«Nekur nav tik labi kā mājās»

Talsu novads

4. jūnija pēcpusdienā konkursa «Talsu bruncī ieaustie» žūrija piestāja Balgales un Ķūļciema pagastā, ko par savām mājām sauc radoši, čakli un atsaucīgi ļaudis. Siltāku šo tikšanos padarīja ne vien svelme, kas todien valdīja, bet arī sirds siltums, ko izstrāvoja katrs no dalībniekiem.
Sākotnēji devāmies uz Balgales brīvā laika pavadīšanas centru, kur mājvietu radušas «Cielaviņas» — Martas Kučeres dibinātais bērnu vokālais ansamblis. Šogad Marta izvirzīta nominācijai «Radošākais novadnieks». Pēc Talsu mūzikas skolas absolvēšanas viņa iestājās Ventspils mūzikas vidusskolā, kur studēja akadēmisko vokālu, bet šobrīd jauniete Latvijas Kultūras koledžā apgūst pasākumu organizēšanu. Sapnis par savu ansambli Dursupē, kur viņa pati uzsākusi muzikālās gaitas, Martai dzima, mācoties Ventspils mūzikas vidusskolas 3. kursā. Viņai par pārsteigumu un prieku uz pirmo nodarbību ieradās seši audzēkņi. Laika gaitā dziedāt gribētāju skaits pieaudzis, un Martai radusies ideja par instrumentu meistarklasēm. Brīvajā laikā ansamblītis brauc ekskursijās, apmeklē koncertus, bērnu operas un radošās pēcpusdienas, kur tiekas ar citiem dziedošajiem kolektīviem. Šogad dziedātāji tika pie jauniem tērpiem un piedalījās divos koncertos — viens no tiem norisinājās decembrī, bet otrs — maijā. Ansambli apmeklē bērni no trīs līdz 14 gadu vecumam, un nu dalībnieki cītīgi dzied arī solo. Nākamajā pavasarī plānots rīkot konkursu, kurā piedalīsies kaimiņu pagasta dziedātāji.
«Pirms koncertiem mēs vienmēr sadodamies rokās, nostājamies aplī un izrunājam, ko drīkstam un ko nedrīkstam darīt uz skatuves. Kopīgi pasakām, ka esam malači, un tad koncertā mums tiešām skan braši un vienmēr viss izdodas. Esam uzstājušies arī Laucienes pansionātā — tas bērniem bija liels piedzīvojums, jo Laucienes pansionātā ir ļoti liela skatuve, bet skanēja labi un visiem patika. Man prieks, ka varu darboties ar bērniem,» atzina M. Kučere.
Lauku sētā «Erķi»
mūs sagaidīja Viktorija Plivna, kura realizējusi sapni un nodibinājusi uzņēmumu «VRP Horses». Tas pieteikts nominācijai «Gada jaunums». Sieviete nodarbojas ar zirgkopību, tai skaitā zirgu pavairošanu, audzēšanu, trenēšanu un tirgošanu. 17 gadus viņa pavadīja lielā zirgaudzētavā tepat Dursupē, bet laika gaitā Vinetai radās sapnis par savu zirgu. Plānotā viena zirga vietā nu «Erķos» ikdienu aizvada astoņi rikšotāji. «Tā ir sanācis, ka tas viss pamazām nāk pie manis. Pirmo reizi zirga mugurā sēdos 13 gadu vecumā; mums kaimiņos bija Latvijas šķirnes zirgs, draudzenes sāka jāt, un tā tas aizgāja. Tā ir slimība — vai nu ir, vai nav. Ir forši, ja ar savu vaļasprieku var kaut drusciņ nopelnīt un attīstīties. Šobrīd pie mums notiek izjādes, ceru īstenot ieceri par jāšanas manēžu, reitterapijas un ārstnieciskās jāšanas nodarbībām, un katru gadu rīkojam sacensības bērniem un jauniešiem. Domāju, ka pamati ir labi. Pagājušajā gadā piedzima kumeliņš, ko mēs jau piecu mēnešu vecumā pārdevām vienai no Latvijas labākajām jātniecēm. Zirgi mani atrod — nav bijis tā, ka mēs braucam un meklējam, viņi paši mani atrod, vienkārši ļaujos. Draugs palīdz ar saimnieciskajām lietām un finansiāli — kaut kā cīnāmies. Es ticu, ka nākotnē viss būs. Par to, ka sapņi piepildās, nav šaubu. Agrāk neticēju, ka man būs viens zirgs, bet nu ir veseli astoņi!» priekā dalījās V. Plivna.
Uz «Darbīgākās zemnieku saimniecības» godu
pretendē ZS «Jaunstrauti» — viena no veiksmīgāk izveidotajām zemnieku saimniecībām Balgales pagastā. «Jaunstrautu» saimnieki — Lita un Agris Jēči — kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem apsaimnieko 300 hektāru lielu platību. Pagājušajā gadā piesaistīts Eiropas Savienības finansējums un uzcelti graudu torņi, bet saimnieki atzīst, ka vajadzību vēl ir daudz. Ņemot vērā, ka mūsdienās galvenais resurss ir laiks, tiek darīts viss, lai atvieglotu ikdienu un paātrinātu darba procesu. «Māju nodevām 90. gadu sākumā, bet to sāka celt laikā, kad mēs ar Litu strādājām kolhozā. Mēs kā jaunie speciālisti saņēmām zināmu atbalstu, bet pēc tam māju vajadzēja izpirkt. Logi, jumts un sienas bija, bet ievākties vēl nevarēja, pārējo pakāpeniski sakārtojām. Blakus dzīvoja Litas vecvecāki, kuri viņai bija norakstījuši šķūni un mājiņu. Tā mēs te ievācāmies un sākām saimniekot. Pa ziemu zāģējām mežu, pēc tam par sapelnīto naudu pirkām minerālmēslus, kaut ko apsējām, to, ko nokūlām, pārdevām, un knapi iznāca līdzekļi, lai nopirktu mežu,» stāstīja A. Jēcis. Gadu gaitā «Jaunstrautos» saimniekots dažādi, bet nu ģimene nodarbojas ar graudu un rapša audzēšanu, kas neprasa daudz darba roku un ļauj visu paveikt saviem spēkiem.
Nominācijai «Sakoptākā vēsturiskā ēka»
Ķūļciema pagastā izvirzīta Sv. Arsēnija pareizticīgo baznīca, par ko rūpes uzņēmies Oļegs Stoļarovs. «Ķūļciemā nonācu nejauši. 2012. gadā ar bērniem bijām Engurē un viņi man lūdza parādīt kādu drūmu vietu. Tā kā Sv. Arsēnija pareizticīgo baznīcai bija slikta slava — bērni ākstoties bija salauzuši kājas un baznīcu apvija leģenda — izlēmu viņus atvest uz šejieni. Atbraucām, un bērni man jautāja, ko varu darīt lietas labā, lai vietu sakārtotu. Teicu, ka sakopšu, un viņi mani turēja pie vārda. Pirmā talka notika 2018. gada novembrī. Interesanti, ka tajā pašā gadā kāds cilvēks uzfilmēja video par baznīcu un ievietoja to «youtube». Vai tā ir sagadīšanās — par to var daudz domāt. Mēs te neko īpašu nedarījām, tikai tīrījām. Fantastiski ir tas, ka sākotnēji šeit nebija nevienas no tām ikonām, ko jūs redzat pašlaik. Ikonas sāka uzrasties bez apstājas, un līdz šim brīdim nekas nav pazudis, tikai nācis klāt. Andrejs Mediņš uzskata, ka šī ir viena no interesantākajām baznīcām Kurzemē,» atklāja O. Stoļarovs. Runājot par nākotnes plāniem, viņš domā, ka ieguldīt lielus līdzekļus ēkas sakārtošanā nav vērts. Sv. Arsēnija pareizticīgo baznīcas galvenā vērtība ir tās pieejamība 24 stundas diennaktī.
«Mauriņu» sētā, kas pretendē
uz «Sakoptākās privātmājas» godu, brīvdienās saimnieko Arnolds Koņevņikovs. 20. gadsimtā «Mauriņos» dzīvoja zvejnieku ģimene — seši cilvēki dalīja vienu istabu un virtuvi, bet aiz sienas nodalītā kūtī uzturējās mājlopi.

Laiks gāja, saimnieki nomira, jaunie izklīda, un nevienam šī vieta nebija vajadzīga līdz 21. gadsimtam, kad sākās privātīpašumu bums. Īpašumu iegādājās A. Koņevņikovs, kurš ieguldīja smagu darbu un sāka visu no nulles. Viņš novērtē mieru un klusumu, kas šeit valda, un ir priecīgs, ka iepriekš neapdzīvotajā vietā izdevies ieviest kārtību. Arī kaimiņiene Marta apstiprina, ka šeit viss tapis no nekā. 20. gadsimtā blakus esošā upīte trakojusi, teritorija mūždien applūdusi un cilvēki divreiz vai pat trīsreiz gadā bijuši spiesti ar basām pēdām kāpt ūdenī vai staigāt ar gumijas zābakiem. Šobrīd izveidots polders un neatkarīgi no upītes stāvokļa par to, ka nāksies saslapināt kājas, nav jāuztraucas.
«Darbīgākajai organizācijai» Ķūļ­ciema pagastā izvirzīta laivu bāze «Mazsaliņas», kas atrodas Engures ezera krastā. «Mazsaliņas» ir pašvaldības īpašums, bet to jau ilgus gadus iznomā un apsaimnieko Artūrs Daugats. Artūrs laivu bāzi sauc par makšķernieku oāzi un paradīzi — šeit var netraucēti atpūsties, izīrēt laivas, atpūtas mājiņas un makšķerēt no krasta — ezerā iebraukt varēs, sākot no 20. jūnija. Engures ezera dabas parks dibināts 1998. gadā, bet tā vēsture aizsākusies jau 1957. gadā, kad tika noteikts īpašs režīms putnu aizsardzībai. Šeit ligzdo 186 putnu sugas un aug 22 no 32 Latvijā sastopamajām orhideju dzimtas sugām. Diemžēl savu laiku ir nokalpojis skatu tornis, kas tika demontēts drošības apsvērumu dēļ, bet pagasta vadība cer, ka to izdosies sakārtot.