Tautas prezidents

Viedokļi

Jāteic, ka nemaz tik bieži mūsu politiskās dzīves kalendāru nepušķo veselas divas vēlēšanu dienas vienā mēnesī, kā tas bija šogad. Tikai ar dažu dienu atstarpi, liekot jūtami uzmutuļot šķietami pierimušajam pašmāju politiskās virtuves zupas katlam, aizvadītas Eiropas Parlamenta un Valsts prezidenta vēlēšanas, kas vainagojušās ar iepriekš paredzamu rezultātu — Egila Levita ievēlēšanu šajā reprezentatīvajā amatā. Droši vien šādu iznākumu jau bija paredzējuši vairums politisko notikumu lietpratēju un interesentu, ja vien pēdējā brīdī nenotiek kāds iepriekš neparedzēts, gluži vai neticams notikumu pavērsiens vai dabas kataklizma. Nekas tamlīdzīgs, par laimi, iecerēto neaizkavēja, un tagad mums ir jauns, lai arī Latvijas sabiedrībā un politiskajā dzīvē nebūt ne maz zināms iesācējs, kurš «turējis roku» uz valsts neatkarības procesa jau kopš Atmodas gadiem. Atliek novēlēt Latvijas Satversmes Preambulas jeb ievaddaļas autoram veiksmi un izturību atbildīgajā valsts amatā. Bet šoreiz mazliet par ko citu.
Par pašu Valsts prezidenta ievēlēšanas veidu un kārtību. Latvijas Satversmē paredzēts šīs tiesības piešķirt tautas ievēlētajiem priekšstāvjiem, un viņi neparko nevēlas no šī goda un privilēģijas atteikties. Pat par spīti vairākkārtējiem valsts augstāko amatpersonu — bijušo prezidentu — aicinājumiem un 10 000 savāktiem parakstiem deleģēt šīs tiesības tautai. Arī iepriekšējais Valsts prezidents, vēl esot savas prezidentūras laika vidū, izteicis Saeimai aicinājumu 2019. gada Valsts prezidenta izvēli uzticēt tautai, jo tieši tā pēc Satversmes ir mūsu valsts augstākās varas nesēja. Ja reiz tauta tiešās vēlēšanās ievēl Saeimas deputātus, tā ir spējīga izraudzīties arī valsts augstāko amatpersonu, tieši tāpat, kā to šobrīd dara mūsu dienvidu kaimiņi Lietuvā, arī Polijā, Ukrainā un Francijā, ko dažkārt mēdz dēvēt par mūsdienu Eiropas demokrātijas šūpuli. Tā tiešām būtu demokrātiska iespēja — valsts pilsoņiem izraudzīt tīkamāko vai cienījamāko, populārāko vai respektablāko Valsts prezidenta kandidātu, kurš garākās publiskās diskusijās būtu spējis pierādīt savas priekšrocības un pārākumu. Es labprāt atbalstītu šādu Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, jo līdzšinējie novērojumi neraisa sevišķu uzticību pirms 100 gadiem Satversmē nostiprinātajai kārtībai. Iepriekšējos gados televīzijā vērotais dažkārt liek šaubīties, vai daļa Saeimas deputātu tiešām vadās pēc visaugstākajiem politiskajiem un cilvēciskajiem kritērijiem, izdarot savu izvēli aizklātā balsojumā. Vairāki šādi balsojumi par to īpaši neliecina. Un tas šķiet visai nopietns šķērslis Valsts prezidenta pilnasinīgai darbībai — kalpot nevis partiju, bet visas tautas un valsts interešu labumam. Nevis nemitīgi lūkoties atpakaļ — ko par to sacīs politisko partiju runasvīri vai ēnā stāvošie «pelēkie kardināli», bet droši un pārliecināti nostāties pretējās pozīcijās, ja to prasa zvērestā dotais solījums — darīt visu, kas nepieciešams tautas un valsts interešu vārdā. Tieši tālab Valsts prezidentam būtu jābūt pilnīgi neatkarīgam no partijām, politiķim ar stingru stāju, pārliecību un savu skatījumu ne tikai uz ekonomiskajiem, bet arī sabiedriskajiem, sociālajiem un kultūras procesiem Latvijā, Eiropā un pasaulē, cilvēkam ar plašu redzesloku un spēju paust savus uzskatus korekti, bet nepārprotami skaidri, vajadzības gadījumā esot gatavam uz noteiktu rīcību. Atrodoties politisko partiju ietekmē, tas var kļūt pilnīgi neiespējami.