Par ezeru un loģisko

Ļaujiet man runāt

Redzēju lielo aktivitāti un «cepšanos» ezera sakarā un domāju: «Mīļo pasaulīt, mums nekad nav labi! Un, kad ir labi, tad arī nav labi.» Dzīvojam kaut kādos prāta cietokšņos un dziedam dziesmu, kas tika skandēta jau plašu atskaņotāju laikā pirms piecdesmit gadiem. Ūdens esot netīrs, pilns ar mēsliem, smirdot un vēl sazini kas. Nu visādas variācijas par tēmu, kuru nemaz nepārzinām. Kurš tev teica, ka mūsu Vilkmuižas ezerā tek poda ūdens un ka tur smird? Vai tad pie ezera smird un mums, kā saka tautā, stipri cērtas acīs? Pamēģini, piemēram, mājās noslēpt kādā stūrī uztaisītu kārtīgu kaķa «kaksi» un redzēsi, cik tas būs neveiksmīgs pasākums, jo smaku nevar noslēpt pat no tādiem, kam deguns savu funkciju pilda tikai kā putekļ­sūcējs. Tātad ir tīri loģiski, ka ūdens, kas ir piesārņots ar kanalizācijas notekūdeņiem, visdrīzāk smird. Bet Vilkmuižas ezera apkārtne taču nesmird. Vai jums, viedie eksperti, ir ūdens kvalitātes mērījumi? No kurienes jūs tik gudri un drosmīgi ņemat to informāciju? Esmu pārliecināts, ka tur ar ūdeni viss ir kārtībā un peldēties drīkst. Es to saku kā kaislīgs makšķernieks, kurš zina un saprot, kad ūdens ir ūdens un kad ūdens vairāk līdzinās «dibeņūdeņam».
Bet, ja runājam par kuršu ugunsapbedījumu vietām ezerā, tad tas nu ir cits jautājums, par kuru katram ir savs viedoklis, kas, protams, arī ir loģiski. Un tas nu ir pārliecības jautājums. Bet, tīri loģiski domājot, mēs tak nezinām, vai lauks, kur aug mūsu kartupeļi, nav bijusi kāda apbedījuma vieta kādam kuršu vai prūšu lielskunga vectēvam. Neko mēs nezinām. Kāda starpība — ir tā vieta oficiāli atzīta vai nav. Kapi paliek kapi. Es saku tā: «Ja nav kaitīgs, tad ir labs.»

Ēdvards Z.