«Kādi mēs esam malači — mēs gribam zināt valodas!»

Izglītība

23. maijā Talsu tautas nama zālē latviešu valoda bija dzirdama vien tāpēc, ka valsts valodas likums prasa svešvalodas lietošanas gadījumā nodrošināt tulkojumu. Tur pārsteigumiem bagātā pasākumā tika atzīmēta Solveigas Osītes angļu valodas privātkursu 30. gadadiena. Viņa svētkus rīkoja kā pateicību saviem kursantiem par iespēju darīt šo darbu 30 gadu garumā un par brīnišķīgu cilvēku klātbūtni priekos un bēdās.
«Jebkura valoda — franču, itāļu, angļu, krievu, vācu vai dzimtā — ir mūsu bagātība. Jo vairāk valodu cilvēki zina, jo intelektuālāki, inteliģentāki un bagātāki tie ir. Esmu ļoti gandarīta, ka ap mani ir tik daudz intelektuālu un inteliģentu cilvēku, kuri prot vismaz divas valodas,» S. Osīte apliecināja svinību sākumā. Tā nav joka lieta — lai sapulcinātu visus viņas vadīto kursu dalībniekus, nāktos izvēlēties krietni plašākas telpas, jo vienuviet sanāktu vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku, no dažas ģimenes kursus apmeklējot pat triju paaudžu pārstāvjiem. Ar klusuma brīdi tika pieminēti arī tie, kuri aizvadīto 30 gadu laikā devušies Mūžībā.

Mācību gada noslēgumā neizpalika apliecību izsniegšana, bet paši kursanti sniedza ieskatu angļu valodas apguves procesā, izspēlējot vairākus atraktīvus skečus. S. Osīte savējos lutināja ar krāšņu muzikālo buķeti, uzstājoties Jānim Smilgam, Baibai Veismanei-Rezongai un «Dziesmu skolas» dziedātājām, Egitai Ķīvičai, Andai Kostandai, Rebekai Kostandai un trim ceturtdaļām no Latvijas Nacionālās operas mūziķu veidotā kvarteta «Undertango». Tango tika arī izdejots — par to gādāja Aleksandra Ałošina dejotāji, kuriem šī nodarbe ir vaļasprieks.
Kā pēdējais pārsteigums ieradās dziedātājs Intars Busulis kopā ar taustiņinstrumentālistu Kārli Lāci. Intars atklāja, ka arī viņš pirmos soļus angļu valodas apguvē spēris tieši kopā ar Solveigu Osīti, viņas vīra Jāņa Osīša vadītajā diksilendā «Talsu sprīdīši» nodziedot pirmo dziesmu angliski. Uzteicis tos, kuri prot ne vien angļu valodu, bet skolā apguvuši arī vācu valodu, I. Busulis secināja: «Kādi mēs esam malači — mēs gribam zināt valodas!»
Brīdī, kad no viena pārsteiguma līdz nākamajam bija neliela pauze, to aizpildīt, kā mēdz sacīt, brīvprātīgi piespiedu kārtā uzņēmās Kaspars Eihe. Viņš brīdināja būt uzmanīgiem, angliski runājošās valstīs lietojot latviešu sarunvalodā tik ierasto nevārdu «šitas». «Aizbraucot uz Ameriku un veikalā skatoties uz lietām, mēs, latviešu puikas, protams, rādījām ar roku, sakot: «Šitas ir slikts, šitas ir labs…», līdz pie mums pienāca pārdevēja un jautāja: «Vai tiešām viss ir tik slikti?» Jāmācās valodas — gribi vai negribi!» K. Eihe secināja, zinot, ka «šitas» atgādina kādu pavisam nesmuku angļu valodas vārdu. Viņš pamanījis vēl ko citu — ka atsaukt atmiņā svešvalodā apgūto visefektīvāk palīdz nonākšana problēmsituācijā citā valstī. «Piemēram, kad mēs kaut ko pazaudējam vai mums kaut ko atņem. Kad man Spānijā policija aizvilka projām automašīnu, kas bija nolikta neatļautā vietā, atcerējos visu, ko man Solveiga bija mācījusi! Un tiku atpakaļ pie auto,» K. Eihe atzina.
«Ja tu ikdienā nelieto angļu valodu, tā aizmirstas. Mēs angļu valodas kursos mācāmies gramatiku, tulkojam angļu oriģinālliteratūru, mēs arī dziedam! Burvīga ir gaisotne, kādā mēs mācāmies, — tam piekritīs ikviens kursants,» pasākuma noslēguma daļā sacīja Iveta Brangule. Kursu dalībnieki mēdzot teikt — ja diena nav bijusi laba, Solveigas mājās ik sejā atplaukst smaids, un visas problēmas aizmirstas. Tas nenozīmē, ka viņai pašai nav nekādu problēmu, un kursanti zina, cik smagiem pārbaudījumiem pasniedzējai nācies iet cauri. «Bet vai jūs kāds esat izjutuši to, ka Solveigai bijis grūti? Nē! Jo viņa ir garīgi ļoti stiprs cilvēks, profesionāle, ļoti gudra speciāliste un ļoti labs cilvēks,» uzsvēra I. Brangule.
Pasākuma dalībniekiem bija piekodināts, ka jāierodas bez ziediem un dāvanām. Viņi paklausīja, līdzi atnestās veltes dēvējot par kastītēm un pušķiem un vēlreiz pierādot, ka valoda ir lielisks instruments, ja vien prot to likt lietā.