Vēl raganas spieto, vēl saule kāpj kalnā

Viedokļi

«Nu mēs varam Jāņos iet,/ Nu mums dārzi izravēti./ Lai kaunas ciema puiši,/ Tiem papuves neuzartas.» Vienā četrrindē tēlaini veselu tautas tradīciju buķeti 1931. gadā pierakstītājai nodziedājusi 1862. gadā dzimusī Lavīze Poruks Talsu apriņķa Laidzes pagasta «Tuņos». Tā ir tikai sīka kripatiņa no gadu simtos krāta un mantojumā atdota tautas bagātības pūra. Patīk mums tas vai ne, bet laiks pamazām aizskalo pagātnē arī senās latvisko svētku svinēšanas paražas. Kaut kas paliek un turpinās, atbilstoši tagadējiem priekšstatiem un dzīvesveidam, kaut ko no mantotā vairs nespējam iztulkot un izdzīvot kā savu.
Apbrīnojami, ka dziļi, dziļi apziņā sēž un īstajā laikā sāk bakstīt vajadzība daudz maz sapost svētkiem savu dzīves vidi. Lai arī gribas ļauties laiskumam, bet kaut kas gremž un dzīšus dzen darboties vismaz ar putekļu sūcēju un grīdas lupatu. Vēroju, ka jaunajām meitenēm un sievām pat ir modē rakņāties Jāņu laika tradicionālo ēdienu receptēs un pašām gan sieru iemācīties sasiet, gan plātsmaizes citādi nekā ierasts mammām un vecmāmiņām sacept. Atkal pašsaprotami ir meklēt dakteri pret visām esošām un varbūtējām vainām visriņķī dabā. Beidzot tik daudzi ar citām acīm sākuši ieraudzīt pieneni, struteni, zemes taukus… Vāc un žāvē, maļ un mīca maisījumos ar ciešu ticību un pacietību pat to, ko nicīgi kājām mina un no kā smaržas vien jau iztālis degunu rauca. Daba, kā atkal esam attapušies, cilvēkam piedāvā visu vajadzīgo pilnasinīgai dzīvei katrā vecumā. Ja vien būtu laiks un uzņēmība kaut vai tagad, kad saule stāv augstākajā vasaras kalnā, parakņāties senču atstātajās gudrībās un tās pareizi iztulkot. Pat jēdziens «ragana» zāļu dienās būtiski mainās. Ne jau vecas, atbaidoša paskata burenes vico ar slotu pāri laukiem un koku galiem, spraucas kūtīs un mājās, bērnus biedējot un ļaunumu sējot. Drīzāk tehnikas nesamaitātās vietās sastapsim caurumainās džinsās, pretērču un pretodu smāķiem notrieptas spraunas sievas, kas labi orientējas augu bagātībā un steidz paspēt saplūkt, sagriezt, saplēst šo zelta vērto mantu, kamēr tā vēl nav zaudējusi stiprāko dziedniecisko enerģiju.
Siera un raušu apaļuma simbolika, tautastērpa maģija, lēkšanas jēga pāri ugunskuram… Pat automātiski darot — tikai tāpēc, ka tā pieņemts un dara citi, rezultāts nebūs slikts, jo svaigums un tīrība jebkādu telpu dara omulīgu. Izravētas un sabužinātas puķu dobes, sprigans kartupeļu lauks taču arī nebūs tikai varbūtējiem aplīgotājiem uzmests spītīgs knipis.
Protams, tiem, kam televizors ir vienīgais domubiedrs šajos vakaros, lieliska dāvana ir veco, labo «Skroderdienu» izrādes ieraksts vai filma «Limuzīns Jāņu nakts krāsā». Labi ir tā aizmirst vientulību, slimības, kreņķus par savējiem un padzīvoties krāsainā, jautrības un smeldzes pilnā sižetu pasaulē. Varbūt arī tā jau ir tradīcija?
«Rūdolfa Blaumaņa «Skroderdienas Silmačos» ir Latvijas Nacionālā teātra īpašā izrāde, tās mūzikas motīvs visu sezonu skan teātra zvanā. Katrā izrādē uz skatuves ir praktiski viss Nacionālā teātra aktieru ansamblis. Katru gadu pirmsjāņu nedēļā teātris ir īpaši izpušķots un gaida «Skroderdienu» skatītājus.
«Skroderdienu» skatīšanās latviešiem jau sen nav tikai teātra apmeklējums, bet gatavošanās Jāņiem, ielīgojot gada īsāko nakti. Tiem pilsētniekiem, kas Jāņos Rīgu nepamet, Nacionālā teātra «Skroderdienas» ar slaveno līgošanas skatu kļūst par sava veida Jāņiem,» raksta kāds no teātra jūnija piedāvājuma apskatniekiem.
Reizumis paskatos, ko tad tagad liek vārdā jaundzimušajiem. Starp svešzemju skanīgiem vārdiem joprojām stipri turas un nebūt negrasās padoties Līgas un Jāņi. Jaunie vecāki taču labi apzinās, ka viņu mājās šī vārdadiena vienmēr būs īpaša, plaši svinama, ne tā vienkārši pie kafijtases un kūciņas noknibināma, un tomēr!
Vēl pelašķi un suņuburkšķi katrā ceļmalā mirdz spodri balti, automašīnu atstāto draņķību nepiesūkušies un sacelto putekļu pelēki nenoputināti. Vēl dzeguzi var dzirdēt kūkojam, lakstīgalu līksmi dziedam un varžu korus rītu dzestrumā līdz apdullumam uzstājamies. Kā mēs tik droši zinām, ka pēc saulgriežiem tā visa vairs nebūs? Daudz ko zinām un jūtam, lai gan ikdiena pieprasa citu domāšanas un rīcības ātrumu, citas prasmes un spējas. Agrākus gadus Pedvāles mākslas parka plašumos vīri Jāņu rīta sauli uzlecam sveica kaili rituālā skrējienā. Savukārt sievas, meitas rasotu pļavu, vārtoties Ievas kostīmā, kailas norullēja līdzenu kā plātsmaizi cepampannā.
Piedalāmies vai ne, līgojam pie ugunskura vai televizora, zinām saulgriežu dainām vārdus vai tikai dudinām līdzi skaņajām balsīm — vēl mums katrā dziļi, dziļi sēž pagāniņš, neļaujot pazaudēties atvērtajā, uzkundzēties arvien gatavajā pasaulē.