«Tas nav vēsturisks objekts, bet gan stāsts par cilvēkiem». Talsu Romas katoļu baznīcai — 120 gadi

Kultūra

Talsu Romas katoļu baznīca jeb lūgšanu nams, kā sākotnēji minēts vēstures datos, tika iesvētīta 1899. gada 30. maijā. Lai kopīgi svinētu 120 gadu jubileju, ceturtdienas vakarā baznīcā pulcējās Kurzemes diacēzes priesteri, kalpotāji un citi draudzei piederīgie.
Svinības iesākās ar Svēto Misi, ko vadīja Rīgas Svētā Franciska Romas katoļu baznīcas prāvests Marcins Voz­ņaks, bet pēcāk sanākušie devās uz Talsu novada muzeju, kur pavadīja laiku sadraudzībā. 2. jūnijā Svētajā Misē piedalījās Kurzemes diacēzes bīskaps Viktors Stulpins, un pēc Mises sanākušie vienojās kopīgā mielastā.
Talsu Romas katoļu baznīcas priesteris Arnis Suleimanovs jubileju raksturoja kā atgriešanos pie sevis. Atgriešanos ne tikai fiziskā nozīmē, bet arī garīgā — lūdzot, aktīvi darbojoties un sniedzot savu ieguldījumu. «Prieku un svētku izjūtu man sagādā ieguldītais darbs un cilvēku lūgšanas. Ne tikai tāpēc, ka šī celtne kaut kad ir uzbūvēta, bet tāpēc, ka cilvēki šeit jūtas kā mājās. Tas nav vēsturisks objekts, bet gan stāsts par cilvēkiem, kuri visus šos gadus ir piedalījušies draudzes dzīvē. Es domāju: katram mācītājam, katram priesterim gribas, lai draudzi apmeklē vairāk cilvēku — darām visu iespējamo, bet galveno, svarīgāko darbu izdara Svētais Gars. Ļaujam Svētajam Garam darboties un priecājamies par katru cilvēku. Daudz kas ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā uzticamies Dievam un cik daudz laika pavadām lūgšanā. Mēs esam atvērti, domājam par savu dvēseles pestīšanu, un caur to arī Svētais Gars piesaista citus cilvēkus. Dievs katru no mums aicina atgriezties, bet to var izdarīt tikai tad, kad nožēlojam savus grēkus un atzīstam, ka bez Dieva neko nespējam,» uzsvēra A. Suleimanovs.
Talsu katoļu draudzes loceklis Andris Iesalnieks, kurš savulaik bijis arī draudzes priekšnieks, norādīja, ka baznīca kā būve pa šiem gadiem ir manāmi attīstījusies. «Baznīca nav tikai būve, bet arī cilvēki, kas paši ir kā akmeņi. Izjūtas ir patīkamas tāpēc, ka mēs kā draudze un baznīca esam tik tālu nokļuvusi. Šajā brīdī vairāk domāju par tiem cilvēkiem, kuri baznīcu turēja smagajos gados. Mēs dzīvojam mierīgā laikmetā, mūs nevajā par to, kam ticam, bet agrāk cilvēki cīnījās par to, lai baznīca pastāvētu. Izjūtas varbūt ir savdabīgas, bet es par to domāju. Varam novērot, ka daudz kur Eiropā celtnes tiek jauktas nost tikai tāpēc, ka vairs nav cilvēku, kas iet uz baznīcu, un vietējā vara nevēlas tās uzturēt. Latvijā mēs tomēr cenšamies saglabāt gan baznīcu, gan ticību kā vērtību un tāpēc varam svinēt šāda veida svētkus,» pārdomās dalījās A. Iesalnieks.
Rīgas Svētā Franciska Romas katoļu baznīcas prāvests Marcins Vozņaks, kurš Talsu katoļu draudzē kalpojis piecus gadus, atzina, ka atgriešanās deviņu pakalnu pilsētā ir ļoti sentimentāla. Esot šeit, prāvestam vienmēr bijusi izjūta, ka viņš ir mājās. «Es zinu, ka neesmu šeit piedzimis, bet vienmēr esmu juties pieņemts. Liekas, ka esmu daļa no šīs vietas. Grūti ietērpt izjūtas vārdos — tas noteikti ir gandarījums. Kad garīdznieks jūtas pieņemts un mīlēts, viņš to pašu var dot cilvēkiem. Kad aizgāju uz Rīgu, tikai pēc kāda laika sapratu, ka manī ir ilgas pēc Kurzemes, lielākas ilgas nekā pēc savas dzimtenes Polijas. Rīgā es gribēju dzīvot tā kā Kurzemē, tā kā Talsos, bet tas nav iespējams. Garīdznieka aicinājums ir iet tālāk — arī Jēzus visu laiku bija ceļā. Kopumā Kurzemē esmu nokalpojis 12 gadus. Pirmo gadu nodzīvoju Rīgā, pēc tam aizgāju uz Ventspili, bet vēlāk uz Liepāju, Saldu un Talsiem. Lai varētu pilnvērtīgi kalpot, nepietiek iemācīties valodu. Latviski runāt — tas ir viens, bet par identitāti liecina piederība. Cilvēks var brīvi runāt latviski un nekad neizjust piederību šai zemei. Kurzeme man palīdzēja izjust piederību šai valstij, tautai, kurzemnieki manī ieaudzināja mīlestību pret šo zemi. Tādu mīlestību, kādu esmu saņēmis Kurzemē, neesmu saņēmis nekur citur,» neslēpa M. Vozņaks.