cik ilgi tajā būs lemts atrasties nākamajam sēdētājam.
No nākamās pirmdienas eju atvaļinājumā, un manu krēslu uz laiku darbu apvienošanas kārtībā ieņems atsaucīga kolēģe. Un, kaut arī tīri tehniskā ziņā mans krēsls vairs nav ne uz augšu, ne arī leju stellējams un pretī datora monitoram sēžu zemāk, nekā to ieteiktu acu vai muguras ārsts, jūtos tajā pietiekami stabili.