Lībagu pagasts: divi zilie kabineti, viltus Altajs un īstas peonijas

Talsu novads

21. maija pēcpusdienā konkursa «Talsu bruncī ieaustie» komisija viesojās Lībagu pagastā. Tur sarūpētajā programmā viss bija līdzsvarā: no aktīva uzņēmuma viesi devās uz daudzsološām puķu dobēm, bet no tām — uz romantikas apvītu pili. «Skatīsimies vietas, kas mūs kā Lībagu pagastu raksturo, un vietas, ar kurām lepojamies,» atklāja pārvaldes vadītāja Lauma Jaunpujēna.
Ceļu būve ar Francijas klātbūtni
Lībagu pagasta teritorijā atrodas SIA «Talce» ražotne «Villas», kas konkursā izvirzīta nominācijā «Rosīgākais uzņēmums». Tur viesus vispirms ieaicināja «zilajā kabinetā» (izklausās gandrīz kā Rundāles pilī!), kur vides aizsardzības speciāliste Gunita Šēnere ieskicēja uzņēmuma vēsturi un jaunākās aktualitātes. SIA «Talce» pamatā ir ceļu būvētāja, bet uzņēmums ražo arī ceļu būvei nepieciešamos materiālus. Pašiem ir akreditēta laboratorija, kurā tiek pārbaudīti minerālmateriāli un asfaltbetons. Vēl ir arī ceturtā nozare — būvgružu atkritumu apsaimniekošana. «Pēc likumdošanas sanāk tā: ja mēs no «Villām» aizvedam uz Raiņa ielu materiālu un to iestrādājam, tas ir izejmateriāls, bet, ja pēc desmit gadiem to pašu vedīsim atpakaļ, tie būs būvgruži,» skaidroja G. Šēnere.
Daudzi noteikti bija pamanījuši, ka SIA «Talce» gana ilgus gadus darbojās SIA «Saldus ceļinieks» paspārnē, bet, iespējams, ne katrs zina, ka no 2017. gada «Saldus ceļinieks» un tā meitasuzņēmumi kļuvuši piederīgi lielam Francijas multistruktūras uzņēmumam «Eurovia». «Mācāmies angļu valodu, franču valodu, citi jau lido uz Franciju vai kādu citu valsti, piedalāmies sanāksmēs,» radušās pārmaiņas atklāja G. Šēnere. Kļūšana par Francijas uzņēmuma daļu saistās ar zināmiem izaicinājumiem, piemēram, gada bilanci Latvijā noslēdz pavasarī, bet franči to pieprasa jau 20. decembrī! Protams, ir arī ieguvumi, tostarp iespēja pretendēt uz lieliem objektiem, pastrādāt citās valstīs. Ļoti liela uzmanība tiekot pievērsta darba drošībai — pat apakšuzņēmēju pārkāpumus «Eurovia» uzskatot par saviem. Ja pēc Latvijas likumdošanas ķiverei ceļa būvē galvā jābūt, vien strādājot pie ekskavatora, bet «Eurovia» to prasot jebkurā būvlaukumā.
Runājot par ceļu būvi, izskanēja apgalvojums — ja valsts būtu gatava maksāt, jebkurš būvnieks strādātu ar vislabākajiem, viskvalitatīvākajiem materiāliem. Tagad nākoties strādāt pieļaujamajās robežās, jo bez prasīšanas izmantojot kvalitatīvākus materiālus nozīmējot zaudēt konkursos lielo izmaksu dēļ. Konkurence ceļa būvē esot sīva.
Ražotnē «Villas» mēdz notikt arī neikdienišķi, ar ceļu būves jomu nesaistīti pasākumi — nereti kāds rallija posms iet cauri karjeram, un šī vieta kļuvusi pat par filmēšanas laukumu, piemēram, Lailas Pakalniņas filma «Ausma» te tika uzņemta trīs dienu garumā. «Mums te bija zirgu pajūgi, pionieri, komjaunieši, un mūsu «Villas» bija Altaja kalni!» smejoties atcerējās G. Šēnere.
Peoniju laikā — uz Mundigciemu
Pēc tam komisija devās aplūkot peoniju stādījumus Mundigciemā. «Pirms dažiem gadiem te bija diezgan aizauguši mazdārziņi, bet lejā — pļava, kuru gandrīz katru gadu raka, labojot kanalizācijas caurules. Teritorija bija nelīdzena un aizlaista, bet pagasta pārvaldes sāka uzlabot šo vietu, likvidēja vecās siltumnīcas un lecektis, aizvāca mucas, atbrīvoja zemi no liekajiem krūmiem un kokiem, paturot tos, kuri ziedēšanas laikā ir glīti. Teritoriju nolīdzināja, izveidoja celiņus, salika soliņus un sastādīja dekoratīvos kokus un krūmus. Tuvojoties Latvijas simtgadei, no pagastu iedzīvotājiem nāca ierosinājums, ka te varētu veidot peoniju dobi. Lūdzām iedzīvotājus ziedot pa stādam, un atsaucība bija diezgan liela — stādus veda ne tikai no Lībagu pagasta, bet arī no Stendes un Talsiem,» pastāstīja dārzniece Edīte Krūziņa.
Kopā uzdāvināti 158 peoniju stādi, tāpēc sanākusi ne tikai viena dobe, bet trīs. Vienā dobē pārsvarā ir dažādu toņu rozā peonijas un drusciņa tumši sarkano. Otrā dobē sastādītas tumši sarkanas un oranžīgas peonijas, bet trešajā — baltas un rozā. «Nedēļu tupēju uz ceļiem šķūnī, tīrīju stādus no nezālēm un šķiroju pa krāsām,» priekšdarbu posmu smejoties atceras Edīte. Ļoti daudz palīdzējušas SIA «Janvāri» darbinieces, kuras vadījušas visu paaudžu lībadzniekus arī talkas dienā, rādot, kā un kur jāstāda. Dobes papildinātas ar tulpēm un krokusiem, tāpēc ziedēšana sākas jau krietni pirms peoniju laika. Komisijas viesošanās laikā peonijas vēl tikai sāka riest pumpurus. «Ja ir karsta vasara, tad visus ziedus izdzen divu nedēļu laikā. Ja vēsāka, tad ziedēšana turpinās ilgāk,» dārzniece zināja teikt.
«Var redzēt, ka dažviet pa kādam stādam trūkst. Izskatās, ka te kādam peonijas labāk gribējies redzēt savā dārzā…» nopūtās E. Krūziņa, neslēpjot, ka vietā, kur vieni stādus ir ziedojuši, citi nav kautrējušies tos nozagt. Dobes gan jāsargā ne tikai no cilvēkiem, bet arī no stirnām un ūdensžurkām.
Mīlestība no pirmā acu uzmetiena
Īpašs dienas nobeigums bija viesošanās 16. gadsimtā celtajā Bruņinieku pilī Dižstendē. Pils saimniece Aida Skalberga savu stāstu sāka ar romantisku, pārlaicīgu pasaku par mazo pili uz salas, tajā mītošo princesi Šarloti, kura bieži skatījās pa zilās zāles (tieši tajā komisija bija piesēdusi) logu uz parku, kurā rosījās skaists dārznieks, ar kuru gan viņai tikšanās tika aizliegta. Stāsts beidzās ar norādi par veciem pils parkiem, kuros klīst nepiepildīti sapņi, mīlestība un skumjas.
Romantisks un pārlaicīgs ir arī pašas Aidas stāsts. «Mana saistība ar šo pili sākās 2008. gadā. Pēc izglītības esmu arhitekte, un mēdzu pētīt, kas un kur tiek pārdots. Portālā ss.lv ieraudzīju, ka pārdošanā ir Baltijā vecākā dzīvojamā ēka. Tā man šķita tā kā lielīšanās un plātīšanās. Interesanti, ka tekstam klāt bija pievienota bildīte, kurā redzams bija vien tiltiņš! Paskatījos vienu reizi, otru, trešo… Kaut kas man nedeva mieru. Beigās ar draudzeni iekāpām mašīnā un braucām skatīties. Ieraudzīju šo veco pili un 2008. gada 21. novembrī to iegādājos. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Es nezinu, kas mani šeit piesaistīja, nespēju to pamatot. Cilvēku ierauga un iemīlas no pirmā acu uzmetiena, bet man tā gadījās ar šo ēku, neskatoties uz to, kādā stāvoklī tā bija. To nav iespējams izskaidrot. Bet tā mīlestība nav beigusies,» silti apliecināja A. Skal­berga.
Viņa gan neslēpj, ka sākums bijis briesmīgs, jo ēku piepildījis neiedomājams kultūrslānis, ko konteineriem vien nācās no pils izvest. «Būvgružu konteineru šoferis, redzot mani, nogurušu un netīru, sēžam pie dēļu kaudzes, pajautāja tieši: «Vai jums tiešām nav kur naudu likt?» Sēdēju un domāju kā tāda muļķe, ka vispār jau ir kur likt!» smejoties atcerējās Aida. Pils ir arī valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kas savukārt nozīmē, ka ik solis saskaņojams ar pieminekļu aizsardzības inspekciju. Pat vēl vairāk — Bruņinieku pils ne tikai vairs neatrodas uz nepieejamas salas, aizsargmūru iejozta, bet, nesot pieminekļa statusu, tai jābūt arī publiski pieejamai. «Protams, man jau nav intereses vienai pašai nākt un priecāties, ko te esmu uztaisījusi. Man gribas, lai šī ēka sāk dzīvot savu dzīvi un būtu vēl kādam vajadzīga. Tas viss gan nav tik vienkārši. Un ģimene jau arī mani nesaprot… Bet — ko visu nedarīsi mīlestības dēļ? Es te redzu perspektīvu, un man patiesi ir jūtas pret šo ēku, pret šo vietu. Ik pa brīdim kāds ir piedāvājis, vai negribu Bruņinieku pili pārdot, bet tādu lēmumu pieņemt es nespēju,» apliecināja A. Skalberga.