Mazliet citādāks skatījums uz izlaidum un gulēšan

Ļaujiet man runāt

Trīs liets i lābs liets, un šis nu i mans trešais šāviens «Tals Vēst» virzienā. Man tik nau skaidr bild pa to, va ta šito kāds iespiedīs va nodrukās. Ceturto reiz varbūt tik uz rudeņ pus es varēs šite mēģinat paspīdēt, ja vispār varēs, jo būs varbūt person janorād cit un Skaidr Egl būs janomaskē iekš kād pseidonīm, jo atklāt melošan nu nav mān dikt tūv. Tas nu lai paliek uz vēlāk, ko ta nu te kārts atklāš, jo kāds var izgriezt arī pogs. Un rudenī bez pogām var nosalt vis labum, ko loterijā ar nav vinnejs.
Tā kā es nezin, vai man iesūtījum redakcij pieņems, tad es tagad cenšas atrast viss to svarīgāko, ko pateikt — nu kau ko tād, kas nodod pa auss un aizskar kād sirds stīg tā dikt un varen.
Un es laikam zin, kas aizskar viss — lai gan pa šito tēm i dikt un daudz runāts, bet es tomēr vēl nau izteicies. Un man vienmēr i ko teikt. Es nau ne izlaidumnieks, ne skolotājs, un citreiz es pat nevar saprast, kas es i, bet es grib pateikt kau ko pa izlaidum. Mīļie, tas i tāds laiks, kas man liek a matos slaucīt asars un sirdī arī taureņ dejo «Valedol» valš piesitienā. Tas i kau kas tik feins, jo viens vecs durvs tiek aizvērts, pa ko tev iedod atzīmj izrakst, bet kāds cits dūrs atveras, un tu jau jūt svaigo vēj un nezināmā vilinājum. Un tas nav tikai beigšans diploms, ka tu redz, cik lāb vai slikt i gājs, jo katrs tas cipars īs un māz brīdiņ tev kā mazs zibsnīc uzjund atmīņs. Es katr sāv mūž dien, atceroties sāv vēsturs trijniek trijās klasēs pēc kārts, atcerēsies arī to cimperlīgo skolotāj Bērziņ, kam nu nekādīg nevarēj izpatikt, jo es varēj darīt, ko grib, bet, kā bī es muļķ, tā ar palik. Un tad nu māt un tēvs mājā dusmīg vienmēr jautāj: «No kād kok ta tu i tēsts, ka nevar dabūt galvā 8 skaitļš un 6 uzvārds?» Un tad nu vienmēr man prātā bij atbild, ko tā arī nekad nevienam nepateic, arī izlaidumā ne. Es tā gribēj pateikt, ka no bērz mān nevar iztēst, jo es i cilveks, bet te man asar būt jāvald, ja turpināt sakāmo, jo nu jau es pat ir Egl, un ko ta nu vien pagal pa otr kaut ko teiks.
To, ka nakamās dūrs ir arī nākamā grūtībs pakāp, pa to jau baigā skaidrīb nevienam nav. Kad māns mazmazpuisēns izmisīg piekdiens rītā raud un pras, vai ta vis laik viņam būs agr jaceļas uz dārziņ, jo cilvēks tač grib arī normāl pagulēt, tad es negrib nozagt tam puikam priek, un es nemaz mut never vaļā, lai pateikt, ka nu viš i ienācs pasaulē un gulēt nevarēs nemaz. Ā, varbūt tu las tagad un domā, ka vecumdienās var gulēt līdz nelab metās, bet zini ko? Ja tu viss mūž i iegājs iekš tād ritm, ka celies, tad arī a sirm galv jau piecelies ātrāk pa gaiļiem, un, ja nav lopiņ, ko ganīt, ta jāgan kād cit — vai nu vīr, vai arī sāvs kaimiņiens. Tā ka izlaidums patiesībā ir viens dikt nozīmīgs sols, kas mums dod skaļ signāl, ka tu nekad vairs nevarēs gulēt tā, kā gulēj iepriekš. Un tajā ir sāv nostalģij un jaukums, jo patiesībā jau nav ko gulēt, jo kam ta tev galv, kājs un roks i iedots? Vai ta, lai gulēt? Nē, nē, nē! To kustīgo dāļ i pārāk daudz, lai varēt gulēt. Lai ar tai pašā bērndārz izlaidumā i nomanīt gadījum: kāds pa god beidzējam kaklā tam visu priekšā uzkar zelt ķēd, es tomēr uzskat, ka tas ir aplam un muļķīg, jo izlaidums caur caurēm i stāsts pa dzīv, un tur nu tās ķēds un zelt neko nelīdzēs, ja nevar no rīt nemaz piecelties.

Skaidra Egle