Kur kukainīšiem ir paduses?

Viedokļi

Šāds jautājums spēj izsist no normāla līdzsvara stāvokļa ne tikai mammu, bet arī ikvienu gudrinieku, kas bieži vien nes sevis uzliktu kroni. Nes to kroni, nes, un no aizmugures acu skati pavada ar neizpratnes pilnu jautājumu: «Kas tad tā par mušu ķēniņieni?» Tā, šķiet, no malas izskatās uz sevi pārspīlēti vērsti cilvēki, kas pārtiek un barojas no acu skatiem un atzinības, cik satriecoši viņi izskatās bildēs un uz ielas, un pa visām vīlēm ārā spraucas viņu eksistences moto — ES, ES, ES. Jāizsaka arī atzinība par izturību, jo man noteikti jau otrā dienā būtu apnicis tīksmināties par to, cik brīnišķīga es esmu. Vienmēr licies, ka par tavu kvalitāti un pievienoto vērtību vajadzētu spriest citiem, kas tevi redz no malas vai pazīst. Un arī ne publiskā veidā uzdrukātu uz T krekla, kaut kādreiz, kad noskumis prāts, par skādi nenāk arī kāds kopkorī izteikts labs vārds, kas kā smaržīga eļļa aizbaida nelabu domu moskītus. Ikviens taču sirdī apzinās, ka cilvēka zelta nomināls atklājas tieši attiecībās un attieksmē pret citiem, un tajā, vai tas redzes loks nesniedzas tālāk par sevis paša izcili skaisto degungalu, ko bildēs jau visi novērtējuši, un pats arī šad tad apmierināti uzmet aci.
No kurienes tad tai «mušai» aug spārni? Ar humoru varu padalīties savā mušu ķēniņienes stāstā. Es nesaku, ka tā ir vienmēr, bet esmu pamanījusi — jo lielāka mazvērtība un iekšējs tukšums, jo vairāk gribas uzlikt kādu puķupodu uz galvas vai, kā es senāk — no stīva aizkarauduma, kas mirdz zelta krāsā, uzmeistaroju sev tik spokainus svārkus, lai nu ietu un spīdētu. Eju, bet normālu soli jau nevar paspert, jo tie zelta svārki sanākuši tik šauri un cieti, ka ne autobusā var iekāpt, ne ātrākā solī paskriet. Bet ļoti slaidina un spīd — tas nu ir pats galvenais. Bet, ja vajadzība spiež un tomēr sanāk ātrāks riksis, tad visas vīles galu galā plīst, un nu skatītājiem mušu ķēniņienes gājiens izvēršas jautrā parādē. Un tad nu sēdi un raudi, kāpēc visi tik nežēlīgi, bet nesaproti, ka teātrī mākslinieki ilgus gadus mācās, lai perfekti nospēlētu iedalīto lomu. Un vai tad mums ir jāspēlē lomas? Manuprāt, nē, jo vislabākā smarža ir patiesumam — īstajam «es».
Esmu par skaistām lietām, un vispār cilvēkam ir dabīga tieksme pēc skaistā. Diez vai ir kāds cilvēks, kas priecājas par nokvēpušu dzīvokli, kur zirnekļi sameistarojuši savu karalisti, vai par sapuvušu ābolu. Mums visiem patīk skaistais. Bet tam visam ir jādzimst dabīgi. Un ne ar motīvu — spīdēt vairāk par visiem. Tas motīvs visu nomaitā. Un tas, vai no tevis smaržo un zied tādi paši smaržīgi, īsti, dabīgi ziedi, kā tie, kas tai vāzē, ko kā rotu nēsā uz galvas, ir tas noteicošais tava īstuma rādītājs. Ja nav atbilstības iekšējai pasaulei ar ārējo, ir manāms disbalanss, ko pamana visi, un ir jūtams diskomforts komunikācijā, jo gribot negribot acis neskatās otra cilvēka acīs, bet uz puķupodu, kas uzlikts galvā un ap kuru jau lidinās bites un citi kukaiņi. Labi, ja tās nav mušas. Un prātu tad arī pēkšņi sāk vajāt dēla uzdotais jautājums: «Mammu, kur kukainīšiem ir paduses?» Un galu galā sanāk neauglīga saruna, par ko nav prieks, jo sarunai cienīgi piešauties arī nav sanācis — paduses nedod mieru.
Bet, nobeidzot šo tēmu, pašai mazliet jāpasmaida par šo tematiku, jo uzreiz ienāk prātā jestra doma — kas nu būtu, ja no somas izvilktu lejkannu, izgaiņātu tās mušas un sāktu laistīšanas darbus?