«Jūrā jūtos drošāk nekā uz sauszemes»

Personības

Uzrunājot Rojas ostas kapteini Gunāru Reinholdu, iztēlē uzbūru šādu ainu — vējam nebēdnīgi spēlējoties ar matu šķipsnām, intervija norit uz neliela, senatnīga kuģīša, kam piemīt īpaša, piesātināta aura. Izrādās — patiesība tālu nebija jāmeklē. Sarunu par to, kādu plašuma izjūtu sniedz jūra un kas cilvēkus visos laikos pie tās vilcis, aizvadījām uz Rojas ostas velkoņa «Miķelis». Šajā brīdī atradāmies neticami tuvu, bet vienlaikus ļoti tālu no tā, ko piedzīvo cilvēks, kas ar katru ķermeņa šūnu izjūt jūru kā savu patvērumu.

— Cik liela loma tajā, ka kļuvāt par kapteini, bija jūras tuvumam?
— Esmu dzimis un audzis Rojā, tepat iemācījies peldēt. Laikā, kad tēvs vēl brauca ar koka kuģiem, braucu viņam līdzi. Mani pa kluso paslēpa uz kuģa; kad kuģis nāca ostā, atkal bija jāslēpjas. Tētis visu mūžu ir gājis jūrā — arī vietējais puika, kaut gan dzimtās mājas atrodas septiņus kilometrus ārpus Rojas. Viņš izgājis visas pakāpes līdz kapteinim. Mamma bija pārdevēja, no sākuma strādāja ēdnīcā, pēc tam Rojas veikalā. Ar vecāko brāli man ir četru gadu starpība, ar jaunāko — vairāk nekā desmit gadu. Kopā ar brāļiem esam braukuši uz viena kuģa — vecākais par kapteini, es par palīgu, jaunākais par tīklu meistaru. Šobrīd vecākais brālis ir kapteinis, bet jaunākais — traļmeistars vietējā flotē.
Mazotnē daudz laika pavadīju Žocenē pie omammas. Viņa bija vienīgā, kuru no vecvecākiem esmu saticis, pārējie bija aizgājuši ātrāk. Spilgtākās bērnības atmiņas pārsvarā ir saistītas ar burāšanu. No sākuma nodarbojos ar vieglatlētiku, biju labs skrējējs un tāllēcējs, bet tad Rojā parādījās burāšana — tā bija eksotika. Atnāca treneris Vītols no Burtniekiem, «Banga» toreiz bija ļoti bagāta un varēja atļauties pirkt laivas. Tika nodibināts burāšanas pulciņš, un es sāku braukt ar koka laiviņu. Esmu bijis Vissavienības mačos, pie Kauņas pa jūru braucis un gāzies, visādi ir gājis. Ūdeņi mani vienmēr ir piesaistījuši.
— Kā aizritēja jūsu skolas gadi?
— Teicamnieks nekad neesmu bijis, mācījos viduvēji. Man šausmīgi nepatika ķīmija, sākumā patika, bet pēc tam, kad bija jāsāk rēķināt uzdevumus, visa patikšana pārgāja. Matemātikā nekas, mums bija spēcīgs skolotājs, kas mācību vielu ieborēja, ar karoti ielēja mutē. Kā jau visiem, patika sports, darbmācība. Nepatika dziedāšana — dziedāju dunduru korī, kur novāca visus rūkoņas. Pat tiem, kuriem nebija balss, bija jāiet dziedāt. Vienu brīdi dejoju arī modernajās dejās. Tajā laikā Rojas kinoteātrī rādīja ļoti labu filmu, bet mums bija mēģinājums dejošanā. Tie, kuri uz mēģinājumu negāja, nevarēja tikt uz filmu. Tas mūs sadusmoja, partnere man arī īsti nepatika, un es dejošanu pametu. Uzvedība nebija īpaši slikta, biju godīgs puika, bet savu reizi ziepes sataisīju. Vidusskolā tika rīkota trīs dienu militārā nometne — pēdējā brīdī nometni atcēla, bet vecāki to nezināja. Mēs bijām sagatavojušies, mums līdzi bija mugursomas, teltis, nepieciešamais aprīkojums, ēdiens un nauda trim dienām. Ko mēs darījām? Aizgājām uz pļaviņu pa kāpu pāri aiz skolas, uzcēlām teltis un uzdzīvojām. Ja uzdzīvo, vai tad var nostāvēt uz vietas? Protams, kāds aizblandījās uz centru, pēc tam visus noķēra un visi dabūja pamatīgas sukas (smejas).
— Par ko vēlējāties kļūt? Jau bērnībā zinājāt, ka vēlēsieties nākotni saistīt ar jūrniecību?
— Vecākais brālis pabeidza Liepājas jūras skolu, mani tēvs atrunāja. Viņš teica, ka šajā jomā nav perspektīvas. Savā ziņā viņam bija taisnība — nevar teikt, ka trūkst zivju, bet zvejniecība ir paplucināta tāpat kā lauksaimniecība un viss pārējais. Pirms armijas iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā, bet beigās aizgāju uz proftehnisko skolu, izmācījos par universālu virpotāju un pāris mēnešus pastrādāju Rīgas vagonrūpnīcā. Tad bija citi laiki un cita dzīve, arī tagad jaunie plēšas uz Rīgu, grib izbaudīt Rīgas dzīvi. Kaut kur tā jūra tomēr vilka — pārnākot no armijas, par spīti tēva teiktajam izlēmu iet savu ceļu.
Spilgti atmiņā man iespiedies armijas laiks. Esmu izbaudījis visu ko, izgājis caur uguni un ūdeni. Ādažos bija seržantu skola, Baltijas kara apgabala bāze, kur mūs kārtīgi izčakarēja. Esmu skrējis, gāzies, kritis peļķēs — rīta rosmju vietā bija jātīra sniegs un pa diedziņu viss jālīdzina, rudenī karinājām lapas uz kokiem, lai skaistāk izskatītos. Visādi brīnumi. Otrajā pusgadā mani aizsūtīja uz Kaļiņingradas apgabalu. 1981. gadā notika otrās lielākās mācības pēc pasaules kara. Mēs desantējāmies no kuģa. Vienreiz braucām trīs dienas no vietas. Laiks bija tāds, ka nevienu nevarēja izsēdināt. Man, jūrā braucot, nekad nav bijis slikti, bet pārējie mocījās — trīs dienas pa jūru, kuģis šūpojas, ārā nevienu nelaiž, jo augšā lidoja NATO lidmašīnas. Labākais posms bija pēdējais gads, kad tika komplektēts bataljons no Baltijas Kara apgabala dienestam Afganistānā. Ādažos mūs komplektēja; vilciena vagonos braucām cauri visai Padomju Savienībai; mūsu bataljons apsargāja lidlauku. Tur gāja interesanti, bet galīgi traumēts neesmu, vēl turos (smejas).
— Braucot jūrā, nav sanācis iekļūt vētrās, kad var arī neatgriezties?
— Jūrā jūtos samērā droši. Ar lidmašīnu var nogāzties un nav iespēju izdzīvot, jūrā iespējas izdzīvot ir ļoti lielas — ir glābšanas plosti, hidro tērpi. Arī vētrās ir gadījies iekļūt. Kad braucam tepat Baltijas jūrā un zvejojam mencas, iemetam tīklus, pēc tam dežūrējam un tikai nākamajā dienā ceļam tos augšā. Pa nakti kuģis paliek uz enkura, plivinās. Kad nogrima prāmis «Estonia», vētras laikā mēs visi bijām jūrā. Vējš bija pamatīgs. Vētras esmu redzējis un pieredzējis diezgan. Protams, ir neliela baiļu izjūta, visādi var gadīties, viļņi ir pamatīgi un neviens baigais varonis nav, bet, ja tā padomā, uz kuģa ir diezgan droši.
Kad mums pajuka sava firma, sāku strādāt Rojas ostā. Dažus gadus pastrādāju vietējā flotē, un man piedāvāja kļūt par loci — tas ir speciālists, kurš vada kuģi sarežģītās vietās, palīdz kapteinim ievest, izvest kuģus no ostas, nogādāt no punkta A līdz punktam B un droši pietauvot. Atbildību šā vai tā nes kapteinis, bet locis viņam dod padomus. Jau 11 gadus esmu vienīgais Rojas ostas locis, caur mani ir izgājuši simtiem kuģu. Pie kloķiem nestāvu, jo katrs kuģis ir citādāks, bet regulēju procedūru. Stūrēšana man diezgan labi padevās, kad gāju Atlantijā, tauvošanas operācijās mani vienmēr lika pie stūres. Ar kuģi ir tāpat kā ar mašīnu — ir labi braucēji un slikti braucēji. Jo vairāk tu izjūti kuģi, jo labāk saproti, uz kuru pusi to nesīs. Izmācījos par loci un sāku strādāt ar lielajiem kuģiem, bet vispār profesijas man ir bijušas daudzas un dažādas, sākot ar universālu virpotāju un beidzot ar apkopēju. Kad ostas kapteinis aizgāja viņsaulē, pārvaldnieks man piedāvāja palikt viņa vietā. Tā kļuvu par Rojas ostas kapteini.
— Kā izlēmāt uzņemties rūpes par Rojas jauno burātāju paaudzi?
— Kamēr pats aktīvi negāju jūrā, visu jaunību, bērnību ņēmos ar burāšanu. Latvijas līmenī man bija diezgan labi rezultāti. Savā laikā nāca piedāvājums dienēt burāšanas rotā, bet kaut kas pajuka. Domāju — man pašam darbs ir saistīts ar ostu, kāpēc gan nevarētu to savienot ar burāšanas nodaļas vadīšanu? Izmācījos par treneri, projekta ietvaros tika uztaisīta laivu māja, un nu jau sesto gadu esmu burāšanas treneris. Uzņemam bērnus no astoņu gadu vecuma, bet, tā kā mūsdienās bērni ātri attīstās, sākt trenēties būtu ieteicams jau pirmsskolas vecumā, vienu gadu pirms 1. klasītes. Tiem, kurus mamma un tētis ir radinājuši pie ūdeņiem, lielu problēmu nav. Šobrīd burāšanas nodaļā ir divas grupiņas. Vecākajā grupā ir palikuši tikai četri, pieci burātāji, bet jaunākajā — ap divdesmit. Tagad taisīsim vēl vienu grupiņu. Diemžēl mūsu valstī par burātājiem neviens nedomā. 1. septembrī sākas skola, sporta skolai sākas mācību gads, bet mums viss beidzas, jo ūdens jūrā tomēr auksts un ne visi var atļauties nopirkt hidro tērpus. Burāšana ir elitārs sporta veids. Lai kaut ko sasniegtu, daudz kas ir atkarīgs no naudas un vecāku palīdzības. Ja uzradīsies spējīgi audzēkņi, viņi aizies uz Rīgu pie kārtīgākiem treneriem, bet mans galvenais uzdevums ir popularizēt burāšanu, ielikt kaut kādu pamatiņu un ieinteresēt bērnus šajā sporta veidā. Visiem nav jābūt meistariem. Savā laikā Rojas vidusskolā bija vairāk nekā 700 bērnu, tagad ir 310. Jāpriecājas, ka bērni vispār nodarbojas ar sportu un nespaida pogas.
Vasarā esmu locis, kapteinis, treneris un darbojos tūrisma jomā — pieņemu lielās jahtas, iekasēju naudiņu un rūpējos par to, lai viss būtu kārtībā. Trīs mēnešus slodzīte ir diezgan liela — katru vakaru jābraukā, jāskatās, kas ostā ienākuši, sestdienās, svētdienās ir sacensības. Jāspēj būt visur.
— Kā ģimeni ir ietekmējis jūsu izvēlētais dzīvesveids?
— Man ir divi dēli — vecākais kuģo pa ziemeļiem un strādā par mehāniķi. Jaunākais dēls izblandījās pa Norvēģiju, līdz nonāca pie secinājuma, ka tomēr jāiet uz kuģiem. Šobrīd viņš strādā par stūrmani. Man ir arī četri mazbērni — trīs mazmeitas un viens mazdēls. Vecāko mazmeitu jau ņēmu līdzi uz peldēšanu, no ūdeņiem viņa pagaidām nebaidās, vai būs burātāja, to redzēsim (smejas). Pārējie vēl par mazu. Arī sievai ļoti patīk ūdens — uz peldēšanu viņa ir traka. Sapazināmies tepat, Rojā — tajos laikos kultūras namos bija balles un sarīkojumi, uz kuriem diezgan braši braukājām.
— Ar kādiem izaicinājumiem jums kā kapteinim nākas sastapties ikdienā?
— Vispār man te ostā ir ļoti mierīgi. Slikti ir tas, ka viss ir uzvelts uz pašvaldības un ostas pārvaldes pleciem. Smagākie mazās ostās ir padziļināšanas pasākumi, kas ir ļoti dārgi. Nepilnu divu gadu laikā ostas priekšā ir izveidojies sanesums, knapi četri metri palikuši. Cīnāmies ar vējdzirnavām — pircēji iet un mainās, bet darbība šā vai tā nenotiek. Kādreiz bija ceļu fonds, mazo ostu fonds, un lielās ostas atvēlēja kādu procentiņu. Tie paši navigācijas līdzekļi — gaismas uz moliem, vadlīnijas un dažādas bojas —, tas viss ir uzvelts uz ostas pleciem. Arī prasības par drošību ir nenormāli pārspīlētas. Ir dažādi kodeksi, bet ar mūsu apgrozību daudz ko varēja nepiemērot. Padomju laikos bija hidrogrāfijas dienests, kas apkalpoja Rīgu, visus līčus un piekrastes ostas, diemžēl šobrīd tā vairs nenotiek.
— Kas ir tas, kas jūs saista jūrā, ar ko tā jūs pārsteidz?
— Man patīk skatīties, kā kuģis šķeļ viļņus. Tā ir zināma plašuma izjūta, kaut kāda romantika tur ir. Ikdienas darbā par to nedomāju, bet sākums meklējams tieši šajās izjūtās. Protams, jūra pievilka arī tāpēc, ka bija iespējas tikt kaut kur tālāk. Priekšā bija dzelzs aizkars. Tagad var aiziet uz veikalu un visu nopirkt, bet tajā laikā tas bija aizliegtais auglis. Gribējās redzēt kaut ko vairāk par Roju vai Rīgu.
Ilgākais periods, ko esmu pavadījis prom no mājām, ir pusgads. Kad zvejoju Atlantijas okeānā, viens reiss skaitījās četri ar pusi mēnešu. Kad kuģi uz mēnesi aizveda remontā, atskrēju mājās, aklimatizējos, iedevu sievai buču un tālāk. Visa slodze un bērnu audzināšana bija uz sievas pleciem. Biju jauns un gribēju izsisties. Diemžēl tādā veidā esmu ticis čekā. Kad strādāju par matrozi, neviens par mani neinteresējās, bet, kad tiku Atlantijā, bija jākārto vīzas un viss pārējais, no Talsiem atbrauca tāds Grīviņš un piedāvāja divus variantus — tu gribi iet jūrā vai negribi? Es viņu divreiz esmu redzējis — tas ir viss. Tie, kas to nesaprot, domā, ka esmu tautas nodevējs, bet tajā laikā man prātā nekas tāds nebija. Kāda sadarbība? Kritu un cēlos par latviešiem!