Fotogrāfijās iemūžināti laikabiedri un stāsti. Pētera Korsaka foto izstāde «Personības manā dzīves ceļā»

Kultūra

Pēteris Korsaks ir lielākā autoritāte Latvijas fotogrāfijas vēsturē. Izcils fotomākslinieks un foto vēsturnieks, kas sava darba mūža 40 gadus veltījis latviešu fotogrāfijas vēstures izpētei un turpina to darīt joprojām. Talsu novada muzejā līdz 14. jūlijam apskatāma mākslinieka 80 gadu jubilejas foto izstāde «Personības manā dzīves ceļā».
Pelēkā žaketē tērpies vīrs ar melnu katliņu galvā un baltos cimdos. Tieši tāds Pēteris Korsaks bija sastopams savas fotoizstādes atklāšanā Talsu novada muzejā 4. jūnijā, uz kuru bija ieradušies vairāki fotogrāfi un foto entuziasti. Šī gan nav pirmā reize, kad fotomākslinieks ģērbies tik svinīgā tērpā, tāds viņš manīts gan dažādos kinofilmu kadros, gan svinīgos pasākumos.
Tikšanās laikā tika demonstrēta arī P. Korsaka uzņemtā videofilma «Jel balsis paceliet, kas palikuši dzīvi», kas ikvienam tās skatītājam atklāja fotogrāfa dziļi patriotiskās un sirdī tuvās jūtas pret Latviju, stāstot par fotomākslinieka dzimtu, tās smagajiem likteņiem. Filma atklāja, ka P. Korsaka dzimtas saknes meklējamas Latgales pusē. Viņš nācis no dzimtas, kura daudz cietusi un tikusi plosīta padomju smagajās represijās, un Otrais pasaules karš šo kuplo dzimtu gandrīz iznīcinājis. Fotogrāfs izaudzis bez tēva, kurš arestēts 1945. gadā un vēlāk miris izsūtījumā. Kā stāsta videofilma, arī abi tēva brāļi piedzīvojuši līdzīgu likteni. Viens no viņiem arestēts jau 1941. gadā un, kā liecina dokumenti, 1942. gadā miris Mordovijā. Otrs brālis vedot nošauts. Tie gan nav vienīgie smagie triecieni, kas skāruši fotogrāfa ģimeni, bet, kā bija redzams un jūtams tikšanās laikā, P. Korsaku skarbie likteņa triecieni nav salauzuši. Savos astoņdesmit gados viņš joprojām ir pozitīvs, dziļi patriotiski noskaņots un no viņa staro patiess dzīvesprieks.
Pēc videofilmas noskatīšanās fotogrāfs nedaudz vairāk pastāstīja par katru no izstādē aplūkojamajām fotogrāfijām, jo tajās redzamie cilvēki viņam nav tikai vienkārši modeļi, kā to jau priekšā skatītājam pasaka tās nosaukums, tie ir viņa laikabiedri, ar kuriem fotomāksliniekam bijusi kāda sadarbība vai dažkārt tikai vienreizēja, bet atmiņā ļoti paliekoša tikšanās.
Piemēram, par fotogrāfijām ar trimdas dzejnieci Elzu Ķezberi P. Korsaks pastāstīja, ka uzmeklējis viņu, kad 1990. gadā bijis Amerikā, pateicoties Spīdolas stipendijai. 1992. gadā E. Ķezberei izdevies no Ņujorkas pirmo un diemžēl arī vienīgo reizi atbraukt uz Latviju. Šī brauciena laikā P. Korsaks bijis dzejnieces impresārijs. «Organizēju dzejnieces pasākumus gan Priekuļos, kur viņa savulaik mācījusies, gan Rakstnieku savienībā,» pastāstīja P. Korsaks.
Viņš arī vedis trimdas dzejnieci uz tikšanos ar viņas vīru Osvaldu Ķezberu, kurš kā latviešu virsnieks tika deportēts no Litenes uz Sibīriju; tur par spīti bargajiem apstākļiem izdzīvoja un atgriezās Latvijā. «Viņi viens otru nebija satikuši piecdesmit gadus,» atklāja fotogrāfs. «Tā bija skumja un traģiska satikšanās uz īsu brīdi. To pat grūti vārdos aprakstīt, skumīgi no malas bija vērot un fotografēt, kā divi veci cilvēki staigā, rokās saķērušies, pa Osvalda ziedošo dārzu, bet patiesībā jau atrodas katrs savā pasaules malā,» bilst P. Korsaks, stāstot par to, kā tapušas trimdas dzejnieces fotogrāfijas.
Andrejs Eglītis, Aleksandrs Pelēcis, Vaira Vīķe-Freiberga, Kurts Fridrihsons, Jānis Stradiņš, Gunārs Birkerts un vēl daudzas zināmas un sevi Latvijā pierādījušas personības, kuru vārdi izskanējuši un labi zināmi arī ārpus mūsu valsts robežām, iemūžinātas P. Korsaka uzņemtajos kadros, kas redzami autora foto izstādē «Personības manā dzīves ceļā».
Tikšanās noslēgumā fotomākslinieks dāvāja gan Talsu novada muzejam, gan Talsu fotoklubam grāmatas par fotogrāfiju un fotomāksliniekiem, kā arī vēl ilgi atbildēja uz dažādiem par un ap foto saistītiem jautājumiem.