«Grāmatas lappusēs būsim kopā vēl ilgi»

Kultūra

12. jūnijā tika atklāts ilggadējā Talsu pensionāru biedrības un sociālā dienesta dienas centra vadītāja Antona Kivlenieka garadarbs «Mana mūža grāmata». Pieminēt autoru, kurš aprīļa sākumā devās mūžībā, bija ieradušies viņa kolēģi, draugi, radi, paziņas un citi interesenti.

Talsu pensionāru biedrības vadītāja Rita Tomsone norādīja, ka šajā grāmatā Antons ir apkopojis redzēto, izjusto un uz paša pleciem iznesto. «Viss, ko esmu šeit uzrakstījis, nav jāuzskata par manu autobiogrāfiju. Stāstījumā nav strikti ievērota hronoloģija, daudzi būtiski biogrāfijas fakti ir palikuši neminēti, bet uz papīra uzliktas manas subjektīvās atmiņas par maniem senčiem, manam tēvam un mātei tuviem cilvēkiem, par manu paša ģimeni, ģimenei tuviem radiem, draugiem un citādi tuviem cilvēkiem. Savā stāstījumā esmu ietvēris arī laikmetu ar visām tam raksturīgajām parādībām, savu darbu, sasniegumiem, politiskiem notikumiem un savu redzējumu politikā,» skaidrots grāmatas ievadā.
Par grāmatas tapšanu vairāk pastāstīja Antona dzīvesbiedre Aldona Ieviņa. «Pavasaris ir laiks, kad visi — gan cilvēki, gan augi, gan dzīvnieki — tiecas cits pēc cita un vēlas augt un priecāties. Dzīvotgriba ir pati ciešākā saikne, kas vieno mūs. Vesels cilvēks ir skaists — kā skaistākais zieds dārzā. Saglabāt labu veselību — tas ir cilvēka svarīgākais uzdevums. Uzturēt dzīves jēgu, sparu un enerģiju viņam (t. i. — Antonam) palīdzēja apkārtējie cilvēki, kas deva daudz laba. Viņš juta gandarījumu gan no saviem domubiedriem skolā, gan pensionāriem, ar kuriem kopā pavadīja pēdējos 22 gadus. Viņš juta, ka ir vajadzīgs. Lielu rūdījumu viņam deva sports — skriešana, peldēšana, šaušana — gan pašam trenējoties, gan trenējot jaunos. 1996. gadā viņš nodibināja pensionāru sociālās palīdzības fondu, kas vēlāk pārtapa pensionāru biedrībā. Enerģiju mums abiem deva pirts, peldes, norūdīšanās. Protams, smags trieciens viņam bija dēla aiziešana un pārējo ģimenes locekļu aizbraukšana uz ārzemēm, bet Antons var būt lepns, ka viņam ir pieci mazbērni un seši mazmazbērni. Viņš sevi uzskatīja par laimīgu cilvēku, jo varēja dzejot, rakstīt par dažādām tēmām un daudz lasīt. Viņš savu dzīvi ir veltījis mums — pensionāriem un sabiedrībai ne tikai Talsos, bet arī pārējos novados,» atklāja A. Ieviņa.
Aleksandra Pelēča lasītavas vadītājs Zigurds Kalmanis atzina, ka par A. Kivlenieka dzīvi vairāk uzzinājis tieši no grāmatas — manuskriptu viņš saņēma nedēļu pirms autora aiziešanas viņsaulē. Novadpētnieks pauda apbrīnu par to, ka Radītājs mūsos ir ielicis dvēseli. Viss pārējais ir niecība, bet dvēseles siltums un starojums, ko līdzcilvēkos atstāja A. Kivlenieks, ir iedvesmas un darbspēju avots, kas aicina nepārtraukti darboties. Tā kā Z. Kalmanis vada biedrību, viņš zina, ko šāda organizācija prasa no cilvēka — tas ir nebeidzams 24 stundu darbs. A. Kivlenieks šo darbu mīlēja un centās padarīt pēc labākās sirdsapziņas.
Autora radiniece Aija Uzulēna pauda prieku par to, ka, digitalizējot tekstu, viņai izdevies pielikt roku grāmatas tapšanā. «Man šī grāmata bija pilnīgs atklājums. Pazīstu Antona onkuli sen, zinu, ka viņš bija skolas direktors, pedagogs, treneris, sabiedrības dvēsele un ģimenes patriarhs. Neskatoties uz to, sapratu, ka pazīstu tikai desmito daļu no tā, kas Antona onkulis bija. Es tiešām ticu, ka bija ļoti svarīgi šo grāmatu uzrakstīt, jo gars un dvēsele pārdzīvo miesu un grāmatas lappusēs būsim kopā vēl ilgi,» izjūtās dalījās A. Uzulēna.