Katram rokā pa radikālai lāpstai

Viedokļi

Ak, Jāņu dienas rīti Talsos! Skaists klusums, putnu dziesmas… Ja neņem nopietni tos atsevišķos izņēmumus, tos neglābjamos cilvēciskos cīrulīšus, kuri pat Jāņu dienas rītā ir spējīgi skriet rīta aplīti, braukt ar velosipēdu vai darīt citas lietas, pilsēta snauž. Pat lielveikali — mūsu sīkās ņujorkas, kas nekad neguļ, — pārmaiņas pēc nestrādā. Līgo vakara lustes ar ilgu palikšanu nomodā tātad ir gluži vai vispārēja iniciatīva, pie tam — brīvprātīga. Ir, redz, norises, kurās mums šķiet pašsaprotami iesaistīties un kurām mēs dabiski ļaujam kļūt par ieradumu. Ar citām sokas grūtāk.
Kādu nedēļu pirms Jāņiem sociālajos tīklos publicēju ierakstu par savu vīru, atļaujoties viņu nodēvēt par supervaroni tāpēc, ka viņš uzskata par vajadzīgu savu iespēju robežās no brīvas gribas cīnīties pret latvāņu izplatību. Pie tam — nevis pašu īpašumā (mums nemaz tāda nav), bet vietās, kur īpašnieki (netīkas viņus saukt par saimniekiem) par latvāņu invāziju neliekas ne zinis. Tik daudzreiz mums mašīnā ir stāvējusi lāpsta, un tik daudzreiz vīrs pacietīgi ir stājies ik pa gabaliņam ceļa malā, lai nošņāptu pa latvānim! Savam lepnuma stāstam pievienoju kāda mežsaimniecības vadītāja teikto: «Ir īstais laiks nevis priecāties par latvāņu ziedēšanu, bet nepaslinkot un ziedus «nokost», neļaujot noziedēt un izsēt sēklas, lai latvāņi neizplatītos tālāk. (..) Pārskatiet savus īpašumus, ja tajos ir latvāņi, ņemiet rokās mačeti, izkapti vai citu pļaujamo, bet galvenais — neļaujiet latvāņa ziediem izziedēt! Novērojumi rāda, ka tas latvānis, kas ir izdzinis stublāju ar ziedu, nopļauts nākamajā gadā neataug.»
Mani pārsteidza interneta lietotāju reakcija — šo ierakstu komentēja netipiski daudzi un ar to dalījās vairāki simti cilvēku, lielākā daļa tādu, ko nemaz nepazīstu. Priecēja manam vīram veltītie labie vārdi — pateicība par laba piemēra rādīšanu un apliecinājumi, ka ar šādu rīcību viņš dzīvē, līdzīgi kā video spēlē, sasniedzis nākamo līmeni. Bija arī skeptiķi, kuri apmainījās viedokļiem par vienas vai otras latvāņu apkarošanas metodes efektivitāti. Bija arī gana daudz labās pieredzes stāstu, kas ļāva pārliecināties, ka darbs ir paveicams pat ar viselementārākajām metodēm, tādām kā latvāņu regulāra nopļaušana vai nokaplēšana, neļaujot tiem izaugt un uzziedēt. Trīs četri pļāvieni gadā, un drīz no latvāņiem neesot ne miņas! Izklausās pavisam paveicami, vai ne? Ja tikai…
Nu, jā, ja tikai katram šķistu pašsaprotami šādā iniciatīvā iesaistīties! Bet tā vietā ne viens vien interneta lietotājs uzskatīja par vajadzīgu manam vīram norādīt, kur tuvējā apkārtnē atrodas latvāņu plantācijas. Sak’ — ej un izklaidējies līdz pagurumam! Šī attieksme kārtējo reizi parādīja negatavību uztvert valstī notiekošo personiski. Tie citi lai iet un dara, bet es parādīšu virzienu! Tipiski.
«Godīgi sakot, man jau vēmiens nāk, lasot un dzirdot par latviešu neauglīgo cīņu ar latvāņiem! Protams, sēžot un apspriežot vai izmantojot galīgi dīvainus ieteikumus, cilvēki tikai paātrina latvāņu izplatību,» atgādināja kāda sieviete, kuras ģimene spējusi izskaust latvāņus no sava īpašuma. Cita ieteica jau ceļā uz Līgo svētku norises vietu bruņoties ar lāpstu vai mačeti, ceļmalā nocirst vienu (vismaz vienu!) latvāni un atrādīt sociālajos tīklos, tā turpinot mudināt uz darbību. «Lai iznīdētu latvāņus, šādai rīcībai vajadzētu kļūt tikpat pašsaprotamai un ierastai kā, piemēram, iespēju robežās savākt citu atstātos atkritumus mežā vai pie jūras,» salīdzināja kāda sieviete. Tieši tā! Nevar teikt, ka arī šī iniciatīva iet plašumā milzu soļiem, tomēr progress ir manāms.
Savādi mēs, cilvēki, esam. Ne jau tikai latvāņiem ļaujam sevi burtiskā nozīmē pāraugt, kaut būšu varējuši tos nopļaut jau tad, kad tie vēl nesniedzās pāri zābaka stulma augšējai malai. Tik daudzās lietās mēs radām iespaidu, ka cīņa ir jau zaudēta vai neiespējama, kaut tā vēl nemaz nav sākta! Mums katram noderētu pa radikālai lāpstai (arī šie vārdi aizgūti no interneta komentāriem pie latvāņu tēmas). To, ka «vajag tikai rakt», mēs taču zinām. To, ka ir lietas, kuras vajag «nocirst saknē», — arī, tāpat kā to, ka ne visam savā dzīvē vajag atļaut «plaukt un zelt». Jārīkojas!
Kārtējo reizi jāuzdod šis gandrīz vai eksistenciālais jautājums: latvietis vai latvānis — kurš kuru? Ar to domājot arī visu citu ļoti ātraudzīgo un nelabi sulīgo mūsu fiziskajā un garīgajā telpā.