«Līdzko jūs uzvilktu cāļa masku, jūsu teiktajā būtu daudz vairāk patiesības»

Personības

2. jūlija vakarā Talsu luterāņu baznīcā pie iesvētes mācību nometnes dalībniekiem un plaša pulka citu interesentu ciemojās Dailes teātra aktieris Ģirts Ķesteris. Tā ikvienam bija iespēja ieraudzīt viņu citādāku — kā cilvēku, kurš lomās atrod sevi, kurš iepazinis zvaigžņu slimības neglīto seju un kurš vissmagākajā brīdī kliedzis uz Dievu, piedzīvojot, ka lūgšanas patiesi tiek uzklausītas.
«Es esmu ne tikai Leons,
es esmu ne tikai viņa godājamais dvīņubrālis Fēlikss, bet pirms gada esmu bijis arī svētais Augustīns,» tikšanās ievadā sarunu no seriāla «Ugunsgrēks» ērtās tematikas uz svētā Augustīna ne tik ērtajām pārdomām darbā «Grēksūdze» novirzīja Ģ. Ķesteris. Pat vēl vairāk — «Grēksūdzi» viņš nodēvēja par katra vīrieša rokasgrāmatu. «Lai nu kurš, bet šis personāžs — imperatora draugs un padomnieks, bohēmists, mīlētājs, ārkārtīgi gudrs, vieds cilvēks ar ļoti sarežģītu ģimenes dzīvi, kurā māte bija karojoša, ortodoksāla kristiete, bet tēvs mūsu izpratnē pārstāvēja pagānismu — auga un veidojās par cilvēku, pats nesaprotot, kas viņā notiek. Proti — cilvēkā ir divas daļas: nemīlamā un mīlamā daļa. Viņš sevi tādu nespēja pieņemt, tāpēc jautāja vecākiem, kā gan iespējams mīlēt kādu, ja sanāk, ka tu nemīli cilvēku, bet tikai viņa daļu,» pretrunu, kas uz meklējumiem pamudināja svēto Augustīnu, atklāja viesis. Šo meklējumu ceļu katram — un Ģ. Ķesteris īpaši uzrunāja vīriešus — jāiziet pašam, lai sasniegtu kaut mazas daļas apgaismību sevī. «Ja jūsu padevīgais kalps Ģirts Ķesteris tam nebūtu gājis cauri un ja joprojām tam neietu cauri…» viņš neizlikās, ka pats jau ticis līdz šī ceļa galam.
Viņš minēja vēl kādu būtisku ceļu — Kristus Krusta ceļu. Tā simboliskajā atveidā, ko kristieši mēdz ik gadu izstaigāt Lielajā piektdienā, arī viņš ir atkārtoti piedalījies. «Konstatēju tādu lietu — neapzināta spēka pieplūdumu. Ticiet vai ne, bet tas notiek tik lielā mērā, tik spēcīgi, ka pēc Krusta ceļa jutos ārkārtīgi pārliecināts, spēcīgs un visu varošs,» Ģ. Ķesteris apliecināja. Viņš šīs sajūtas salīdzināja ar pieredzi, kas gūta pirms filmas «Rīgas sargi» uzņemšanas, kad vīriešus, kuriem filmā bija jāpiedalās, aizsūtīja uz apmācībām vietā, kur gatavoja cilvēkus dienēšanai Irākā. «Mēs līdz ar viņiem divas nedēļas gājām cauri visiem šiem pārbaudījumiem. Protams, mums līdzi bija paņemtas gan kārtis, gan peldbikses, kas tā arī palika somā. Mūs fiziski sazemēja, piezemēja, gribu pat teikt — izmantoja tik lielā mērā, ka sākām pazaudēt sevi, lai iegūtu sevi no jauna! Tāpat tu vari ik gadu iziet šo Krusta ceļu, kurā it kā nav nekā jauna un pārsteidzoša, jo stāstu mēs zinām, bet, veicot šo ceļu, tu piedzīvo arī zināmu augšāmcelšanos. Krusta ceļā mēs saprotam Lieldienu stāstu personīgi,» salīdzināja Ģ. Ķesteris.
«Brīžos, kad šajā pasaulē jūties
neizskaidrojami, eksistenciāli viens, tev ir kāds Draugs, kuru vari vizualizēt, kuram tu vari palīdzēt nest Viņa Krustu un kuru faktiski satiec ikdienā, jo Viņš tev ir ļoti tuvs arī visos kārdinājumos un kārībās, ko piedzīvo. Iemācīties dzīvot laimīgu dzīvi, atrauti no šī lielā Drauga, — to man šobrīd būtu grūti iedomāties,» neslēpa Ģ. Ķesteris.
Dieva klātbūtni viņš sevišķi piedzīvojis galēja izmisuma situācijā, pie kuras novedusi lielā popularitāte un atpazīstamība. «Cilvēki varēja nezināt, kas Latvijā ir prezidents, bet zināja, kas ir Leons! Man tas likās dīvaini, bet pie tā es pieradu. Tad cilvēkam sākas lielā svarīguma sajūta, ka viņš ir pasaules centrā. Viņš pazaudē tuviniekus un draugus, viņam nekad nav laika, jo viņš nes to lielo misijas apziņu, ka viņš ir svarīgs visā, ko dara, jo viņu vērtē, uz viņu skatās… Vienā brīdī saņēmu tādu, teiksim, aviošāviņu no Augšas. Piedzīvoju to, ko sauc par zvaigžņu slimību, bet ne tādā narcistiskā izpratnē, ka sāku tīksmināties par to, cik es esmu varens, skaists un pieprasīts, bet gluži otrādi — tas bija panisks stāvoklis, jo nespēju savākt savu domāšanu un tos iekšējās pasaules procesus, kurus izmantoju ikdienā. Likās, ka ir laiks aiziet no šīs pasaules, jo tas viss radīja neizsakāmas ciešanas. Lasīju ezotēriķus, Siņeļņikovu, Šermanu, visu pēc kārtas, nodarbojos ar Austrumu meditāciju, meklēju atbildi, kā lai sevi izārstē, bet kādā lielā, lielā izmisuma brīdī aizdedzu sveces un kliedzu uz Dievu. Es Viņu lamāju no panckām ārā, es Viņu lamāju pēdējiem vārdiem un uzdevu jautājumu, ko es šajā dzīvē esmu tik lielā mērā sagrēkojis, lai piedzīvotu to, ko piedzīvoju. Vairs nejutos ne pilnvērtīgs, ne svarīgs, bet gan vienkārši iznīcināts,» atzina Ģ. Ķesteris.
Visu iepriekš minēto papildinājis arī fakts, ka viņam trīs gadus bijusi liegta iespēja tikties ar savu meitu, ieilgušas domstarpības ar meitas māti. «Ticat vai neticat, bet nākamajā dienā piezvanīja meitas mamma un teica, ka man ir laiks tikties ar meitu! Pēc šī mana drausmīgā kliedziena uz nezināmām virsotnēm un dimensijām, kas šķita pārāk tālas, lai tur mani būtu iespējams izdzirdēt, sāku justies arvien labāk un labāk,» apliecināja viesis.
Viņš savulaik iesvētes mācību
izgājis pie mācītāja Austra Rāviņa. «Toreiz tas bija ļoti aktuāli — baznīcas solos nevarēja apsēsties, jo bija ļoti daudz cilvēku ikdienas dievkalpojumos, kļuva populāras laulības baznīcā, atgriešanās pie sakrāliem dzīves elementiem,» atceras Ģ. Ķesteris. Viņš pamanījis vēl ko — kad rituāli paveikti un kāzas plaši nosvinētas, daudzi ikdienā vairs akūtu interesi par baznīcu neizjūt. Arī pats piedzīvojis visu ciklu — ar atklāsmi, ka baznīcai ir plašāka nozīme nekā tikai arhitektoniskai būvei, ka Dievs ir kas vairāk par multiplikācijas filmā noskatītu vīriņu ar bārdu un ka pēc laika, kad svētdiena bez dievkalpojuma likusies norakstīta, gadās palaisties un nolemt, ka ir svarīgākas lietas, ko svētdienā darīt. «Katram ir jāver baznīcas durvis un jāpārkāpj tās slieksnim, bet savu nepieciešamību kliegt uz Dievu, ārdīties, plosīties, lai taptu sadzirdēts, sasniedzu daudz vēlāk. Sapratu, ka Dieva eksistence un klātbūtne ir nenoliedzama un man nepieciešama. Mums katram nepieciešama!» uzsvēra Ģ. Ķesteris.
Tas esot diezgan izaicinoši — nonākt baznīcā 24 gadu vecumā, nevis ieaugt tajā no bērnības. «Tu, pieaudzis vīrietis, pēkšņi saskaries ar lielu atskaites punktu, ar likumdošanu Bībeles paskatā, tu ieraugi Jēzus ceļu, saproti, ka eksistē bauslība, un tad sākas nepatikšanas, jo tagad man par katru lietu būs jānožēlo grēki! Biju satriekts! Vienreiz būs kāda atbildība jāuzņemas,» izjūtās dalījās aktieris. «Tomēr pirmā ieiešana baznīcā neko nedod, tāpat kā iesvētības pašas par sevi absolūti neko negarantē. Tās neārstē no vientulības. No vientulības ārstē…» Ģ. Ķesteris apklusa un pavērsa roku augšup, kur redzams Jēzus atveids pie Krusta.
Būdams emocionāls cilvēks,
viņš no kādiem saviem skolotājiem savu reizi saņēmis aizrādījumu: «Ģirt, tu vari lietišķāk izturēties pret ikdienu, pret dzīvi?» «Protams, es varu viņiem piekrist — nevar visu laiku būt petardes, emocionāla sprādziena līmenī, bet katrs esam veidots citādāk. Baznīcā gūstu gaišu un — atkal! — emocionālu mieru. Tas ir ļoti aizkustinoši. Vīriešiem tas nav tik raksturīgi, bet — arī mēs mēdzam raudāt. Tu pēkšņi jūties brīvs! Beznosacījumu mīlestība acīmredzot ir tas, ko arī es meklēju. Mēs tik ļoti labi izturamies pret suņiem un kaķiem. Katram mājās ir kāds mazais mīļdzīvnieciņš, ko nesavtīgi mīlam un lutinām… Kad tā padomāju, es tik daudz glāstu un paijāšanas, un labu vārdu neesmu saņēmis! Man liekas svarīgi iemācīties mīlēt ne tikai dzīvniekus, bet arī cilvēkus. Bet tas ir grūti, jo, kā jau Augustīns teica, viņi ir nepilnīgi. Ja mēs cilvēka mīlamo un nemīlamo daļu salipinātu kopā un ieraudzītu katru cilvēku tādu, kāds viņš ir, viņu pieņemt un mīlēt būtu daudz vienkāršāk. Mani cilvēkos fascinē un valdzina nevis perfektais, bet tieši atšķirīgais! Katrā skaistā cilvēkā — sievietē, vīrietī — vispirms novērtēju nevis simetriju, bet asimetriju, jo tas viņu padara neatkārtojamu. Tieši viņa vājības es varu iemīlēt,» aktieris apgalvoja.
Toties palasot mūsdienu žurnālus, viņš šķendējoties par lapu birumā lielā koncentrācijā satilpinātajiem padomiem, kā būtu jādzīvo. «Tas kaitina, jo tā ir neiespējamā misija, neizpildāmā programma! Ja man katru dienu jācenšas visu paveikt no kaloriju viedokļa, krēmu lietošanas viedokļa vai tā, cik steidzami man jāaizbrauc uz Indiju, lai nonāktu pie augstākas apziņas, tad neatliek dzīvei laika. Vajag jau iedot kādu padomu gan radio ēterā, gan žurnāla lappusēs, bet tas tiek darīts tik tendenciozi, tik saldsērīgās balstiņās, tik komentējoši, ka sāc justies apdalīts, neveiksmīgs savā dzīvē. Visu laiku nākas par sevi šaubīties.
Man ir grūti dzīvot šajā cilvēku izveidotajā, skaistajā, kārdinošajā pasaulē, kurā viss ir disponēts uz sasniegumiem, vērtējumu. Kas gan es esmu? Paskatos spogulī — it kā sevi pazīstu. Citi mani redz citādāk, sabiedrība mani interpretē citādāk, kolēģi mani interpretē daudz citādāk, tad vēl ģimenes locekļi… Līdz gala rezultātā es vairs nezinu, kas esmu. Ne velti strādāju tur, kur strādāju. Teātris ir mācību vieta, skolas sols. Kad iekāpju tēlā, pēkšņi varu būt es pats! Varu paslēpties un paust savas emocijas, jūtas un pārliecību. Ikdienā esam spiesti pielāgoties, bet, uzliekot masku, ir vieglāk atklāties. Ja es jums tagad piedāvātu pateikt: «Mammu, es tevi mīlu!», varu iedomāties, kādas tik šodien intonācijas nedzirdētu! Būtu grūti saklausīt tajā visā patiesību. Bet, līdzko jūs uzvilktu cāļa masku, jūsu teiktajā būtu daudz vairāk patiesības,» pamanījis Ģ. Ķesteris.

 

No Ģirta Ķestera teiktā

• Dievu nevienam nevar atņemt, bet kādā brīdī es pats sev Viņu biju atņēmis — aiztaisījis tos vārtiņus ciet.
• Mēs — un īpaši jau nu es — esam lieli liekuļi. Liekulībai nav robežu! Tas ir nožēlojami, un to vajag mēģināt kaut kā dzīves laikā ravēt ārā. Ja tu neesi liekulis, tad tu arī neesi tik ļoti lielā mērā patīkams. Būt liekulim šobrīd ir ļoti viegli.
• Kad kādreiz man prasīja, par ko es saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni, teicu: «Nu, mīļie, tik daudz prieka vakaros, kad rādīja «Ugunsgrēku», neviens te, Latvijā, pēdējā desmitgadē nav radījis! Tāpēc novēliet to man.» Par pārējo es nezinu — viens izvirza, otrs piešķir… Protams, patīkami. Gods kalpot Latvijai!
• Man liekas, ka dzīvē ir par daudz ko jāpriecājas un jābūt daudz bezrūpīgākiem. Tas nenozīmē, ka jādzer vīns katru dienu! Kaut arī — varētu… Ja tas neatstātu nekādas sekas, cilvēki to vien darītu!
• «Esi tāds, kāds tu esi!» — besī ārā šis te! Ko tas nozīmē — būt tādam, kāds esi? Es nezinu, kāds es esmu! Kaut kādas manas darbības liecina par mani, kaut kāda mana emocionāla reakcija varbūt liecina par mani, bet tik ļoti patiess biju, kad kliedzu pret debesīm, un esmu, kad saku: «Jēzu, Tu tiešām esi mans čoms.» Varbūt tas izklausās familiāri un, stāvot šeit (baznīcā, altāra priekšā — E. L.), arī nepieņemami, bet tā nu tas ir.
• Cilvēki aizmirst domāt par sevi. Ir daudz dažādu veidu, kā sevi apmānīt: man ir bērns, kuram veltu uzmanību, man ir dārziņš, kas jākopj, man ir mājas, man ir pienākumi… Tie dominē pār būtību, patību. Vienā brīdī mēs piemirstam, ka arī paši esam svarīgi.
• Kā mums ikdienā patīk šīs lomu spēles! Visi zina sievietes, kuras ir pārņemtas ar sevi, ar mātišķo, sievietes — karavadoņus, kuras apzināti uzņemas milzīgu atbildību pār savu un visu tuvinieku dzīvi un kuras kā ģenerāļi, kā Budjonnijs baltā zirgā vicina zobenu. Vīrieši arī — iedomājas, ka viņiem ir jābūt cietajiem večiem, kuri ir diezgan mazrunīgi. Par raudāšanu vispār te neviens nerunā, bet, ja raud, tad tikai uz paģirām, skatoties «Ziloņi — mani draugi», bet tad arī — vieni paši skatās un vieni paši arī raud… Bet tās ir tikai lomu spēles. Ja tas sāk traucēt apkārtējiem, tad ir jāiet ārā no lomas.
• Visgrūtāk ir savaldīt grēka izpausmi nevis rīcībā, darbībā, spontanitātē, bet gan domāšanā. Tas ir sarežģītākais. Grēks nav ne liels, ne mazs — tas vai nu ir, vai nav.
• Vadīju pasākumu Lielajā Ģildē. Triju Baltijas valstu simfoniskie orķestri, diriģenti un tā tālāk, Orests Silabriedis ir uzrakstījis scenāriju, kādu praktiski dzīvē izrunāt un vienā dienā apgūt nav iespējams… Izeju ārā, smēķēju, un priekšā — melns kaķis. Ko es izdarīju? Paskatījos viņa trajektoriju un apzināti pārkāpu viņa ceļam pāri. Stulba māņticība traucē! Un es izcili novadīju to pasākumu. Pēc tam saņēmu neskaitāmas elektroniskās vēstules ar pateicību, un viss izdevās tikai tāpēc, ka paļāvos. Bet paļauties ir grūti, jo tad ir jālec bezdibenim pāri. Ja paļaujies, tad par simts procentiem! Un tad vari visu atstāt Dieva ziņā, un Viņš kārto visu to tavu problēmu grāmatvedību.