Nu mums ir jauns

Ļaujiet man runāt

Šis it kā teorētiski bijis tāds politiski aktīvs laiks. Teorētiski, bet praktiski tā pilsoniskā līdzdalība bija tikpat kā nebijusi. Notika Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kur izpildīju savu pienākumu, bet nepaspēju ne attapties, kad dzirdu pa radio, ka «rīt tiks ievēlēts jaunais Latvijas Valsts prezidents». Sākumā domāju, ka tas ir joks, bet nē. Pa SWH gan bija, ko pasmiet, jo, dzirdot tos piedāvātos pirmos jaunā prezidenta iespējamos vārdus, sejas vaibsti nevarēja palikt sastinguši, piemēram, pie jestrā: «Jau ierāvu! Laiks uzkost!» vai «Es esmu prezidents ar lielo «P»!» Pie tā lielā «P» sanāca smiekli, jo atcerējos onkuli Fredi kaimiņos, kurš vienmēr teica «ruPmaize», un tas «p» vārda vidū bija briesmīgi liels un apaļš, ko vienmēr pavadīja arī spēcīgi «nokrišņi» no mutes un piespļaudītas acis.
Dikti aktīva politiskajos jautājumos neesmu, un, ja godīgi, vienīgie, ko zinu, ir Viņķele, Kariņš, Kaimiņš, Vējonis, Dzintars un Melbārde, no kuriem varētu sadarināt jautras dzejas vārsmas, piemēram: «Raivis Dzintars jūrā spļāva,/ Tas to jūru piegānīja./ Kaimiņ Artus, nāc ar dakšu,/ Jūras mēslus ārā smelt./ Smēla, smēla, vēla, vēla —/ Bet ne tur bija, ne tur būs,/ Jo tie solījumi skaistie/ Ir, lai apmānītu mūs.»
Citreiz liekas, ka no tiem 100 vidējais latvietis zina kādus desmit, kur katram vēl ir pa sekretāram, sekretāra palīgam un palīga palīgam. Lai nu kā, nevienam pat no tiem desmit nav svarīgi, ko tu zini un ko ne, ja tikai Zelma samaksā nodokļus, par komunālajiem un elektrību.
Tikko bija vēl Zatlers, kad nez no kurienes te bija un te zuda Vējonis. Nu bija jau it kā, bet tikpat kā nebija. Ja par Vīķi noteikti zināja visa Latvija un par Zatleru, es pieņemu, ka gandrīz visa, tad par Vējoni jau sāku raukt pieri un domāju, vai vispār viņu kāds pamanīja. Tāds kluss un nekošs. Bija un izbija. Ja mani nakts laikā pieceltu un jautātu: «Zelma, davai fiksi nosauc Latvijas prezidentu!» tad es noteikti savu atbildi sniegtu pārdomu ķēdes veidā, kas kopumā skanētu kā: «VīzatVējonis Raimonds…»
Tad nu, jā, Vējonis ir nomainīts pret jaunu. Bet jaunais sevi vēl noteikti pieteiks, un jācer, ka tas būs īsts vīrs. Vaira spīdēja visur — vietā un nevietā. Izlasīju vēlreiz Māra Ruka grāmatu «Īsvēsture. Patiesā Vaira-Vīķe Freiberga», kas ir izdevusies jau pirms krietna laika, un ar pieviltu dvēseli un asarām acīs atkal šņukstēju: «Vaira, kā tu tā varēji? Vaira! Vaira!…» Un es sapratu, ka man Latvijas prezidents bija un paliks tikai un vienīgi Ulmanis. Jā. Kārlis, Guntis ne. Kārlis. Dārgais Kārlītis. Pēc viņa vairs tāda nopietna kadra nav bijis. Nu nav, un viss. Lai ko viņš tur darīja vai nedarīja, vienmēr esot bijusi apziņa, ka tas ir prezidents. Un noteikti matus arī nefrizēja par 300 latiem «gabalā», kaut noteikti nesmuki kontrolēja arī presi, lai tik kāds neuzraksta ko sliktu, kā darīja Vaira, bet viņš vismaz zināja, kas ir traktors un ko dara ar avīzi laukos, kas uzsprausta uz nagliņas. Un, kad iedomājos šo vīru kombainā, vispār sajūsmas saucieni sāk dricināt nu jau ne tik jauno sirdi. Kurš no nākamajiem ir rudzu laukā bijis? Kurš prot atšķirt mieža vārpu no kviešiem? Neviens «lielais»! Lai nu kā, paldies Dievam, nav ne Vairas, ne Valda, ne Raimonda pie valdīšanas. Tagad būs Egīls. Egils vai Egīls? Noskaidroju, ka Egils. Ar īso. Lai nu viņam jauka valdīšana un īsts vīra krampis! Citādāk nevar. Prezident Egil (ar īso), lai jums garš prezidenta amata mūžs!

Zelma Oša