«Ja tu cieni otru, cieņa nāks atpakaļ»

Personības

Rojas invalīdu biedrības vadītājas Ernas Grīnvaldes dzimtas saknes iestiepjas dziļi Latgalē — vēl šobaltdien viņa latgaliešu valodu pārzina kā savus piecus pirkstus. Neskatoties uz piederību Latvijas austrumu daļai un gadiem, kas aizvadīti galvaspilsētā, kundzes sirds nu pieder Rojai. Minot liktenim pa pēdām, šeit viņa atradusi kāroto sirdsmieru un drošības izjūtu.
— Kā no kārtīgas latgaliešu meitenes pārtapāt par rojenieci?
— Esmu dzimusi Rēzeknē — pašā Latgales sirdī. Pēc pāris gadiem vecāki pārcēlās uz Siguldu, kur aizvadījām desmit gadus. Vēlāk devāmies uz Rīgu, kur nodzīvoju lielu daļu mūža — aptuveni 50 gadu. Latgaliešu valodu vēl aizvien neesmu aizmirsusi — tā ir man asinīs, esmu latgaliete no «A» līdz «Z», bet dzīves līkloči mani atveda uz Kurzemi. Vīrs pirms 14 gadiem izlēma pārcelties uz Roju. Tā kā strādāju Rīgā, trīs gadus braukāju šurpu turpu, līdz iemīlēju šo vietu. Principā esmu rīdziniece, bet ar sirdi Rojā.
Man ir trīs meitas, deviņi mazbērni, un Roja mums visiem ir tuvu pie sirds. Viena meita ieprecējās Kaltenē, otra uzcēla māju Rojā. Man ir arī divas māsas — viena jau ir mūžībā, bet otra dzīvo Rīgā. Ar jaunāko māsu mums ir četru gadu starpība, ar vecāko — astoņi gadi. Mēs cita citu ļoti mīlējām, protams, bija arī kuriozi, strīdi un piedošanas brīži, dzīvē nekad viss nav ideāli, bet attiecības mums vienmēr ir bijušas labas. Bērnību pavadījām Zaķusalā — tā bija mūsu republika, kur sveši neienāca. Mēs vēl līdz šim brīdim tur labprāt dzīvotu, bet, ceļot torni, mums ierādīja citu dzīvesvietu. Zaķusala bija eksotiska, vienreizēja vieta — Daugava no abām pusēm. Pat nezināju, kas ir jūrmala! Man tādu nevajadzēja! Vakaros braucām ar kuģīti pa Daugavmalu — ļoti eksotiski un ideāli, bet idille vienmēr beidzas.
Kad pati sāku strādāt, apprecējos, un mūs vairāk vilka uz Kurzemi. Gandrīz katru sestdienu, svētdienu braucām uz šejieni. Rojā pirmo reizi biju 1972. gadā. Radi man jautāja, vai es kādreiz varētu dzīvot Rojā. Teicu — nemūžam. Nekad nesaki «nekad». To tagad saprotu. Vīrs aizgāja mūžībā, un bērni teica: «Brauc uz Rīgu, ko tu te, Rojā, darīsi?» Šeit ir jūra, mežs, dārziņš — nevarēju to visu pamest.
— Ar ko nodarbojās jūsu vecāki?
— Tētis bija galvenais grāmatvedis, bet mamma — ļoti radoša un spēcīga šuvēja. Viņai nevajadzēja nevienu piegrieztni. Esmu padomju bērns, un mūs audzināja ļoti stingrā režīmā. Nezināju, kas ir sarkanbaltsarkanais karogs, jo vecāki par to nedrīkstēja runāt. Pēc 1990. gada man atvērās acis. Desmit gadus dejoju tautas deju ansamblī «Gatve», bijām tā saucamajās darba rezervēs. Tajā laikā darba rezerves bija atbalstītas un situētas. Braucām uz ārzemēm, dejojām, dziedājām latviešu dziesmas, daudz ko redzējām, bet daudz ko nesapratām — bijām aiz dzelzs aizkara. To negribas atcerēties. Piedot var, bet aizmirst nevar.
— Kas no bērnības dienām, skolas laika visspilgtāk iespiedies atmiņā?
— Tā kā bērnībā un jaunībā dejoju, diezgan bieži sanāca kavēt skolu. Nevar teikt, ka biju teicamniece, bet vidējā atzīme man bija 4,2 balles (piecu ballu sistēmā). Laiks, ko pavadīju 11., 12. klasē bija neaizmirstams. Man padevās matemātika, patika sports. Vispār biju ļoti noslogota — trīs reizes nedēļā mēģinājumi, izbraucieni. Atceros, ka, atnākot no nakts mēģinājuma, krievu valodas stundā, nolikusi galvu uz sola, mierīgi gulēju. Protams, sekmes varēja būt labākas, bet apvienot visu nebija viegli. Ļoti nožēloju, ka neapguvu valodas — mācījos vācu valodu, bet nebija, kur to pielietot. Vecāku parakstus neviltoju, nebiju arī no bastotājiem, bet vienu reizi pavilkos līdzi baram un neaizgāju uz stundu. Tieši tajā reizē mamma atnāca uz skolu pie latviešu valodas skolotājas. Kopš tās reizes vairs nekavēju stundas (smejas).
Mācījos Rīgas 2. vidusskolā, kur klases bija sadalītas pa profesijām. Mūsu klase bija mašīnrakstītāji, stenogrāfisti — tas bija kaut kāds ārprāts! Iemācījos stenografēt un rakstīt ar mašīnu, bet domas visu laiku bija citur. Tētis gribēja, lai esmu grāmatvede, bet jau no bērnības gribēju kļūt par pārdevēju. Kad mani aizsūtīja stažēties, gāju cauri skaitļu rindām tikmēr, kamēr aizmigu. Tad tētim zvanīja un teica — no jūsu meitas grāmatvede nesanāks.
Pēc tam iestājos ekonomistos, atnāca mīlestība, divus gadus nomācījos un trešajā gadā paņēmu akadēmisko gadu. Ar vīru iepazinos, strādājot par veikala vadītāju Tallinas ielā — mums atveda veselu kravu ar produktiem, bet nebija palīgu. Sagādātājs izgāja uz ielas un sameklēja divus jaunus puišus. Iepazināmies, pasniedzu dvieli, ar ko noslaucīt rokas, un tad tas puisis vairs nelikās mierā, nāca un nāca. Teicu, ka neprecēšos ilgi un dikti, bet tā dzīvē nenotiek. Kad bērni jau bija paaugušies, aizgāju uz tirdzniecības tehnikumu, pabeidzu prečzinības vadības fakultāti un sāku strādāt savā profesijā — biju tirdzniecības veikala vadītāja, vēlāk tirdzniecības daļas vadītāja. Pēdējā darba vietā nostrādāju desmit gadus un tad veselības dēļ aizgāju nepilnā pensijā. Pēc tam veselība uzlabojās, un viss sarindojās tā, ka tagad esmu pensionāre.
— Kā izlēmāt uzņemties rūpes par Rojas invalīdu biedrību?
— Iestājos Rojas invalīdu biedrībā, kad to vadīja Austra Gitendorfa. Vienu dienu man zvanīja un lūdza, lai atnāku uz biedrību. Vīrs bija aizgājis mūžībā, un vēlējos pateikties par līdzjūtības izteikšanu. Aizgāju, izrunājāmies, un man piedāvāja pārņemt biedrību, jo Austras kundzei aiz muguras jau liels gadu skaits. Tas bija šoks, es kategoriski teicu «nē», jo esmu ienācēja. Kurzemnieki ir ļoti smaga rakstura cilvēki. Esmu vadījusi lielu kolektīvu, bet ar biedrību nekad dzīvē nebiju strādājusi, tā ir pilnīgi cita sfēra. Mani lenca veselu nedēļu, teica, ka nedēļā jāatnāk tikai vienu reizi. Paskaidroju meitām, un viņas mani iedrošināja. Tā es piekritu un 2012. gadā pārņēmu biedrību. No sākuma mācījos ar norunu, ka Austras kundze man ir blakus. Godīgi sakot, ceļš bija grūts — cauri ērkšķiem. Noskaidroju, ko nozīmē biedrība, izstudēju statūtus, braucu uz Rīgu un meklēju citas biedrības. Sākotnēji aizbraucu pie Mērsraga invalīdu biedrības. Redzot viņu darbību, sapratu, ka esam nedaudz atpalikuši. Viņi īstenoja projektus, bet pie mums nekas tāds vēl nenotika. Iesaistījos novada rīkotajos kursos projektu rakstīšanā un mācījos strādāt ar datoru. Dome mums nāca pretī un piešķīra telpas. Brīžiem bija tā — viss, vairs negribu! Pagriezos un aizgāju, bet tad man kļuva žēl, likās — kāpēc pārtraukt? Esmu ielikusi daudz darba, pulcējamies, cilvēki nāk uz nodarbībām, viss notiek, dome un uzņēmēji mūs atbalsta. Manā vietā nāks nākamais, bet gribu, lai darbs turpinātos, lai tas nepazustu. Liels paldies par palīdzību projektu rakstīšanā man jāsaka Baibai Trūbiņai, kura strādā sociālajā dienestā. Tagad mani ļoti atbalsta Inga Lēmane ar komandu un visi sociālie darbinieki. Prieks, ka blakus ir labi cilvēki, kuri mani atbalsta. Bez atbalsta, mīlestības un pateicības nevarētu strādāt.
— Pastāstiet nedaudz vairāk par biedrībā notiekošo, ikdienas aktivitātēm!
— Tiekamies multifunkcionālajā centrā «Strops», kur no rītiem sanāk seniori un invalīdu biedrības pārstāvji, savukārt pēcpusdienās — jaunākā paaudze. Centru veidojām kopā ar Rojas sociālo dienestu un jauniešu centru. Mums piebiedroties tiek aicināti visi, kuri ir ieinteresēti darboties. Vasaras mēnešos sanākam kopā tikai trešdienās, bet, sākot no septembra, katru mēnesi ir kāds pasākums. Otrdienās notiek radošās nodarbības, ko vada Kristīne Sauškina, pirmajā mēneša trešdienā tiekas biedri un kuratori. Rojas novads ir paliels, un mums ir biedri arī Kaltenē, Melnsilā, Ģipkā, Rudē un Valgalciemā. Pašlaik mums ir vairāk nekā 40 biedru, kuri nevar atnākt uz biedrību. Ir brīži, kad cilvēks var iziet no mājas un kad nevar. Ir arī tādi, kuri vispār neatnāk, bet viņi ir mūsu biedri, un mēs viņus atbalstām. Šogad uz Jāņiem gājām ciemos ar siera rituli un cepumiem. Paši Jāņus svinējām Rudes jauniešu centrā «Varavīksne». Apciemojam biedrus četras reizes gadā — Ziemassvētkos, Jāņos, valsts svētkos un Lieldienās. Vasarās pie mums viesojas citas biedrības, ceturtdienās notiek adīšanas, tamborēšanas, pērļošanas nodarbības, ko brīvprātīgi vada Līvija Semičenkova, aizraujamies ar nūjošanu, otrdienās šeit vingro veselības stiprināšanas grupa. Tiekamies trīs reizes nedēļā, un sestdienās notiek pasākumi — sporta svētki, pieredzes apmaiņas braucieni, ekskursijas. Šogad 17. jūlijā pie mums viesosies Mālpils invalīdu biedrība, parādīsim savu novadu un leposimies ar to. Mums ar Roju ir ļoti paveicies.
Citreiz esam vienā skriešanā — tā kā sveicam savus biedrus apaļajās, pusapaļajās jubilejās, dome mums pagājušajā gadā uzticēja sveikt arī visus pagasta biedrus. Nesēžam rokas klēpī salikuši. Ziemassvētkos jauniešu centrs gatavoja paciņas, šogad palīdzējām tās iznēsāt, izdalīt — biedri ir ļoti aktīvi. Pērn uzrunājām visus pagasta ļaudis, lai patīra savas lādes. Ziemassvētkos braucam uz Laucieni, vedam viņiem zeķītes, kārumus. Maija beigās tika atklāta mūsu darbu izstāde, katru gadu dodamies uz talku. Cenšamies ieiet dzīves ritmā, nebūt kūtri un neatpalikt no dzīves. Izmantojam visu, ko varam. Diemžēl pagājušajā gadā no biedrības mūžībā aizgāja desmit cilvēki un šogad jau deviņi. Smagi, bet neko darīt — katram sava zvaigzne.
— Kas ir jūsu enerģijas, spēka un dzīvesprieka avots?
— Relaksēties man palīdz vaļasprieki — darbojos dārzā, cenšos svētdienās aiziet uz dievkalpojumu, spēlēju šahu un esmu pievērsusies grāmatu lasīšanai Protams, arī zolīti protu spēlēt, to man iemācīja tētis, kad vēl biju mazs bērns. Pašlaik dejoju Rojas kultūras centra Eiropas deju kopā «Gaspažiņas». Man bija trauma, līdz ar to šo gadu nācās izlaist, bet jūtu, ka varu atgriezties.
Citreiz sēžot un domājot saprotu, ka tas nāk no debesīm. Dievs laikam tā ir ieplānojis. Esmu katoliete un ticu Dievam, augstākajai varai. Es to nevaru izskaidrot, bet tā tas ir — Viņš man dod spēku. Man ceļā ir likti daudzi šķēršļi, bet esmu tiem visiem izgājusi cauri ar Dieva palīgu. Dievs dod man spēku, enerģiju un palīdz izdzīvot vecumdienas.

— Kas ir galvenās vērtības, kam jūs dzīvē cenšaties sekot?
— Nekad otram ļaunu nevēlēt, atbalstīt cilvēku, kuram ir grūti. Tas ir mans galvenais moto. Ja tu cieni otru, cieņa nāks atpakaļ. Atbraucot uz Roju, bija cilvēki, kuri mani uzreiz nepieņēma. Turpināju izrādīt cieņu, un tā mums radās kontakts. Ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru! Nekad nesit otram pretī!