Kā kaķis, kurš vienmēr nokrīt uz kājām

Personības

Rojas novada pašvaldības izpilddirektoru Jāni Pūci pamanīju topošās brīvdabas estrādes Spāru svētku laikā — viņa izteiktā humora un smieklu dēļ. Sarunas gaitā atklājās, ka tas ir veids, kā viņš vieglāk tiek galā ar dažādām ne tik vienkāršām situācijām un ļauj saglabāt vēsu prātu. Lielāko daļu J. Pūces dzīvē ieņēmis sports un darbs izglītības iestādēs, nu viņš savas prasmes iegulda pašvaldības darbā. Bagātā dzīves pieredze palīdz novērtēt cilvēkus un aizdomāties arī par eksistenciāliem jautājumiem.

— Kura ir jūsu dzimtā puse, kur aizvadīti pirmie skolas gadi?
— Esmu dzimis Jūrmalā 1963. gada 26. jūnijā. No 1. līdz 3. klasei mācījos Asaru sākumskolā, pēc tam līdz 7. klasei Pumpuru vidusskolā. Jūrmalā, kur dzīvoju ar ģimeni, Vaivaros tēva māsas vīrs bija basketbola treneris. Tā kā biju turpat un arī māsa trenējās basketbolā, no sešu gadu vecuma sāku pievērsties šim sporta veidam. Līdz ar to no 8. līdz 11. klasei mācījos Rīgā, Augstākās sporta meistarības skolā basketbolu (tagad šādas skolas vairs nav — aut.), pie Rīgas 4. vidusskolas. Mums tur viss bija nodrošināts — dzīvošana, ēdināšana, sporta apģērbs utt. Audzēkņi bija no visas Latvijas, skolu beiguši daudzi zināmi basketbolisti. Lai arī bērnībā biju mazs augumā, biju saspēles vadītājs. Dienas bija noslogotas, jo atzīmēm mācību priekšmetos bija jābūt sekmīgām un divreiz dienā bija treniņi. Gāja visādi. Priekšmeti bija jāapgūst, nebija variantu.
— Kāda bija jūsu ģimene, bērnība?
— Man bija trīs gadus vecāka māsa, kura nu ir mirusi. Arī abi mani vecāki aizgājuši Mūžībā, tā ka esmu palicis viens pats. Vecmammai Bērz­ciemā bija lieli zemeņu lauki, vienmēr vajadzēja palīdzēt lasīt ogas. Pa vasarām, kad ģimenei vajadzēja nopelnīt papildu naudiņu, gājām palīgā mammai uz jūrmalu vilkt ārā jūras zāles un salasīt atkritumus. Tur vajadzēja būt jau 5.00 un katram sakopt savu teritoriju. Katrs mīļš brīvs brīdis tika pavadīts Bērzciemā pie vecmammas, kur tagad dzīvo dēls ar ģimeni. Tā kā bērnība pavadīta pie jūras, kur ir kluss un mierīgs, jūras ciemi man ir tuvi līdz pat šodienai.
— Ar ko jums asociējas laiks sporta skolā Rīgā?
— Uz mājām aizbraucu diezgan reti, jo pa nedēļu bija jāmācās, bet brīvdienās jāpiedalās sacensībās. Pateicoties basketbolam, kopā ar komandu izbraukājām Padomju Savienību krustām šķērsām. Atceros gadījumu, kad gribēju atvest māsai no Maskavas banānus. Nācās izmest ārā vecās treniņdrēbes, lai būtu vieta banāniem, jo Latvijā jau tie nebija pieejami. Spēlēju arī skolēnu spartakiādēs Latvijas izlasē.
Es jau, smejoties par sevi, saku, ka biju kā klīstošais holandietis, jo, tiklīdz no 8. klases sāku mācīties Rīgā, mājās biju reti. Jau mācoties Pumpuru vidusskolā, papildu basketbolam spēlēju arī rokasbumbu, dejoju tautiskajās dejās, un skolotāja vēl lika dziedāt korī. Tad mācībām īsti daudz laika neatlika, divus gadus šādā režīmā pamocījos, līdz atstāju tikai basketbolu.
— Ļoti nopietni esat nodarbojies ar sportu. Vai arī tālākā izglītība, karjera bija ar to saistīta?
— Jā. Nolēmu studēt tagadējā Sporta pedagoģijas akadēmijā par fiziskās kultūras pasniedzēju, treneri. Pēc tam apprecējos ar sievu Daci un uzsāku darba gaitas Pāles pamatskolā (Limbažu rajons) par sporta skolotāju, man iedeva audzināmo klasi, un vēl papildu tam biju sporta organizators kolhozā «Padomju zeme». Tur nostrādāju trīs gadus. Te strādājot, 1986. gadā laulībā piedzima meita Santa un 1988. gadā — dēls Oskars. Pēc tam ar ģimeni pārcēlāmies uz Codi Bauskas rajonā, jo Bauskas sporta skolā bija vajadzīgs basketbola treneris. Nedaudz strādāju arī Codes pamatskolā par sporta skolotāju. Tur aizvadīti tikai divi gadi, jo, vasarā ciemojoties pie vecmammas Bērzciemā, kurai tobrīd bija 80 gadu, sapratu, ka ir jāparūpējas par viņu un viņas saimniecību. Ar šo lēmumu abi ar sievu zaudējām labu darbu un dzīvokli Bauskā, bet liktenis piespēlēja nākamās iespējas. Tajā laikā Engurē bija nodibināta jūrskola, kur tiku uzaicināts strādāt par militārās apmācības skolotāju. Tad šis amats tika likvidēts, un atkal biju jaunos darba meklējumos. Atsaucoties uz darba sludinājumu, kļuvu par Zentenes pamatskolas direktoru, kur nostrādāju piecus gadus. Šī darbavieta deva ļoti daudz. Tiku ielikts vietā, kur man jādara un jāatbild par visu, sākot ar ūdens sistēmas remontdarbiem, zāles pļaušanu, dokumentācijas kārtošanu utt.
Kādā dienā Engures jūrskolas vadītājs Ēdelnieka kungs, kuram tobrīd bija ap 70 gadu, atbrauca pie manis, lai aicinātu piedalīties konkursā uz Engures vidusskolas direktora amatu. No četriem pretendentiem izvēlējās mani. No sākuma pildīju tikai direktora pienākumus, bet vēlāk sāku pasniegt sportu Engures jūrskolā un vienā brīdī, kad Ēdelnieka kungs devās pensijā, pārņēmu arī šīs mācību iestādes vadīšanu, turklāt piecus sešus gadus man vēl bija pielikts klāt vadīt arī bērnudārzu. Tā ka vienā brīdī vadīju trīs mācību iestādes. Tas bija murgs, bet nu pieredze arī ne pa jokam…
— Kā nokļuvāt līdz Rojai un darbam pašvaldībā?
— Engurē strādāju līdz 2011. gada decembrim. Līdz Rojai nonācu privātu apstākļu dēļ, jo pēc 26 laulībā pavadītiem gadiem izšķīros ar sievu. Rojas novada pašvaldībā tika meklēts izpilddirektors, un, ņemot vērā privātos apstākļus un to, ka izglītības jomā bija nostrādāts jau tik ilgs laiks un bija iestājusies sava veida rutīna, nolēmu kaut ko mainīt. Te strādāju kopš 2012. gada 2. janvāra. Laiks šajā darbā skrien vēl ātrāk nekā skolā.
— Un šeit atradāt tagadējo sievu Lāsmu.
— Acīmredzot tas ir liktenis, ka šeit iepazinos ar Lāsmu (Rojas novada sociālā dienesta vadītāja — aut.). Apprecējāmies 2013. gada 26. decembrī baznīcā. Es eju uz baznīcu, ticu liktenim un kādam Augstākam spēkam. Sīkumos nevēlos stāstīt, bet arī tas, kā mēs satikāmies ar Lāsmu… Dzīvē parasti tā nenotiek. Ļoti ātri atradām un sapratām viens otru. Kad pirmajā reizē devāmies ar Lāsmu pasēdēt kādā kafejnīcā, braucot atpakaļ uz Bērzciemu, pēkšņi viss mežs man kļuva balts. Apstājos un nesapratu, kas notiek. Zemapziņā kaut kas nostrādāja, un sapratu, ka Lāsma ir sieviete, ar kuru pavadīt kopā turpmāko dzīvi. Pretī neturējos, un tā arī viss dabiski notika.
Nosaukt var, kā gribi, bet ir kaut kas, kas vada mūsu dzīvi, lai vai cik neticami dažkārt saliktos notikumi. Braucam ar Lāsmu uz baznīcu gan šeit, Rojā, gan arī Kaltenē un Talsos. Tas deva sava veida impulsu arī mūsu bērniem (Lāsmai ir divas meitas — aut.) apprecēties baznīcā un nokristīt savus bērnus. Man ir četri mazbērni — trīs mazmeitiņas un viens mazdēliņš. Dzīvē ir gan smagāki, gan vieglāki brīži, un baznīca ir vieta ar īpašu auru, kas palīdz sakārtot sevi.
— Vai, pārvācoties uz Roju, varētu teikt, ka jums sācies jauns dzīves posms un varbūt arī pats esat nedaudz mainījies?
— Grūti pateikt. Protams, cilvēks ar gadiem mainās un sāk vairāk izvērtēt, ko vari un ko nevari darīt.
— Kā veicās, uzsākot darbu izpilddirektora amatā?
— Tā kā lielāko daļu mūža esmu «nodauzījies» pa sportu, asinīs ir vēlme uzvarēt un negribas padoties. Pamazām iestrādājos, lielu problēmu nav bijis. Man ir viegli tādā ziņā, ka esmu ienācējs, tātad man te nav jāuztraucas par kaut kādu radu būšanu pārmešanu, neviens nav jālobē. Daru savu darbu pēc iespējas labāk un kvalitatīvāk, cik nu resursi un iespējas atļauj. Protams, ir darbi, projekti, kas izdodas labāk un kaut kas ne tik ļoti. Tāda ir dzīve, uz «urrā» nepārtraukti nevar dzīvot. Katrā ziņā šajā darbā ir vairāk stresa nekā izglītības jomā. Te ir vairāk neapmierinātu cilvēku un liela birokrātija, neskaitāmi likumi un noteikumi. Skolā viss vairāk bija atkarīgs no manis paša.
— Zināms, ka pie jūras dzīvojošie ļaudis mēdz būt tieši un aplinkus daudz nerunā. Kā to izjūtat Rojā?
— No bērnības esmu pie tā pieradis. Mana ome bija diezgan šerpa, tā ka tas mani nebaida. Nav jau tik traki, cilvēki šeit tomēr nāk runāt par lietu, neizrauj jau kaut ko no zila gaisa. Katram ir sava sāpe, problēma, un tad jācenšas katram palīdzēt, jāatrod kompromiss.
— Kādi ir lielākie paveiktie darbi, jums esot izpilddirektora amatā?
— Viens no tiem ir Rojas sporta stadions, ko mums izdevās realizēt ar pašvaldības budžeta un valsts budžeta līdzekļiem. Nepiesaistījām Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu līdzekļus, lai varētu koriģēt projektu pēc mūsu iespējām, vajadzībām, jo ar ES naudām tā nevar. Šajā objektā ieliku visu savu sirdi un dvēseli. Jā, var pieminēt arī topošo brīvdabas estrādi. Bet, ja reiz jau par paveiktajiem darbiem, jāpiemin sakārtotais ārtelpu apgaismojums. Prieks, ka izdevās sakārtot Selgas ielu, kas nāca ļoti grūti. Galvenais, ka ikdienā tiek sakopta vide, bet tas viss jau nav tikai mans nopelns, tas ir kopīgs darbs.
— Rojas novads ir salīdzinoši neliels, bet jums izdodas mērķtiecīgi realizēt savus sapņus, kas nav mazi. Kāda ir galvenā panākumu atslēga?
— Uzskatu, ka mums ir ļoti spēcīgas attīstības nodaļas meitenes Agnese un Ligita, kuras seko līdzi visām iespējām un projektiem. Liels pluss, protams, ir mūsu priekšsēdētāja (Eva Kārkliņa — aut.), kura «sit» visu cauri. Ja kāds viņai aizsit ciet durvis deguna priekšā, viņa iekāpj pa logu un pasmaida. Tāpat labi strādā jurists, būvvalde… Tas ir «riktīgs» komandas darbs, bez tā nekas nebūtu. Individuāli nav iespējams neko izdarīt, vien ieskriet ar pieri sienā, un ar to viss apstājas. Strādājam roku rokā, jo citādāk šajā birokrātijas laikā ir ļoti smagi.
— Daudz runājam par darba jautājumiem, bet kā ir ar brīvo laiku? Kā jums patīk atpūsties?
— Brīvā laika ir maz. Daudz laika paņem mājas uzturēšana. Kā jau tas mēdz būt — savs dārziņš, malkas apkure, teritorija… Viss prasa laiku un darbu. Bet, ja neskaita mājas soli, patīk aizbraukt uz kādu teātra izrādi un sporta spēli, piemēram, basketbolu, hokeju. Vasarās cenšamies ar ģimeni doties kādā ekskursijā, ar radiniekiem pulcējamies dažādos svētkos. Mums bija mīlulis, suns, kurš nomira, un tagad mums ir jauns­ mīlulis, labradors. Laiks paskrien ātri, jā… Turklāt tagad sākas pasākumu sezona, un man jācenšas būt visur klāt.
— Tā kā lielu daļu jūsu dzīves aizņēmis sports, pieļauju, ka ikdienā «turat roku uz pulsa» par aktualitātēm sportā?
— Jā, protams. Sekoju līdzi basketbolam, hokejam, volejbolam, tenisam, futbolam… Pats sportu esmu nolicis malā veselības problēmu dēļ, baidos no traumām. Neko darīt, katram ir savs laiks…
— Kur redzat sevi nākotnē, iespējams, ir kādi plāni?
— Es jau smejos, ka mans uzvārda brālis (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce — aut.) to izlems. Daudzās pašvaldībās darbinieki par piedāvāto administratīvi teritoriālo reformu pārāk priecīgi nav. Ja vajadzēs mainīt, mainīs. Es kā sporta skolotājs varu atgriezties šajā profesijā. Kad ministrs atbrauks savā vizītē, gribēšu redzēt konkrētus ciparus, faktus, ko viņi paredzējuši atstāt šeit, Rojā. Ja te atstās, piemēram, tikai sekretāru un kasieri, tad nav ne jausmas, kas no tā var sanākt… Un vai Talsu centrā netiks aizmirsti mazie piejūras ciemati? Šaubos, ka viņus tas uztrauks. Tā ka nākotne ir neskaidra.
— Jūs pirmo reizi satiekot, izcēlāties ar savu humoru un pozitīvismu. No kā jums tas?
— Laikam tāds raksturs. Protams, ne vienmēr tas nostrādā un brīžiem iekšā viss «vārās», bet man patīk pieiet lietām ar humoru, nevajag stresot. Dzīvei vajag pieiet pēc iespējas vieglāk. 

Svarīgākais princips, pie kā Jānis pieturas ikdienā.
Ieklausīšanās savā iekšējā balsī, zemapziņā.
Ieteikums cilvēkiem.
Vairāk smaidīt, būt laipniem citam pret citu un ņemt no dzīves visu pozitīvo.