Mūsu akmeņainajā krastā iesieti īpašiem mezgliem

Mērsraga novads

Jūras svētki nav aiz kalniem, un tā vien gribas ienirt atmiņu ūdeņos, lai uzjundītu sajūtas, kuru visu pavasari it kā pietrūcis. Šoreiz sarunājos ar mērsradznieci Annu Španku, kura nākusi no senas zvejnieku dzimtas. Jūrā braucis gan viņas tēvs, gan vectēvs, gan arī vecvectēvs.
Anna Španka dzīvo Mērsragā no 1951. gada, no sešu gadu vecuma. 1952. gadā viņa uzsākusi skolas gaitas tepat Mērsragā, laikā, kad skola izskatījās pavisam citādi, jo tai vēl nebija piebūves.
Dzintara bērni liedagā
Bērnībā dzintarus Anna lasījusi tur, kur tagad mājas atraduši Mērsraga vēja ģeneratori. Bijis pat laiks, kad dzintarus lasījuši teju katru dienu arī pie bākas, pie tam — gadījušies pat tādi, kas dūres lielumā. Tas bijis vērtīgs suvenīrs, ko dāvināt citiem.
Bijušajā Auniņparkā vecie zvejnieki pēc zvejas iedzēruši ko mazliet stiprāku, un Annai, kurai tolaik bijuši kādi deviņi gadi, ar draugiem paticis pēc tam salasīt un vietējā veikalā nodot tukšās pudeles. Par saņemto naudiņu iegādātas konfektes. Reizēm gadījies atrast pat zvejniekiem izkritušu naudu, naudas makus un ko tik vēl ne!
«Mēs ar brāli bijām mājās, mamma, kad laiva (parastā motorlaiva — aut.) nāca malā no jūras, gāja tēvu sagaidīt. Zvejnieku nebija daudz, kādi četri. Sievas gāja palīdzēt — tīklus karināja, žāvēja uz vabām. Ostas tuvumā bija vecais tilts, netālu — kartupeļu lauki. Tēvs līdz pat savai nāvei nodarbojās ar zveju, tā bija viņa sirdslieta,» ar siltu smaidu atceras Anna. Vectēvs un vecvectēvs gan zvejojuši Apšuciemā.
Arī sieviešu iesaisti zvejniecības attīstībā novērtēja
Jau kā topošā speciāliste Anna vairākkārt saņēma pateicības, Goda rakstus, viņas fotogrāfija bijusi arī Goda plāksnē Talsos. Padomju laikā pie šāda veida novērtējuma Anna tikusi teju katros Zvejnieksvētkos.
Pirmā darbavieta viņai saistās ar pozitīvām atmiņām: «Strādāju Matīsa Plūdoņa Rojas zivju konservu kombinātā Mērsragā. Nostrādāju tur 17 gadus. 18 gadu vecumā jau sāku strādāt zivju cehā. 20 gadu vecumā biju darba pirmrindniece.»
Darbs apvienots ar mācībām, un, kā lielākā daļa mērsradznieku, arī Anna bijusi aktīva ciema sabiedriskajā dzīvē. Ar prieku Hildas Pūliņas vadībā apguvusi tautiskās dejas.
«Atceros piedalīšanos svētkos, gājienos, bieži bija koncerti, brauca pie mums viesmākslinieki, Mērsraga vecais stadions vienmēr bija pilns,» atceras Anna, un par to liecina arī daudzas septiņdesmito gadu fotogrāfijas. Bijušas arī dažādas sportiskās aktivitātes Zvejnieksvētkos, sacensības un stafetes ar tīklu lāpīšanu, zivju vēršanu, un dalība kultūras dzīvē bija svarīga vietējo cilvēku dzīves sastāvdaļa. Ar humoru Anna Španka atceras, ko teikušas talsenieces par mērsradzniecēm, kuras dažādās sporta aktivitātēs viņas pievarējušas: «Reņģes saēdušās, tāpēc arī ir spēks!»
Mērsraga zvejnieku kolhozs «1. Maijs» bijis vairākkārtējs Vissavienības sociālistiskās sacensības uzvarētājs, pildot darba plānus ar uzviju. Un kurš gan no zvejas vīriem neatceras, ka jūra ir jūra, — vienu dienu zivis ķērušās, citu dienu nelīdušas tīklos ne pa kam. Tas bija laiks, kad mērsradznieki pasaulē gāja nevis ar pārdrošiem eksperimentiem, bet ar sīkstu un apdomīgu ikdienas strādāšanu, ko tieši Zvejnieksvētkos arī atalgoja.
Atmiņas par Zvejnieksvētkiem
Annai īpaši iekritušas sirdī: «Viens brīdis bija, kad no ceha man lika pieņemt zivis, jo zivju pieņēmēja nebija. Iepazinu visus kuģus, zināju, kurš uz kura kuģa kapteinis. Zvejnieksvētkos kuģi mājās nāca ar lieliem lomiem, izrotāti meijām. Nākot ostā kuģim, jau skanēja mūzika, un tas, ko ar smagu darbu panāca zvejnieki, bija milzīgs gandarījums visiem mūsu ciemā.»
Jā, nudien, Zvejnieku svētkiem mūsu piekrastē bija senas tradīcijas. Jau 1939. gada jūlija «Zvejniecības Mēnešrakstā» bijis publicēts raksts par to, kā tepat Kolkas pusē tie svinēti. Kādi šie svētki bija Mērsragā sešdesmito gadu beigās, septiņdesmitajos gados un vēl astoņdesmitajos, šķiet, ikkatram palikuši atmiņā, kas vien tos pieredzējis. Pa jūru pušķotas brauca gan motorlaivas, gan arī lielāki zvejas kuģi, ieradušies gan tuvi, gan tāli viesi.
Tagad, ejot pāri tiltam un raugoties uz jūru, ir klusums un tukšums, un mazliet pārņem skumjas.
Konkursos «Vai tu mīli jūru?» Anna vadījusi šprotu blīvēšanas stafetes. Arī viņas meitas šajos konkursos piedalījušās ar prieku. Pati guvusi labākā ceha vecākā meistara godu starptautiskā konkursā 1980. gadā. Tolaik tā bijusi sociālistiskā sacensība, kas vērsusies plašumā un bijusi veltīta PSRS Komunistiskās partijas XXVI kongresam. 1982. gadā Anna strādājusi ciema kantorī par ražošanas daļas vadītāju. Tajā pašā gadā sagaidīts trešais bērns. Tālāk jau dzīve ritējusi savu gaitu, un ir atmiņas gan par darbu cehā, gan arī par darbu uzņēmumā «IMS».
Sarunas noslēgumā Anna mazliet skumīgi secina: «Bija laiki, kad šķita — naudas bija vairāk, ko deva zveja, bet veikalā piedāvājums bija niecīgs. Cilvēki vairāk strādāja un prata arī vairāk gūt prieku no dzīves, daudz kur piedaloties. Tagad veikalā viss ir, bet naudas diemžēl pietrūkst.»
Uz jūru — tikai labām domām!
Mērsraga bākā Anna Španka visas dzīves laikā bijusi tikai vienu reizi. Uz jūru dodas pastaigāties, kā pati saka — ar labām domām pabradāt pa ūdeni. To iesakām Zvejnieksvētku gaidās ikvienam! Uzkrājiet labās domas, rodiet laiku atmiņām un cilvēciskām attiecībām!

Inga Hartika,
Mērsraga informācijas centra vadītāja