«Ja es būtu miljonārs, zemenes dāvinātu par velti»

Personības

Ceļas agri, iet gulēt vēlu, ir vienmēr sava zemeņu lauka acu­raugs un vēl paspēj izdzīvot dzīvi — ir darbā, ir vīrs, tētis, opis un vēl cilvēks, kas pa dienu paspēj izskriet entās vietas. To, īsiem vārdiem sakot, varētu pateikt par Laidzes Uģi, jo tāds nu šajā ciemā ir tikai viens, kam uzvārds klāt arī nav jāpiesaka, jo visi zina, par ko ir runa. Devāmies šo darbīgo vīru satikt īpašā laikā — dienu pirms zemeņu tirdzniecības sezonas atklāšanas. Saruna risinās turpat zemeņu laukā.
— Uģi, ko tu vari pateikt par laik­apstākļu ietekmi uz zemenēm? Kā tie ir saistīti?
— Zini, man gan daudzi mežu speciālisti un meteorologi nepiekritīs un pateiks, ka es nesaprotu, ko runāju, un man arī ir grūti palikt uz pozitīvas nots, lai nesāktu dusmoties, bet šādas krasas un brīžiem nenormālas laiku maiņas, manuprāt, ir mežu izciršanas rezultāts. Vairāk nav akumulatora. Tā nekad agrāk nav bijis. Jā, salnas ir bijušas vienmēr, tāpat arī karstuma periodi un rekordi, bet tas viss ir bijis saprāta robežās. Tagad notiek tādas temperatūras maiņas, ka tajā nav nekādas sakarības. Un tas, ka tik ātri var ienākt karstums un aprīlī jau svilināt, bet naktī ieplūst aukstais gaiss, un sākas jau salnas, tas nav normāli. Meži ir palikuši tik kaili! Un mežs viennozīmīgi uztur mikroklimatu. Ja koki ir izcirsti, viss izmainās.
— Kā šogad ir ar pārsteigumiem no dabas puses?
— Šorīt atnācu uz lauka un redzu, ka ir bijusi salna, kaut meteorologi runāja tikai kaut ko par salnām Latgalē, tāpēc ticēt un paļauties uz kādu īsti nevar. Ir ogas, kas nav steidzinātas, un tām mazas salnas nekaitē. Šorīt likās, ka neapsegtās ogas būs cietušas, un mazliet saskrējās dūša, bet, šķiet, ka būs labi, jo tagad zemenes ir tādā fāzē, kad sāk veidoties ogas. Trauslākas tās ir tad, kad ir svaigi uzziedējušas, bet, kā es vienmēr saku, ar dabu nevajag spēlēties. (Uģis demonstrē, kā izskatās zemeņzieds, kas ir cietis salnā: zieda viducī ir melnums.) Ja tie, kas spēlē spēļu automātus, izvērtētu tās likmes, uz kādām «spēlēju» es, viņi pateiktu, ka esmu jucis un tas nav normāli. Ja parēķina ieguldītās stundas visa gada griezumā un saprot, ka vienā stundā to visu var zaudēt, tad patiešām likme ir neprātīga.
— Cik liela ir tava zemeņu lauka platība?
— Es parasti saku, ka man ir pushektārs, taču man uz lauka ir diezgan blīvs stādījums, un šo visu varētu izvērst lielākā platībā. Tādā utopiskā līmenī runājot, man gribētos, lai katram Latvijas cilvēkam piederētu vismaz hektārs zemes un bez kadastra numura nevarētu nemaz saņemt pasi. Un, ja latvietim nebūtu sava zemes pleķīša, tad varētu uzdot jautājumu: «Kas tu tāds vispār esi?» (Smejas.)
— Kādu ražu tu prognozē šogad, kad iepriekšējais sausuma gads lielu prieku nav nesis?
— Iepriekšējais gads, pēc grāmatās rakstītā, ietekmē arī šī gada ražu. Ir saistība ar gruntsūdeņiem un citiem rādītājiem. Bet divi knapi gadi pēc kārtas ir diezgan smaga padarīšana. Šogad klāt vēl ir nākušas salnas.
— Kā ir ar ražas lielumu? Vai to var paredzēt?
— Mans onkulis, kas ilgāk audzē zemenes, saka: reizi piecos gados ir labs gads, bet tas, protams, nav matemātiski aprēķināms.

Ja salīdzina ražas audzēšanu ar pistoles pielādēšanu un lodes izšaušanu, tad lauksaimniekam ir nepieciešams vesels gads, lai viņš ielādētu šo pistoli, un tad ir šāviens, kad redzi to, vai nu ir trāpīts mērķī, vai arī nav. Šāvējs, redzot to, ka ir aizšauts garām, var izanalizēt, kas bija par vainu — sāna vējš, trīcoša roka vai kas cits, bet lauksaimniekam ir grūti kaut ko izvērtēt.
— Tātad tev rīt, 17. maijā, ir lielā diena? Sākas zemeņu tirdzniecība?
— Pati pirmā sarkanā oga mums bija jau 5. maijā. Tas vienmēr mums ir īpašs brīdis, un pirmais gardums pienākas mūsu ģimenes mazākajam. Šogad par pirmo ogu biju sprukās, un galu galā sanāca pat divas pirmās, kas auga blakus, jo mazajai Patrīcijai ir tikai divi mēneši, tādēļ oga tika viņas mammai, bet Loreta Keita ir mazākā, kas pati varēja baudīt gardo zemeni. (Uģis arī parāda bildi telefonā ar mazmeitiņas pirmo ogu, un nevar nepamanīt, ka šis brīdis viņam ir dārgs.)
Nu esmu mazliet apvainojies, ka vietējie audzēto sāk nevērtēt un nu pērk grieķu zemenes. Bet mana meita Terēze saka: tā katru gadu man esot kārtējā pirmszemeņu depresija. (Smejas.) Bet tad, kad izeju tirdzniecībā, man patiesībā pietrūkst ogu, jo prasa vairāk, nekā spēju izaudzēt. Bet, tiklīdz sāktu audzēt vairāk, zustu arī kvalitāte. (Uģis rāda ogas Eiropas projekta pārnēsājamajā siltumnīcā, kas sāktas lolot no 10. februāra.)
— Cik liels siltums ir šajā siltumnīcā?
— Šeit arī ir problēma. Ja tiek nogulēta siltumnīcas atvēršana, tad var būt par vēlu. Līdz 30 grādiem ogas iztur, bet temperatūra var uzkāpt arī stipri augstāk, jo siltumnīca ir maza izmēra pārvietošanas funkcijas dēļ, tādēļ ātri uzsilst. Nākamgad varbūt šo siltumnīcu pārvietošu uz citu dobi, kas būs cerīgāka. Šī siltumnīca ir unikāla — kad ārā bija mīnus seši grādi, es sildīju siltumnīcu un zemenes nosargāju. Bet tik zemi grādi zemenēm ir par traku. Īsu brīdi tās iztur, bet, ja, piemēram, vakarā ap vienpadsmitiem sāk salt, tad līdz sešiem rītā sals izkož cauri polikarbonātam, kas ir jauns materiāls, un tas ir labs vidusceļš starp trauslo plēvi un smago stiklu, kā arī ērts pārvietošanai.
— Kas tevi pietur pie zemeņu lietām, ja tas viss prasa lielas rūpes un lielas peļņas nav?
— Ja es būtu miljonārs, zemenes dāvinātu par velti. Tā ir milzīga laime, kad redzi prieku un pateicību cilvēku acīs. (Smaida.) Zemenēs ir ieliktas lielas rūpes, gādība un mīlestība. Tas ir bērnu, radu un visas ģimenes prieks. Un viņu dēļ tas arī tiek darīts. Un man atnāca liels rūgtums tad, kad aizgāju strādāt uz pastu un redzēju, cik viegli atnāk nauda tur, bet, cik smagi tā atnāk te, kur ieliec sirdi, rosies un daries ar sāpošu muguru, bet kabatas ir tukšas. Bet pastā vienkārši brauc ar lielo mašīnu, un viss notiek.
— Uģi, kur tagad tevi varam satikt?
— Mana tirdzniecības vieta ir «Jāņa centrā». Un mani pazīst pēc neoficiālās firmas zīmes — lielas zemenes ar uzrakstu «Latvija. Laidze. Uģis», pēc kuras zina, vai esmu uz vietas vai ne. «Jāņa centrā» mani zina, un reti kāds uzdod jautājumus par manām zemenēm un to audzēšanu. Un tas noteikti nebūtu iespējams, ja es nebūtu aktīvs sabiedriskajā dzīvē, kur parasti arī notiek iepazīšanās un paziņu loka paplašināšana.