Dibeni augstu pacelti

Ļaujiet man runāt

Aizvadītā nedēļas nogale bija tik piepildīta ar dažādiem notikumiem, ka galva reiba no piedāvājuma. Kādi varēja ceļot pa pēdām rallija mašīnām, kuras no Liepājas kursēja uz Talsiem un pēc tam atpakaļ. Žēl, ka Talsiem šis pavasara notikums izvērtās ievērojami klusāks… Kādi bija aizņemti savos mazdārziņos, rušinoties un gādājot, lai rudenī vēderus priecētu pašu audzēti dārzeņi. Sauleskalna estrādē tika atklāta vasaras sezona, kas nozīmē, ka apkārtējiem iedzīvotājiem mierīgās dienas ir beigušās. Kādi bija devušies pārgājienā gar jūru, lai noietu savus 100+ kilometrus un nopelnītu rokassprādzes par noietajiem kilometriem.
Cita starpā notika arī Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Izrādās, mēs esot bijuši vieni no neaktīvākajiem visā Eiropā. Labi, paši kūtrākie balsotāji šajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās bija Slovākijas iedzīvotāji, bet tas jau saprotams, jo tur taču lielāks notikums — pasaules čempionāts hokejā. Kuram gan tādā brīdī daļa gar Briseles ierēdņu armiju?
Bet pie mums parādījās tās pašas problēmas, kas rudenī. Partiju piedāvājums bija liels, vismaz latviskajām partijām, bet sausais atlikums ir tāds, ka Tatjana, Nils un Andris smiedamies jau kravā koferus, lai dotos uz Briseli. Kārtējo reizi pierādās, ka latviskās partijas cīnās par katra vēlētāja balsi, piedāvājot un aizrunājot ausis, lai tik par viņiem nobalsotu. Te varētu diskutēt par to mūsu astoņu deputātu nozīmīgumu kopējā 751 deputātu pulkā, bet labi — esam Eiropas Savienībā, jāpiedalās ir.
Bet! Ko darīja krieviskās partijas šajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās? Neko — ļāva, lai latvieši paši taisa reklāmu. Nils un Andris kā lielākie cietēji, kuri tiek diskriminēti Rīgā, veiksmīgi izmanto divpolāro sabiedrību, lai nodrošinātu savu bēgšanu no šmucēm un iespējamajām kriminālprāvām, atvilks elpu eiropeiskā sabiedrībā. Par Tatjanu nemaz nerunāšu — viņas elektorāts ir bieds mūsu valsts suverenitātei. Drošības dienestiem vajadzētu šo Latvijas Krievu savienību paturēt lielākā kontrolē.
Un tad ir jautājums: kas mūs kavē aiziet uz vēlēšanām, lai nepieļautu apšaubāmu cilvēku nokļūšanu pie varas? Vai tas nav indikators mūsu sociālajai atbildībai? Esam kūtri ne tikai vēlēt, bet arī iesaistīties jebkādos citos procesos. Tomēr pukstēt un gausties mēs mākam — o, to mēs mākam vislabāk! Nostāja, ka viss ir slikti, strādā, arī bēgšana palīdz. Ja man kaut kas nepatīk, braukšu no šejienes prom uz turieni, kur viss ir sakārtots, kur man nebūs jāpūlas un kur arī atbildība nebūs jāuzņemas…
Ko lai saka, esam palikuši bez kultūras ministres, jo izskatās, ka arī Dacei vairāk pie sirds ir plašāki ūdeņi, nekā dziedošā tauta Baltijas jūras krastā.
Vai varētu būt tā, ka demokrātija sevi ir izsmēlusi? Vai tiešām mums ir nepieciešams viens vadonis, kurš noteiks lietu kārtību? Tad jau jāgaida prezidenta vēlēšanas un jācer, ka šāds līderis celsies.
Bet es gan, spītējot laika apstākļiem, dodos uz savu mazdārziņu, kur esmu kungs un ķeizars un kur viss no manis atkarīgs. Par pārējo man pašlaik nospļauties. Biedri, galvas vagās! Lai dibeni augstu pacelti!

Raimis