Sadzirdēt mazo balstiņu sev dziļi krūtīs

Viedokļi

Nesen pieķēru sevi pie savādas, bet ļoti svarīgas domas — vai gan esmu piepildījusi visus tos sapņus, kurus tik ļoti esmu vēlējusies īstenot? Vai esmu piepildījusi visu, par ko esmu sapņojusi bērnībā, kad vēl biju tā mazā meitenīte, kas degunu vienmēr bija iebāzusi pasaku grāmatu lappusēs un domās lidinājās mākoņos. Vai gan spēju sadzirdēt un nenobīties no tā, ko pati patiešām vēlos?
Sāku atsaukt atmiņā visus tos brīžus, kad rīkojos, daudz neanalizējot un nedomājot, kāds būs iznākums, bet vienkārši klausīju saviem iekšējiem instinktiem un savai sirdsbalsij. Nu jūs jau zināt — tai mazajai, urdošajai un nedaudz bērnišķīgajai balstiņai, kuru tu pēkšņi izdzirdi, kas pat naktīs neļauj mierīgi iemigt, un ko dažubrīd ir pat grūti sadzirdēt cauri ikdienas domām un loģiskā saprāta balsij, kas juceklīgi un dažreiz pat monotoni mēģina tev iestāstīt ko pilnīgi citu. Bet šī mazā balstiņa tevi turpina klusi uzrunāt. Tā turpina satraukti un reizē tik lūdzoši dungot loģikai un visam citam par spīti: «Nebaidies! Tu taču tik ļoti to vēlies. Kas gan par to, ko padomās citi cilvēki.»
Un, ai, cik gan grūti tādās reizēs, kad savu sirdsbalsi beidzot esi sadzirdējis, ir to mēģināt apklusināt! Esmu centusies. Iznākums bijis dažāds, bet dīvaini, ka pēc tam mani nekad nav piemeklējusi izjūta: cik gan labi, ka nepaklausīju tai, neizdarīju, nesadūšojos. Drīzāk gan pēc tam vienmēr esmu domājusi par to, cik sasodīti muļķīgi jūtos, it kā iedama pati pret sevi un savām vēlmēm. Kas gan slikts varētu notikt, ja loģiskā prāta analizēto viedokļu vietā, būtu paklausījusi savai mazajai, dažreiz pat tik tikko sadzirdamajai sirdsbalsij?
Protams, varētu gadīties, ka, realizējot kādu no saviem sapņiem, beigās piedzīvotu neveiksmi vai man nāktos domāt, kā gan nu tagad izlabot to, ko esmu sastrādājusi. Varbūt nāktos piedzīvot rūgtu vilšanos vai sāpes, jo tas, ko dziļi sirdī esmu vēlējusies, patiesībā ir kaut kas tāls, neaizsniedzams un neiespējams.
Bet vai tas ir slikti? Tā tomēr ir pieredze, sava veida sevis atklāšana no jauna, un kur gan ir teikts vai rakstīts: katrai, pat pašai trakākajai vēlmei un sapnim sekos fiasko. Viss taču var iegriezties pilnīgi citās sliedēs, un gala rezultāts var būt gan ļoti patīkams, gan atmiņā paliekošs uz visu dzīvi, bet kā gan to uzzināsi, ja ne reizi neieklausīsies tajā, ko saka tā mazā, klusā un pat daudz, daudz gudrākā balstiņa, kas skan kaut kur dziļi krūtīs.
Tāpēc esi nedaudz pārdrošs! Atmet malā nedrošību, bailes un visus apkārtējās sabiedrības un citu cilvēku izveidotos stereotipus, ka viss notiek tikai tā un ne citādāk. Ka sapņi ir tikai sapņi un tas, ko mēs vēlamies, nav iespējams. Iespējams ir viss! Lai jau citi domā citādāk, tā ir viņu dzīve, bet tu tikmēr aizver acis un ieklausies tajā, ko tev saka mazā balstiņa krūtīs. Tas nekas, ka dažreiz šķiet, ka tik savādus, trakus un dīvainus sapņus jau neviens cits nevarētu izsapņot, ka tas, ko vēlas tava sirds, ir pats neiespējamākais un dīvainākais, ko jebkad esi vēlējies. Iespējams, ka tieši tajā mazajā balstiņā slēpjas viss lielais tavas dzīves noslēpums. Tajā mazajā balstiņā, kas klusi dažreiz skan no tavas sirds un turpina satraukti un reizē tik lūdzoši dungot: «Nebaidies! Tu taču tik ļoti to vēlies. Kas gan par to, ko padomās citi cilvēki.»
Galvenais — iemācīties to sadzirdēt.