Dārza karalienes «Smiltiņu» saimniecībā

Lauksaimniecība

Katrai sezonai dabā ir savas pērles. Pienākot jūlijam, kad vēders labi palutināts ar zemenēm, atnāk gribēšana vasaras skaistumu īpaši izbaudīt arī ar acīm, tādēļ neviļus prātā uzzied cēlās dārza karalienes rozes. Dodamies Sabiles puses virzienā, kur saimnieko Diāna un Modris Mēneši, kas pirms vairākiem gadiem piedalījušies arī pašvaldības konkursā nominācijā «Sakoptākā zemnieku saimniecība».
Ģimene nodarbojas ar stādu un puķu audzēšanu un dzīvo mājā, kuru vectēva brālis nopircis no paša barona. Diānas un Modra dēls Gvido izglītību ieguvis Bulduru dārzkopības vidusskolā un arī ar visu sirdi nodevies rožu audzēšanai.
Saimniece Diāna Mēness stāsta, ka rožu audzēšanas tradīcijas pārņēmusi no Baltezerā dzīvojošās mammas, kurai ir ap 600 rožu šķirnēm, un mammas pieredze labi kalpojusi arī pašiem, jo tiešas pamācības rožu audzēšanā nemaz neesot. Daudz informācijas varot atrast par kopšanu, tāpēc viss pārējais tiek apgūts pieredzes ceļā, kad praktiski tiek saprasts, kā ir labāk un ko nevajadzētu darīt.
Dēls Gvido nodarbojas ar rožu potēšanu un pastāsta, kā notiek šis process. Kad viņš dalās pieredzē, var redzēt, ka tā ir pašsaprotama un ikdienišķa lieta — tikpat kā skābeklis, ko elpo. Un uz jautājumu, kas ir nepieciešams, lai veiksmīgi nodarbotos ar rožu audzēšanu, pārliecinoši un bez domāšanas skan atbilde: «Pacietība. Bez tās nevar.»
Diāna stāsta, ka ar rozēm darbošanās ir tikpat smalka kā ar jaundzimušo. Tā ir nopietna nodarbošanās, un viss ir jādara punktuāli. Neko nevar ne nogulēt, ne uztvert nenopietni. Jautāta par rožu realizāciju, saimniece pastāsta, ka ziedus netirgo, stādus gan. «Pamazām tiek «atkosts», kā tad ir jādara pareizi, un tad to pielietojam tālāk. Potcelmus varētu audzēt paši, bet tam īsti neatliek laika, tāpēc tie tiek nopirkti,» stāsta Diāna.
Ar rozēm ģimene darbojas vairāk nekā septiņus gadus, un Mēnešu ģimenes saimniecībā ir apmēram 500 rožu šķirņu. Rozes zied nevis vienkopus vienā vietā, bet pa visu saimniecības teritoriju — rožumīļiem, kas ieradušies izlūkos, ir vairāki pieturpunkti. Vedekla Edīte atklāj, ka rozes kā saldo ēdienu agrāk iemīļojuši arī meža dzīvnieki. Stirnas nākušas ciemos un mielojušās, līdz apkārt teritorijai ticis uzstādīts žogs. Rozes esot tā noēstas, ka nebijusi iespēja pat dabūt potzarus. Saimniecībā var aplūkot dažnedažādas rozes — redzētas un pavisam neredzētas parka rozes, kas ir samērā līdzīgas krūmu rozēm, un rozes, kas ķēnišķi aug pa vienai. Un katra roze ir īpaša ne tikai ar skaistumu un krāsu, bet arī nosaukumu. Tie ir visdažādākie: ir prinči, ķēniņi, grāfienes un arī vienkāršāki, bet ne mazāk interesanti rožu nosaukumi, piemēram, ’Grafin Diana’, ’Athena’, ’Kleopatra’, ’Parole’, ’Peer Gynt’, ’Schwarze Madonna’, ’Kosmos’, ’Hot Chocolate’, ’Country girl’. Ir ierasta izmēra un klasiskā izskata rozes dažādās krāsās, un arī tādas, kas pa gabalu izskatās pēc pufīgiem zefīriem. Visas nosaukt un atcerēties nezinātājam, protams, uzreiz nav iespējams, un Gvido teic, ka pats gan ar laiku iepazīst un atceras arvien vairāk. Tāpat meitai Gabrielai esot jau ķēriens, viņa atpazīst rozes un zina daudzu rožu šķirņu nosaukumus.
Cilvēku gaume atšķiras. Kādam patīk angļu rozes, kas ir īpaši pildītas, bet cits iemīļojis klasiskās. Līdzīgi ir ar krāsām. Ja iegriezīsieties Mēnešu ģimenes saimniecībā, tad sastapsiet arī spilgti oranžu skaistuli, kas pustumsā izskatās pat ugunīga.
Lai gan šogad dažviet rozes dabūjušas salu un arī cietušas no vēja, jo ir ļoti jūtīgas, un varbūt par to sāp sirds, tomēr tas neliedz baudīt skaistumu un atrast savas favorītes ģimenes lolotajā paradīzes stūrītī Sabiles puses «Smiltiņu» sētā.