«Dārgs ir laiks, kad jaunā spieta bites mājiņā gāja cita aiz citas…»

Personības

Ina Anševica, kura tikai pavisam īsu brīdi nes savu jauno uzvārdu, ir dzejniece, kas šajā brīdī piedzīvo nebijušus notikumus, ko arī var nosaukt par jauniem viņas dzīves pavērsieniem — pirmā grāmatas atklāšana, pirmā intervija. Šī ir jauna sezona valdemārpilniecei, kuras nākamais svarīgais notikums būs jūlijā, kad sagaidāma trešā grāmata ar viņas dzeju. Dzelzs ir kaļama, kamēr tā karsta, māls ir mīcāms, kamēr tas mīksts, bet vislielākais apbrīns ir cilvēkam, kas sarunai ir atvērts uzreiz un piekrīt bez minstināšanās. Un tāda ir Ina.
— Ina, kas tu esi? Vai pati jūties kā dzejniece, kā tagad biežāk dzirdi? Vai esi ar šo uzrunu jau saradusi?
— Tagad es jūtos kā sabiedrībā atpazīstams cilvēks. Un, jā, jūtos kā dzejniece. Iepriekš tas vairāk bija personiski un iekšēji, bet tagad to vairāk jūtu no ārpuses. Pirms grāmatas atklāšanas pasākuma man nekad nav bijuši publiski lasījumi. Tas bija kaut kas jauns. Tikko kā bija ļoti patīkams brīdis, kad nodarbībā pa klasi apkārt tika dots laikraksts «Talsu Vēstis», un visi nu gribēja redzēt, kur tad nu ir tas raksts par mani. (Smaida.) Un izlasīja visi. Arī tādi, kas laikrakstus nelasa vispār. Skolotāja pat saka, ka laikam ir jānonāk mācīties «Butā», lai tu kļūtu pazīstams. Dzīve tagad ir sagriezusies otrādi. No tā sava aicinājuma nevar izbēgt nu nekādi.
— Kāds ir tavs lielais sapnis?
— Mans sapnis ir izdot pašai savu grāmatu — savu autordarbu. Es palīdzu gan Gunāram Anševicam, gan Ērikam Anševicam, pārrakstot viņu darbus. Viņi ir tāda gadagājuma cilvēki, kas raksta rokrakstā, un savus darbus sūta man, un es tos pārrakstu datorrakstā. Ērikam palīdzēju sagatavot pirmo autorgrāmatu un arī aizsūtīju to uz «Domu pērlēm». Tagad plānojam nākamo autorgrāmatu Gunāram Anševicam. Un man ir sapnis arī pašai par savu, bet tur diemžēl vajag lielas finanses. Mūsdienās izdošanas iespējas ir arī ar projektu starpniecību, kā arī piesaistot sponsorus. Šai domai par sponsoriem tagad esmu pieķērusies ar domu, kāpēc gan nevarētu pamēģināt. Tagad ir tā, ka man no pirmās grāmatas prasa desmit eksemplārus, bet man to nav, jo tas viss prasa naudu…
— Ko tavā dzīvē nozīmē cilvēks? Kāda vērtība ir cilvēkam?
— Es ļoti augstu vērtēju cilvēku. Un cilvēkus kā tādus savā dzīvē. Es katru tajā neielaižu. Ir tādi cilvēki, ko savā dzīvē esmu satikusi, piemēram, mana latviešu valodas skolotāja Aisma Brande Kolkas pamatskolā, kurai pat tagad sekoju līdzi sociālajos tīklos, jo no viņas joprojām var mācīties. Un skolotāja tik skaisti izskatās! Arī viņa seko līdzi manas dzīves notikumiem un priecājas. Tāpat īpašs cilvēks tagad manā dzīvē ir skolotāja Olga Blumbaha — skolotāja ar lielo burtu. Tādus cilvēkus bieži satikt nesanāk. Viņas stundas mēs visi gaidām. Viņa paņem vienkāršu zīmuli un apraksta to tā, ka tu notici, ka tas zīmulis ir īpašs. Un tas ir talants.
— Kā tu vērtē pašu cilvēku vērtības šajos laikos?
— Man šķiet, ka mūsdienās mēs esam aizgājuši prom no īstajām vērtībām. Skatoties to, kādas vērtības bija vēl salīdzinoši nesen manā bērnībā, pie kādām es turos joprojām, piemēram, attiecības ar ģimenes locekļiem, jo mēs neviens nezinām, vai mums pienāks rītdiena. Tagad ir laiki, kad nekad nav laika. Ir nauda, skriešana, vajadzības. Nav laika ne piezvanīt, ne aizbraukt — un tur tās vērtības pazūd. Nu nav vērtība naudā. Piemēram, citreiz bomzis ir ar tik dziļu dvēseli, bet naudas viņam nav un nekad nav bijis. Materiālais ir pārņēmis pasauli, kas ir ļoti sāpīgi. Sāpīgi ir tas, ka nenovērtē attiecības. Svētkos ir vieglāk aizsūtīt visiem vienādu sms, nekā uzrakstīt ar roku personisku kartīti. Modernizācija dara savu. Protams, mēs nevaram bez datora, telefona, bet ir jābūt līdzsvaram. Tas pats ir ar to, kā mammas kādreiz varēja atrast laiku bērniem, bet tagad ne. Es joprojām atceros, kā tēvam kādreiz bija bites. Kad viņš noķēra jaunu spietu, tad uzklāja baltu palagu, un mēs ar mammu gājām skatīties, kā bitītes gāja pa vienai iekšā, nevis kā tagad — attaisa vāku, iegāž visas iekšā, un nu tad, bites, strādājiet! Tas ir tas, kas paliek atmiņā. Un mani bērni nekad nezinās šādas lietas, ja neredzēs, kā patiesībā darbojas ar bitēm — ka māti ielaiž pa priekšu un pēc tam seko visas pārējās. Tādas lietas nekad neaizmirst, lai cik liels tu izaudz un cik gadu ir nācis klāt.
— Kur tu esi pavadījusi bērnību? No kuras puses tu nāc?
— Es esmu no Saunaga. No vietas, kas atrodas starp Mazirbi un Kolku. Esmu zvejnieka meita. Jā, mans tēvs ir zvejnieks. Tur ir pavadīta visa mana bērnība un dzīve līdz pat divdesmit piecu gadu vecumam. Valdemārpilī dzīvoju apmēram desmit gadu.
— Tu tik smalki atceries bērnību un tādas mazas detaļas. Tas ir apbrīnojami!
— Es atceros arī laiku, kad man bija pieci vai seši gadi. Cilvēku tad Saunagā dzīvoja stipri vairāk. Tagad, šķiet, ka mans tētis varbūt ir vienīgais vietējais, kas visu cauru gadu tur dzīvo. Mēs bērnībā gājām uz jūrmalu vilkt vadā butes. Atceros to, ka iebrauca ar vadu jūrā, vienā pusē stāvēja pieci zvejnieki, tālāk otrā pusē stāvēja citi pieci, un mēs, bērni, skatījāmies, kā viņi velk vadu, un redzējām, kā tās butes spārdās. Kaut ko tādu mūsdienās vairs redzēt nevar. To nevar aizmirst.
— Kāda ir atšķirība starp piejūras cilvēku un tādu, kas dzīvo vairāk pilsētā? Kāds, piemēram, ir saunadznieks?
— Cilvēki tur ir ļoti atturīgi. Mans pirmais darbs bija Mazirbes pastā. Kad sāku tur strādāt par pastnieci, pirmajā dienā man brauca līdzi priekšniece, bet nākamajā dienā jau braucu viena cauri visiem ciemiem — Mazirbei, Košragam, Pitragam —, un tad visi uz mani aizdomīgi noskatījās, un neviens pat nepiedāvāja apsēsties, jo neuzticējās — tas nekas, ka biju jaunā pastniece. Viņi ierauga, ka jauns­ cilvēks, un tad domā: «Nu ko tad nu tu? Tik jauna un tagad par pastnieci! Tur taču tādas naudas jāved…» Pagāja mēnesis, un mani jau gaidīja katrās mājās, un sapratu to, ka esmu ieguvusi cilvēku uzticību, ko iegūt ir ļoti, ļoti grūti. Ir piejūras cilvēkiem izteikts atturīgums, aizdomīgums. Ja tu pasmaidi, tad uzreiz domā, kas tad nu tev aiz ādas. (Smaida.) Tāpat manāms privātīpašnieciskums, ja tā to var nosaukt. Viņiem ir «mana» jūra, un ierasts ir jautājums: «Kā tad nu viņi var tā uzvesties «mūsu» teritorijā?»
— Pastāsti, lūdzu, par savu ģimeni! Redzēju sociālajos tīklos, ka tev ir maza meitiņa.
— Man ir četrpadsmit gadus vecs dēls un četrgadīga meitiņa. Esmu laimīgi precējusies. Un Anševicas uzvārdā esmu pavisam neilgi. Ģimene man ir vissvarīgākais dzīvē. Bērni un vīrs ir lielākais dārgums. Tas nāk no bērnības. Tas nāk no manas mammas. Viņa mūs tā audzināja. Un tagad savu dēlu un meitu audzinu tāpat — ar vērtības apziņu, ka viņi viens otram ir viss. Tāpat tagad tā ir man ar māsu, kad mammas vairs nav. Es zinu, ka man ir māsa. Tagad gan viņa ir Anglijā, bet viņa man ir. Un tā sajūta, ka ir otrs un esat savā ziņā nedalāmi, tā ir dārga. Mans sapnis ir kādreiz vecumdienās, kad bērni būs lieli, un varbūt piedzīvošu mazbērnus, sēdēt mājās pie gara, liela galda visai ģimenei kopā. Vecajās filmās, piemēram, «Limuzīns Jāņu nakts krāsā», kas man ļoti patīk, var redzēt to kadru, kad visa ģimene ir kopā pie galda. Tas ir kaut kas īpašs. Man tik ļoti pietrūkst manas mammas… Mums bija tradīcija svinēt kopā lielos svētkus. Tā gaidīšana, gatavošanās bija kaut kas īpašs. Bet, kā mamma aizgāja, viss arī pajuka…
— Kas tava mamma bija pēc profesijas? Ar ko viņa nodarbojās?
— Mana mamma bija adītāja. Kad biju maza, viņa adīja cepures sportistiem. Viņa piepildīja lielu koferi, un gaidīju to īpašo dienu, kad ar autobusu brauksim uz Dundagu nodot darbus. Tāpēc arī man patīk adīt. Ja citi iet uz pasākumiem, ballēm, es atpūšos adot.
— Vai tu esi kultūras cilvēks? Vai kādreiz apmeklē mākslas pasākumus?
— Vēl nav sanācis, bet man ļoti gribētos aiziet uz Talsu muzeju. Man patīk gleznas. Pirms dažām dienām iegāju mazajā mākslas veikaliņā («Hoby Art» — aut.), un pie pašām durvīm bija skaistas gleznas. Iegāju, apstājos un novērtēju to visu. Tas mani piesaista. Labprāt aizietu arī uz dzejas dienām un paklausītos citu autoru darbos.
— Vai tev ir kāds dzejnieks no klasiķu vidus, kas pašai ļoti patīk?
— Savā ziņā man tuvs ir Imants Ziedonis. Es viņu īsti nesaprotu, bet viņa darbos parasti tiek izteikta tāda doma, kas liek aizdomāties. Tur nav sekluma. Bet savukārt līdz Rainim ir jāizaug. Neesmu līdz tam izaugusi. Viņš ir dižgars. Lai uztvertu viņa domu, tā vienkārši to nemaz nevar izdarīt. Tāpat ir ar mākslinieku darbiem. Citreiz tu paskaties un saproti, ka neko nesaproti. Saproti, ka tas stils un māksla nav tev. Tajā pašā laikā, piemēram, Irēnas Lūses darbi man ir tik tuvi un saprotami. Lai saprastu kaut ko citādāku, tajā ir jāiedziļinās, jāsaprot, un savā veidā jāizjūt. Tāpat ir arī ar dzejoļiem… Bet, par Raini runājot, viņš ir kaut kas augsts. Jā, bet I. Ziedonis ir dziļš. Viņi ir atšķirīgi.
— Kā tu radi dzeju? Vai tu jau rakstīšanas brīdī domā par to, kas lasīs un kā to sapratīs?
— Ir divējādi. Man ir reizes, kad rakstu bez adresāta. Vienkārši rakstu, jo tas ir iekšā, pat nedomājot, kas lasīs. Galvenais, lai tā patiktu man. Un, ja jau patiks man, patiks arī kādam citam. Bet tad, kad, piemēram, Olgas stundā viņa mums lika paņemt baltu lapu un visiem kopā bija jādara tā, kā dara viņa, mēs no sākuma izlocījām no papīra cepurīti, tad kuģi, bet beigās noplēsām galus un virsiņu, un rezultātā sanāca laimes krekliņš. Un tad es sēdēju un domāju, ka jāuzraksta dzejolis. Es to uzrakstīju uz laimes krekliņa un iedevu izlasīt vienai kursa meitenei. Un viņa lūdza, lai es arī viņai uzrakstu dzejoli. Un tad sanāca uzrakstīt veselām četrām. (Smaida.) Tad, ja man palūdz uzrakstīt dzejoli kādam konkrēti, es arī rakstu to tieši tam cilvēkam. Bet visbiežāk vienkārši rakstu un laižu dzejoli pasaulē.
— Vai tev ir savs mīļākais pašas dzejolis?
— Mans mīļākais laikam ir dzejolis «Mātei», lai cik drūms tas arī ir. Un atsauksmes par to arī ir. Raudot pat tādi, kas neraud nekad. Pēc jaunās dzejas grāmatas atklāšanas atnāca kursa biedrene un teica: «Zini, Ina, esmu dusmīga. Lasīju dzejoli un raudāju, kaut parasti dzeja man raudāt neliek.» Mamma ir īpaša stīga. Tā ir stīga, kas nekad nepārtrūkst. Viņa ir manī, viņa ir apkārt man. Nepaiet ne diena, kad viņu neatcerētos. Arī visi šie notikumi atnes domu: «Vai mana mamma ar mani lepotos?» Vakar māsa pateica, ka ar mani lepojas. Bet mammai to es vairs paprasīt nevaru…
— Vai esi saskaitījusi, cik dzejoļu esi radījusi?
— Nē, bet to ir ļoti daudz. Es rakstu no septītās klases. Man ir žēl, ka tad, kad dzīvē ir nācies pārvākties, mani dzejoļi nav saglabājušies. Man bija tāds niķis — apsēsties pie datora un rakstīt dzejoļus portālā draugiem.lv.­ Bet tagad esmu iemācījusies visu pierakstīt uz papīra, ko ieteica Gunārs Anševics. Tad viss ir pie vietas un drošībā. Jo tagad, kad bija doma par dzejoļiem trešajā izlasē, es būtu ļoti priecājusies, ja būtu varējusi ielikt senākos dzejoļus, bet man to vairs nav. Tagad jaunajā izlasē kopā būs pieci autori — katram bija iedotas 25 lapas, kas bija jāaizpilda ar saviem dzejoļiem. Pamanīju tādu projektu facebook.com un pieteicos. Man bija kā mazam bērnam: «Es ļoti, ļoti gribu, lai mani dzejoļi ir tajā grāmatā!» Un rakstīju, rakstīju, kamēr sarakstīju visus dzejoļus, un beigās man iestājās tāds miers, un galva arī bija tukša, jo īsā laikā bija jāuzraksta tik daudz dzejas. (Smejas.)
— Kā tev tagad ir ar jūru? Vai nepietrūkst?
— Braucu uz dzimto pusi reti. Bet, kad aizbraucu, man nevajag obligāti aiziet pie jūras un to redzēt. Man pietiek, ka es zinu, ka tā tur ir. Bet māsai ir tā — atbrauc uz Latviju, un viņai obligāti jāaiziet un jūra jāredz. Jā. Mēs visi esam tik dažādi. Man pietiek, ka jūru dzirdu. Tāda esmu es…