Ieguldi sevī. Padomāšanas pietura

Viedokļi

Ikdiena, kas paiet diezgan spraigi, jautājumu, kā iet vai ko tu gribētu darīt, nekad neuzdod, tāpēc padomāšanas pieturas uzrodas pat pavisam necerētos brīžos. Un labi, ka tā. Nav jau tā, ka pasēdi, padomā un pēc tam ej un dari tā, kā esi izdomājis par pareizu esam, bet ilgāka prātošana ir tāds diezgan ražīgs «pasākums», kas lielu domu no brīžam milzīgās, gudrību un pārgudrību piebāztās galvas aiznes uz to vietu, no kuras izriet dzīvība un darbošanās vai nu arī gluži pretēji — viss ārdošais, ja nu tā doma galvā nav bijusi īsti lāga. No prāta uz sirdi — tas ir tas īpaši izšķirošais brīdis.
Man katrs vakars nu jau gandrīz gadu paiet, tulkojot kāda gudra cilvēka iedrošinošu dienas vārdu, kas tiek nosūtīts tālāk kādiem citiem, kas savukārt to nodod savam pulciņam. Īsāk sakot: «Tās ir brokastis tiem, kam tās ir vajadzīgas.» Tad nu pēdējo tulkot bija diezgan interesanti, jo sapratu, ka šīs dienas rakstītais runā uz tik daudziem, ka es varētu to uzdrukāt uz krūzēm, un tās izķertu vienā laidā, jo būtu aktuāla dāvana, kas runā, bet varbūt kādam jau skaļi kliedz.
Tad nu viss dienas gudrais domu grauds iesākās ar visiem zināmā, gudrā, nu visu tā gudrākā, proti, ķēniņa Salamana (Zalamana) Augstās dziesmas vārdiem: «(..) viņi ielikuši mani par vīna dārza uzraudzi, bet manas pašas vīna dārzu esmu atstājusi novārtā un neuzraudzītu.» Pēc izlasītā nu bija mans laiks ātrai pārdomu pieturai ar domu: «Tas tak ir par mums… Nu par cilvēkiem.» Runa šeit ir par sakārtotu un harmonisku ikdienu. Jā, dzīves izmaiņas — kāpumus un kritumus — mēs redzam lielākā laika posma kontekstā, taču tā mazā «šūna» ir ikdiena, kas veido visu dzīves «organismu», bet tā brīžiem tiek vienkārši bezpersoniski noskrieta.
Mēs skrienam, darām, darbojamies, rokam, citreiz rokamies, mācām un mācāmies, un veicam visādas citādas atkārtotas un neatkārtotas darbības, ka esam tā ieskrējušies, ka lidojam jau kā kosmosā, tikai pats tu esi nevis apbrīnojamais kosmonauts, bet tas skafandrs. Ja esi aizmirsis par sevi, tad ātri vai vēlu izdegsi un nespēsi palīdzēt ne sev, ne citiem. Ja Vizma Belševica saka: «Cilvēkam vajag suni», tad es pēc šī šablona saku: «Cilvēkam vajag brīdi sev!» Es zinu pēc pieredzes, ka tas temps ir tik netverams un noslogots, ka ej pa ielu un uz sevi skaties it kā no malas un domā: «Ē, man tak ir rokas! Paskat, tās kustās, kad eju… Vai tās ir manas?» Vienkārši vienā brīdī ieraugi sevi kā svešu, un izrādās, ka arī savu dzīvi dzīvo kā svešu, jo sevi nemaz nepazīsti, un īsti nekad nav bijis laiks ar sevi iepazīties. Bērnībā no mammas ir noskatīts, ka melna pupiņu kafija ir jādzer bez cukura, un tā ir vislabākā, bet šķīstošo vispār nevajag dzert, jo sirds var sāk niķoties, un tā nemaz nav «īsta manta». Tā nu tu dzer «mammas» kafiju visu savu mūžu un ar biezumiem mutē (jo nekad taču nav laika sagaidīt, kad kafija ievilksies) nīgri baksti zobu starpas, un nemaz nesaproti, ka tas «melnais piķis» tev nemaz negaršo, bet šķīstošā kafija ar divām karotītēm cukura un krējumu liktu tev lidot un smaidīt. Un šādi dzīvo daudzi, nemaz neapzinoties, ka nedzīvo nemaz.
Šo visu varētu izvērst dikti gari un plaši, ko varbūt nemaz nevajag, bet vienu īsu domu gan nevaru nepasacīt: «Ja tava dzīve būs līdzsvarota un veltīsi laiku arī sev, kaut vai iesākot ar atbildes atrašanu uz jautājumu, kāds patiesi, patiesi ir tavs mīļākais ēdiens (atmetot visu iemācīto, pārņemto un izdomāto), jo laimīgāks un veselīgāks cilvēks tu būsi. Un viss, ko tu darīsi, tev izdosies daudz labāk, jo to darīsi tu. Īstais tu.