Vienmēr gatavs — arī tapšanas stadijā

Viedokļi

Nesen sastapu meiteni, kura nebija pierunājama fotografēties. Doma par iemūžināšanos vienā nieka bildītē viņu noveda līdz asarām. Viņa esot neglīta. Viņai esot pārāk liels deguns. Viņa esot apaļīga. Viņai arī citi to esot teikuši. Skatījos uz viņu un redzēju skaistu meiteni ar glītu deguntiņu (kas pilnīgi noteikti ir krietni mazāks par manējo) un lielisku, trenētu augumu.
To, kā šī meitene lūkojas uz sevi, uztvēru ļoti personiski, jo pati audzinu meitu. Esam ar draudzeni runājušas par šo brīnumaino laiku, kad mūsu meitas sev ļoti patīk, kad viņas sevi ļoti mīl, tik labprāt uzlūko sevi spogulī un sauc savas ķermeņa daļas pamazināmajā formā. Kaut nu izdotos pamanīt, ja kādudien mazajās sievietēs sāks iezagties šaubas par to, vai viņas ir gana labas, un atspēkot visus melus, kas ienāk no neadekvātiem vienaudžu komentāriem vai nedabiski izskaistinātiem slavenību fotoattēliem!
Par neadekvātu mazvērtību bieži nācies domāt arī, kopā ar komisiju braukājot sakoptāko pilsētu un pagastu skatēs, ko tagad sauc par konkursu «Talsu bruncī ieaustie». Daudzkārt pagastos gadījies braukt gar acīmredzami sakoptām, gaumīgi iekārtotām viensētām, kurās tā vien prasītos piestāt, bet pārvaldnieki ir vien nopūtušies par to, ka jau gadu gadiem mēģināts saimniekus pierunāt. Viņi tikai atvairoties, ka viņu veikums jau nav nekas īpašs, vēl tik daudz kas jāpadara, pirms kādam no malas drīkst rādīt, vēl jāpiebūvē veranda, vēl jāpārkrāso māja, vēl jāpilnveido puķu dobes, vēl… vēl… Bet puķes zied jau šodien, nevis noteikti ziedēs citugad, dzīve notiek šodien, nevis kaut kad, un mums visiem ir iespēja satikties šodienā, nevis nākotnē, kura var arī nepienākt.
Šonedēļ gan, kopā ar komisiju viesojoties Ģibuļu un Lībagu pagastā, gaidīja patīkami pārsteigumi. Šajos pagastos sastaptajiem ļaudīm ar pašapziņu viss bija kārtībā. Vienojoša bija tur dzīvojošo cilvēku spēja saskatīt savu un vietas potenciālu. Jā, arī tur bija vēl nepabeigtas ēkas, vēl neizremontētas telpas, vēl neuzplaukuši ziedi un vēl neīstenotas ieceres, tomēr tas viss liecināja nevis par negatavību rādīties citiem, bet gan par izaugsmes iespējām un to, ka soļi pretim šai izaugsmei jau tiek sperti. Mēs nebijām ieradušies nelaikā. Mēs bijām ieradušies tieši laikā, lai redzētu, cik daudz jau paveikts, dzirdētu, kādas ir ieceres turpmākajam, un mājup brauktu, iedvesmoti un ieintriģēti, cerot reiz šajos pieturpunktos atgriezties un būt to laimīgo vidū, kuri atšķirību starp «toreiz» un «tagad» varēs izsecināt no pašu acīm redzētā. Ne jau tikai pionieris ir vienmēr gatavs — tāds ir arī tas, kurš apzinās, ka šodien viņš ir gatavāks, nekā jebkad iepriekš.
Vairākus šajos pagastos sastaptos cilvēkus vienoja vēl kaut kas: neizskaidrojama iemīlēšanās, kas pāraugusi mīlestībā. Jā, runa gan nebija par divu cilvēku satikšanos, bet par cilvēkiem, kuri ieraudzījuši kādu vietu un apjautuši, ka bez tās dzīve vairs nekad nebūs pilnīga. Fotogrāfijas no sastapšanās mirkļa nepārprotami rādīja, ka ne jau objektīvi novērtējamu parametru un vispārpieņemtu standartu dēļ šī ķīmiskā reakcija notikusi. Gluži tāpat kā cilvēciskās attiecībās, arī šajos gadījumos bija vienkārši piedzīvots tas neizskaidrojamais klikšķis, kas liek netaupīt ne laiku, ne naudu, ne paša spēku, bet pēc gadiem nožēlot vien atšķirtības brīžus.
Ak, es zinu šīs sajūtas! Tās, kuras liek vēlēties būt savā sirdsvietā pat lietū (jo tad taču viss smaržo sevišķi izteiksmīgi!), pat svelmē (jo nekas nebūtu pretī sakust ar šo vietu) un salā (jo tur sals kož citādāk). Tās, kuras liek vēlēties nepalaist garām neko no sirdsvietā notiekošā — redzēt pumpurus briestam un plaukstam, papardes no mistiski savilktām dūrītēm izslejamies skaistā zaļumā, mežrožu ziedus atveramies, ogas un augļus nogatavojamies, lapas krītam un zāli saplokam pie zemes, pirmo sniegu visu apklājam… Tā ir laime, ja izdodas tā satikties.
Un vai tad mīlestība nav atslēgvārds arī tad, kad runa ir par cilvēka attieksmi pret sevi? Man ir aizdomas, ka bezgala daudzi vēl nemaz pa īstam paši ar sevi nav satikušies. Tu it kā dzīvo, bet tas klikšķis vēl nav noticis, kas ļautu tev sevi ieraudzīt kā mīlamu un interesantu. Bet ir tik svarīgi to piedzīvot. Pārstāt ticēt greizajiem spoguļiem. Sākt sevī ieguldīt laiku, naudu un enerģiju, piedzīvojot, kā daudz kas labs un vērtīgs tevī briest un plaukst, un ir jau tagad citiem rādāms, nevis citugad, kaut kad, nākotnē.