«Nebijām redzējušies gandrīz piecdesmit gadu, un draugu atpazinu pēc gaitas…»

Personības

Ervīns Maķis ir viens no tiem laimīgajiem Latvijā un Talsu pusē, kuram ar Krievijas televīzijas raidījuma «Gaidi mani» («Жди меня») brīvprātīgā palīga Mārtiņa Zieberga starpniecību pēc gandrīz 50 gadu neredzēšanās izdevies satikties ar bijušo armijas biedru un jaunības draugu no Baltkrievijas.
Tātad visiem skeptiķiem varam pateikt tieši un atklāti: tas viss ir pa īstam un darbojas! Ja varbūt atminaties vēl maija «Talsu Vēstu» rakstu ar aicinājumu atsaukties visiem, kam ir zināma kāda informācija par Ukrainā dzīvojošā Sergeja Lozovenko Talsu puses radiem, tad arī šī akcija nesa augļus. Ģimene ir atradusies, bet tas jau būs cits prieka asaru stāsts.
Ervīns ir dzimis Sibīrijā —
tā sanācis, ka mamma bija viņa gaidībās, kad daļu no ģimenes izveda uz Sibīriju. 1949. gada 25. martā izveda, bet 26. maijā pasaulē nāca Ervīns, kas svešajā zemē pavadījis savas dzīves pirmos astoņus gadus. Viņš ir viens no Latvijas represētajiem, kas ir ļoti zinošs gan šajā, gan citos vēstures jautājumos. Sibīrijā viņam arī divus gadus sanācis iet skolā. Latvijā Ervīns atgriezies 1957. gadā, bet mamma ar pusbrāli gadu iepriekš. Kā stāsta viņš pats, tad bērnībā ne brīdi neesot bijusi sajūta, ka ir izsūtījumā. Pēc atgriešanās licies, ka bijis ekskursijā, smaidot stāsta Ervīns, kurš nepavisam neizskatās pēc tās paaudzes cilvēka, kurš bijis represēts, jo izskats atstāj jaunāka gājuma paaudzes iespaidu.
Ervīns atklāj mūsdienu cilvēka acīm neiedomājamu bērnības ainu — Sibīrijā brīvā dabā bērni spēlējušies ar lācēniem. Ervīna mamma zinājusi teikt, ka lācis viņas dēlu vedis arī uz skolu, jo bijis pieradināts. Tas visu laiku staigājis līdzi. Kopā esot bijuši kādi septiņi vai astoņi latviešu bērni. Mājās Ervīns runājis latviski, bet ārā bijusi Krievija, tādēļ vajadzējis runāt krievu valodā. Īpaši silti atmiņā palicis vectēvs, ko saukuši par opiņu. «Tolaik Sibīrijā bija bada laiki, bet mums bija arī gaļa. Mēs jau nezinājām, vai ēdam trusi vai lapsu,» bērnības atmiņās dalās Ervīns. Opiņš mācējis dīrāt ādiņas un krājis naudu atpakaļceļam uz Latviju. Viņš pats tinis vāļinkus un pratis darīt visu. Ervīns atceras arī to, kā mamma pusbrālim ietinusi maizes garozu marlītē un devusi to sūkāt, kā tajos laikos esot bijis ierasts… «Bija tādas kā graudu čupas. Man, mazam puikam, iedeva 43. izmēra zābakus, un es gāju pa tiem graudiem bradāt. Kad zābaki bija pilni ar graudiem, gāju mājās, izbēru graudus un devos atpakaļ. Mājās graudus samalām. Ņemt jau nevarēja, jo par to bija sods, kaut uz lauka daudzreiz viss sapuva. Gājām lasīt arī jaunās nātriņas zupai,» par dzīvi Sibīrijā atceras Ervīns.
Atgriežoties Latvijā, dzīve ritējusi Selekcijā. Jelgavas puses Mežotnē apgūta mehanizatora profesija, strādāts par šoferi, traktoristu un kombainieri. Un tehnika viņam ir tuva līdz pat šim brīdim. Tad pienācis armijas laiks. Ervīns smejas: «Vīrietim jau tā esot — bērnudārzs, skola, armija, tad apprecas, un brīvdzīves nemaz nesanāk.» Armijas dzīve ritējusi Baltkrievijā, Minskā, un tas bijis 1968. gads. Uz Čehoslovākiju viņa rota neesot nosūtīta, jo bataljonu pēkšņi piemeklējusi dizentērija, tāpēc uz notikumu vietu aizsūtīti robežsargi, par ko tagad smaida Ervīns. Rotā bijuši apmēram 30 cilvēki, kaut jābūt bija 300. Bijušas desmit kaujas mašīnas, un tad, kad sākusies trauksme, tikuši sasaukti vietējie no ielas, un tad nu tas 300 cilvēku skaits arī sanācis.
Ar armijas draugu
Valentīnu Antoņenko Ervīns bijis sakarnieku rotā. Draugs pēc tam aizgājis strādāt uz štābu, bet Ervīns uz sesto rotu — tehnisko daļu. Abi bijuši labi draugi. Kā jau dzirdēts daudzos armijas stāstos, arī šie draugi neiztikuši bez lekšanas pāri žogam un brīvsoļa. Kad bijis jademobilizējas un Ervīnam bijis jāsagaida armijas daļas vietnieks, viņš negribējis gaidīt trīs mēnešus, un tad draugs esot izfīrējis dokumentus, lai Ervīns tiktu mājās. Ervīna dokumenti esot iegrūsti starp citiem dokumentiem, un daļas priekšnieks nejauši tos parakstījis, nemaz nezinot, ko paraksta. Mājās gan skandāls sanācis, un bijis jāiet uz kara komisariātu, jo atnākusi vēstule par Ervīna aizmukšanu. Ervīns neizticis arī bez soda — trīs gadus pēc kārtas ticis sūtīts uz neapgūtajām zemēm: 1971. gadā uz Kazahstānu un 1972. gadā uz Ukrainu strādāt. «Biju brīvs un neprecēts puisis, man laikam bija vienalga, kur sūta,» smejas Ervīns. Trešais nosūtījums nākamajā gadā bijis tepat Talsos — Zvirgzdos, kur bija jābūt trīs mēnešus, un sanācis būt grupas vecākajam.
Valentīns Antoņenko savai meitai izstāstījis par armijas laika draugiem — Ervīnu, igauni un vēl kādiem, un meita ar raidījuma «Gaidi mani» starpniecību sākusi meklēt tēva armijas biedrus, un esot arī atradusi.
Ervīna dzīvesbiedre Inguna Bauļkalna stāsta par brīdi, kad piezvanījis Mārtiņš Ziebergs, meklējot Valentīna seno draugu Ervīnu. «Es sēdēju pie stūres. Atskanēja telefona zvans, un Ervīns palika kā mēms un teica: «Jā, pazīstu.» Ir bijis piedāvājums braukt uz Maskavas raidījuma studiju. Mājās tika izvērtēta situācija, un it kā jau Ervīns varējis braukt, bet «tad vienkārši palūdzām Valentīna telefona numuru un, sagaidot Jauno gadu, sazinājāmies,» turpina Inguna. Tika nolemts doties ciemos uz Baltkrieviju.
30. maijā Ervīns izbraucis un 8. jūnijā bijis atpakaļ Latvijā. Savu jaunības gadu draugu Ervīns autoostā atpazinis pēc gaitas. Tā gandrīz piecdesmit gadu laikā nebija izmainījusies. Jautāts, kāda bijusi sajūta pēc tik ilgiem gadiem satikt senu draugu, Ervīns atzīst, ka esot bijis jocīgi. «Apskāvāmies, gandrīz vai sabučojāmies,» smejoties par pavisam neseno satikšanos stāsta Ervīns un piebilst: «Es tāds inostraņec s pribaltijskim akcentom esmu vien palicis.»
Baltkrievijā
kopā ar draugu Valentīnu pavadījis septiņas dienas. No sirds izbaudījuši savu vaļasprieku — makšķerēšanu. Upe esot liela, zivis — mazas. Ciemošanās notikusi Valentīna privātmājā, kur vakarā gājuši arī laistīt dārzu, jo sausums tur esot ne pa jokam. Viss esot izdedzis. «Baltkrievijā Ļeņina piemineklis laukumā kā stāvējis, tā stāv vēl šodien. Nekas no padomju laikiem īsti nav mainījies. Viņi uzskata, ka tas ir vēstures piemineklis… Tur viss ir daudz lētāk, vienīgi gaļa ir dārga, pat dārgāka nekā pie mums. Tikai Černobiļā cietušo atlaides gan baltkrieviem nav. Un tur paši ražo ļoti, ļoti skaistus autobusus,» redzētajā dalās Ervīns. Braucot prom, bijis grūti valdīt asaras, kaut Ervīns smaida un teic, ka esot diezgan ciets rieksts. Draugs uz Latviju diez vai atbraukšot ne tik labā veselības stāvokļa dēļ, bet Ervīns neslēpj, ka pats gan labprāt pie Valentīna aizbrauktu otrreiz.
Ervīnam ar dzīvesbiedri augusta otrās nedēļas nogalē ar kādu Talsu uzņēmumu būs iespēja aizbraukt ekskursijā, un šogad tieši brauciens sanākot uz Baltkrieviju, bet baltkrievu draugs dzīvojot patālu no iecerētā brauciena galamērķa. Inguna ar humoru dalās piedzīvotajā: kad zvanījusi savam kungam uz Baltkrieviju, lai noskaidrotu, kā nu ir aizbraucis, uz viņas telefona zvaniem atbildējusi sveša balss, sakot: «Aļo!» Un ne vienu reizi vien, par ko Inguna izbrīnījusies un domājusi, vai tad nu tiešām Ervīns aiz satikšanās priekiem četras stundas pēc ierašanās tik ātri jau ir gatavs, ka mētā savu telefonu un kāds cits jau atbild uz telefona zvaniem. Aizsūtīta īsziņa, un kungs neizpratnē rājis pretī, ka telefons bijis visu laiku blakus un zvani nav ienākuši. Pēc trim dienām, piezvanot savam zvanu operatoram, Inguna uzzinājusi, ka tas Aļo izmaksājis 72 eiro un no Baltkrievijas puses tiek pārtverti zvani. «Tad abi vienojāmies pārtikt no domām un mīlestības, vai varbūt sazināties ļoti agri no rīta, kad tas Aļo varbūt pats vēl guļ,» sirsnīgi smejas Inguna.
Pēc armijas
Ervīns bijis gan traktorists, gan kombainieris, gan fermas mehanizators un «Talsu autotransporta» tālbraucējs, kad sanācis braukt gan uz Krieviju, gan Eiropu. Visu darba mūžu strādāts ar tehniku. Un pēdējais ir autoceltņa vadītāja amats, kurā Ervīns pavadījis jau 15 gadus. Tagad sanāk vairāk piepalīdzēt, ja nepieciešams, un darbs kaulus nelaužot. Bet sieva sarunas noslēgumā atklāj, ka Ervīns spēlējot akordeonu, ko apguvis pašmācības ceļā, un mazliet apmeklēta arī mūzikas skola, bet neesot bijusi tāda nauda, lai samaksātu par skolu. Ervīns spēlējis ar muzikantiem ansambļos, ballēs un kāzās. Kad pirmo reizi piezvanīts Valentīnam uz Baltkrieviju, tad uzruna skanējusi: «Sluš suda!» Un Ervīns uzreiz spēlējis baltkrievu leģendārās grupas «Pesņari» dziesmu «Vologda», kas esot bijis līdz asarām aizkustinošs brīdis. Ervīns bijis tik aizkustināts, ka pēc zvana neesot ilgi nomierinājies un visu nakti stāstījis, kā Valentīns viņu armijā glābis, ka kaimiņi nevarējuši saprast, kas pie viņiem notiekot.
Bez akordeona Ervīnam tuva ir arī vēsture. Sieva Inguna atklāj, ka vīrs zina daudz gan par pilīm, gan par gadskaitļiem, gan templiešu dārgumiem un vēl, un vēl. Kā smejas Ervīns, «Ilustrētā Vēsture» ir nenormāli solīds žurnāls, kas izlasīts tiek vienmēr. Pamatskolā esot bijis labs vēstures skolotājs, kas mīlestību uz vēsturi pielipinājis arī Ervīnam.
Sirsnīgu un dziļu pateicību Ervīns un Inguna saka Mārtiņam Ziebergam, bez kura satikšanās nebūtu bijusi. Draugs atrada draugu pēc gandrīz piecdesmit gadiem — tas ir nenovērtējami dārgs notikums, kas izmaina dzīvi un liek ticēt brīnumiem.