Atdzimis, lai attīstītos

Personības

30 gadus vecā Oskara Grīva dzimtā puse ir Talsu novada Lubes pagasts, Anuži. Pēc vairākiem gadiem Anglijā un darba fabrikā viņa dzīvi ar kājām gaisā sagrieza pasaulē nākusī meitiņa un veselības problēma — veģetatīvā distonija. To uzveicis, viņš profesionāli pievērsās pokera spēlēšanai un mērķtiecīgi strādā pie savas personības izaugsmes, nu jau pašam kļūstot par sertificētu treneri, lai apmācītu citus.
Uz sarunu ar Oskaru tiekamies laikraksta redakcijā, un viņa seju visu intervijas laiku rotā smaids, draudzīgs acu skats un pārliecība par sevi, savām atklāsmēm un skatījumu uz dzīvi.
Nemotivējošā salātu fabrika
Pēc Valdemārpils vidusskolas absolvēšanas Oskars turpināja mācības Latvijas Biznesa koledžā. Lai arī iegūta izglītība, viņam neveicās ar darba meklējumiem. Pēc divām nedēļām, kas nostrādātas par tirdzniecības aģentu, un vasaras, kas pavadīta, veicot bruģēšanas darbus, viņš nosprieda, ka Latvijā nav, ko darīt, un aizbrauca uz Lielbritāniju, Skelmersdeilu. «Biju pārsteigts, cik daudz latviešu, tajā skaitā talsenieku, tur bija. Man pat darba intervija notika latviski!» stāsta O. Grīvs. Uz Angliju viņš devās ar draudzeni, un tur dzīvoja četrus ar pus gadus.
«Kad 25 gadu vecumā kļuvu par tēvu, sapratu — kaut kas ir jāmaina. Līdz meitiņas piedzimšanai trīs gadus nostrādāju salātu fabrikā, un grimu aizvien dziļāk un dziļāk, bez nekāda tālāka potenciāla dzīvē. Augstākais, ko varēju tur sasniegt, ir menedžera vieta, bet arī viņam katru dienu jāiet uz fabriku. Tas nebija īpaši motivējoši. Kad iztēlojos, ka bērns prasīs, kur es strādāju, un man viņam būs jāsaka — fabrikā, tas nelika justies labi. Man nav absolūti nekas pret cilvēkiem, kas izvēlas to darīt, bet apzinājos, ka tas nav man un varu sasniegt kaut ko vairāk, jo jau skolas laikā sapratu, ka esmu gudrs un spējīgs,» pauž Oskars.
Profesionāls pokera spēlētājs un pašizaugsmes treneris
Kad apzināti bija pieņemts lēmums kaut ko mainīt, jaunais vīrietis sāka nopietnāk un profesionālāk pievērsties pokeram, ko līdz tam vairāku gadu garumā bija piekopis kā vaļasprieku. «Izvirzīju sev mērķi, ka pokers būs iespēja, kā varēšu atgriezties Latvijā. Aptuveni gadu pavadīju, mācoties un iegūstot informāciju, kā kļūt par profesionālu, labu pokera spēlētāju. Un tā sākās mana atdzimšana, jo pierādīju — ja kaut ko ļoti grib, to var sasniegt. Nu jau kopš 2016. gada ar draudzeni un meitiņu dzīvojam Latvijā, Tukuma novadā.» Jāpiebilst, ka ar profesionālu pokera spēlēšanu O. Grīvs spēj nodrošināt savu ģimeni.
Tomēr pērn, kad viņš kāršu spēlē sasniedza augstāko pieejamo līmeni savā disciplīnā un saprata, ka ir spējīgs sasniegt lielus mērķus, ja vien ir ticība sev, parādījās jaunas vēlmes un izpratne par dzīvi. Pokers gāja roku rokā ar milzīgu darbu ar sevi, un tajā brīdī Oskars saprata, ka pašizaugsme piesaista vairāk nekā pati spēle. «Lasot grāmatas par cilvēka pašizaugsmi, kā viens no ieteikumiem bija radīt personīgo brendu (no angļu val. — zīmolu — aut.), lai veicinātu savu izaugsmi un neapstātos. Tā man radās ideja par kustību #RebornToEvolve (iespējams atrast sociālajās vietnēs «Instagram» un «Facebook», kur publicēti dažādi video un teksti — aut.). Tas ir veids, kā paskatīties uz savu progresu. Proti, lai redzētu savu gleznu, pašam no tās jāizkāpj ārā,» sapratis O. Grīvs. Viņš ir pārliecinājies — ja kaut ko dara un maina, īsā laika periodā iespējams izdarīt ļoti daudz. Būtiskākais ir censties un darīt. Lai arī sākotnēji ar kļūdām — labāk tā, nekā nedarīt neko.
Oskars izveidojis arī mājaslapu www.reborntoevolve.com, kur norādījis, ka viens no viņa mērķiem ir pozitīvi iespaidot daudzu cilvēku dzīvi. «Šī ideja radās pērn, brīdī, kad pokerā sasniedzu tādu līmeni, kas pirms trim gadiem šķita kaut kas neiedomājams. Un, kad šis moments pienāca, sapratu, ka pokers man nesniedz iekšēju gandarījumu. Tam nav pievienotās vērtības.»
Tas bija brīdis, kad Oskars vēl vairāk pievērsās savai pašizaugsmei, lasot, klausoties, apmeklējot un apgūstot dažādas lekcijas, seminārus, nodarbības, tajā skaitā pie pasaulē zināmiem un populāriem personības izaugsmes treneriem. Sāka arī veselīgāk dzīvot, piemēram, pievēršoties meditācijai, pareizam uzturam un sportam. Viss nonāca tik tālu, ka viņš nolēma kļūt par sertificētu pašizaugsmes treneri, un pirms pāris mēnešiem O. Grīvs to arī sasniedza. Pašlaik viņam jau ir pirmie klienti, kurus viņš apmāca tiešsaistē par pašizaugsmi, mērķu sasniegšanu, sevis izzināšanu. Runājot par nākotni, viņam ir plāns arī vadīt lekcijas plašākas publikas priekšā par to, kā pārņemt kontroli pār savu laimi. Nākamais mērķis, ko Oskars izvirzījis, — pāriet no pokera spēlēsanas uz pilna laika cilvēku apmācīšanu.
Cīņa ar veģetatīvo distoniju
Kā atkāpe, bet ne tik ļoti, jo būtiska Oskara dzīves sastāvdaļa, ir viņa ilggadējā veselības problēma — veģetatīvā distonija. Tā parādījās aptuveni 21 gada vecumā, kad viņš vēl dzīvoja Latvijā. Pirmā lēkme bija brīdī, kad ar draugiem brauca uz Kolku, un nesaprata, kas notiek. «Nokļuvu Talsu slimnīcā, un māsiņas to norakstīja, sakot, ka man ir paģiras. Šīs lēkmes kļuva aizvien regulārākas. Tajā brīdī ir sajūta un pilnīga pārliecība, ka mirsti. Vienā no lēkmēm pie sevis nodomāju — lai arī ko kāds man nodarītu, nekad nevienam nenovēlētu šādas lēkmes, jo tas ir kaut kas šausmīgs. Devos uz ļoti daudzām un dažādām veselības pārbaudēm, ko vien var iztēloties, bet visur man sacīja, ka viss ir kārtībā. Protams, jo to jau nevar diagnosticēt, tas ir galvā. Veģetatīvā distonija tajā laikā nebija populāra, par to nerunāja. Tas bija vēl viens no iemesliem, kāpēc gribēju pamest Latviju.
Lai arī ārsti ierasti saka: tas ir ļoti saistīts ar stresu, manā gadījumā tā nebija. Arī cilvēkiem, kurus pazīstu ar veģetatīvo distoniju, tā nav. Jā, kādam tas var būt par galveno iemeslu, bet ne visiem. Un atkarīgs arī, ko mēs saprotam ar vārdu «stress». Mana galvenā problēma laikam bija tā, ka reālā rīcība nesakrita ar to, ko es domāju, gribu. Biju pretrunās ar sevi, vienmēr ļoti centos izpatikt citiem. Visu laiku uztraucos, kā citi mani redz, ko par mani domā utt. Bet, kad paliku viens, nezināju, kas patiesībā esmu. Par to, ka tā ir veģetatīvā distonija, uzzināju pavisam nejauši. Kādā no reizēm, kad atvaļinājuma laikā devos no Anglijas uz Latviju, lidmašīnā stāstīju kādai sievietei par šo problēmu, un viņa man ieteica palasīt par veģetatīvo distoniju. Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju šo nosaukumu, lai arī ar to cīnījos jau divus gadus. Jutos tik atvieglots, kad beidzot uzzināju, kas ar mani notiek,» joprojām ar atvieglojumu balsī noteic Oskars.
Kad viņš saprata, ka tā ir problēma prātā, uzsāka ar to savu cīņu. Oskars to paveica ar saviem spēkiem, lai arī kopumā ar veģetatīvo distoniju slimoja vairākus gadus. Veids, kā viņš varēja sevi nomierināt lēkmju laikā — dušas apmeklēšana, nomierināšana ar ūdeni. Tomēr pavisam no tās atbrīvojās, strādājot ar sevi un sakārtojot dzīvi. Cīnīties ar tuvojošos lēkmi var ar dažādām metodēm, piemēram, veicot nodarbes, kas novērš domas, censties nedomāt (un patiesi nedomāt!) par gaidāmo lēkmi, dažādu maņu izmantošana ar dažādiem objektiem u. c.
Tomēr, cenšoties saskatīt pozitīvo, O. Grīvs teic, ka ir pateicīgs veģetatīvajai distonijai, jo, ja ne tās, viņš Anglijā noteikti būtu pamēģinājis dažādas narkotikas, jo bieži atradās kāds, kas uz to mudināja. «Tur dažādas tabletes un stimulējošās narkotikas bija viegli pieejamas, bet es no tā atturējos savas veselības problēmas dēļ. Un arī savai izaugsmei un apzinātībai pievērsos, pateicoties veģetatīvajai distonijai. Ja ne tās, nezinātu, cik daudz esam spējīgi panākt ar domām vien, jo mēs paši veidojam savu realitāti,» ir pārliecinājies O. Grīvs.
Apkārtējie ir paša spogulis
«Ļoti labi saprotu, kāpēc cilvēki neizvirza mērķus. Jo, ja to uzstāda, to var nesasniegt. Bet, neizvirzot mērķi, viņš nesasniedz neko! Ja tev būtu iespēja mest bumbu grozā un laimēt 10 000 eiro, ja trāpīsi, bet, ja netrāpīsi, 10 000 cilvēku par tevi smietos — vai tu mestu? Ja nemetīsi, jā, par tevi neviens nesmiesies, bet nebūs arī iespējas iegūt lielo laimestu!» ar salīdzinājumu liek aizdomāties O. Grīvs.
Vaicāju, vai, viņaprāt, latvieši pēc savas dabas nav pieticīgi un vai viņiem ir bail sapņot lielus sapņus? Oskars uz šo jautājumu atbild pārsteidzoši: «Agrāk, kad dzīvoju Anglijā, par latviešiem domāju un runāju negatīvi — viņi ir šitādi un tādi… Bet tās īpašības, ar kurām raksturoju latviešus, piemēram, skaudīgums, nelaimīgums, negatīvisms utt., beidzās, tiklīdz beidzu tā runāt. Tiklīdz pievērsos pašizaugsmes apmācībām, ļoti izmainījos. Nepazīstu vairs to cilvēku, kāds biju pirms pieciem gadiem. Savulaik visu ļoti kritizēju, piesējos katrai kļūdai, aprunāju cilvēkus, biju negatīvs utt. Un sevi kritizēju vēl vairāk. Tas man neļāva tiekties, attīstīties uz priekšu. Esmu mainījies itin visās dzīves jomās, un lielākie ieguvēji ir mana ģimene. Mainījies arī draugu loks. Tagad mans laiks un sarunas ar citiem cilvēkiem šķiet saturīgākas un vērtīgākas,» atklāti stāsta O. Grīvs. Viņš pārliecinoši apgalvo, ka ir laimīgs un izbauda savu dzīvi.