«Tagad Lībiešu saieta namā pasaule nāk pie manis»

Personības

Pirms diviem mēnešiem Kolkā durvis apmeklētājiem vēra atjaunotais Lībiešu saieta nams, kas atrodas ēkā «Pastnieki». To kopš pagājušā gada novembra vada dundadzniece Ilze Iesalniece-Brukinga. Šis stāsts šoreiz īpašs, jo jauna ir ne tikai ēka, bet arī Ilze pēc vairākiem svešumā pavadītiem gadiem atgriezusies dzimtajā pusē un vēlas ar iegūtajām zināšanām un pieredzi šo vietu radīt pievilcīgu gan vietējiem cilvēkiem, gan atbraucējiem. Ilze intervijā smejoties teic, ka agrāk brauksi pa pasauli, vēlēdamās iepazīt citu dzīvi, tradīcijas. Tagad pasaule nāk pie viņas uz Kolku, lai iepazītu to, kas Ziemeļkurzemes piekrastei ir svarīgs un saudzējams.
Nebaidās no grūtākā
Ilze ir vietējā. Dzimusi Dūmelē, bet skolas gaitas aizvadījusi Dundagas vidusskolā. Viņa ģimenē ir vecākais bērns, bez viņas vēl ir brālis un māsa. Kā jau vecākajam bērnam Ilzei šad tad nācies parūpēties arī par jaunākajiem; tas ieaudzinājis atbildības izjūtu. «Mēģinu sevī mazliet perfekcionismu slāpēt, jo vienmēr esmu vēlējusies visu izdarīt ļoti kārtīgi. Ir ļoti grūti, ja kāds cits tā nedara. Tā ir mana iekšējā cīņa, cenšoties par kādām lietām tik ļoti neiespringt,» viņa atzīstas.
No bērnības Ilze atminas, ka diezgan daudz strīdējusies ar brāli un zināmu laiku strīdos guvusi arī virsroku. Kad brālis paaudzies un spēka samēri mainījušies, tad bijis citādāk un arī strīdu mazāk. «Spilgti atminos to brīdi, kad brālis kļuva stiprāks,» Ilze smejoties saka. Viņa priecājas, ka arī viņš dzīvo un saimnieko Dundagas pusē, un arī pati pēc pāris gadu prombūtnes atkal atgriezusies. Arī svētkos visa ģimene cenšas sanākt kopā, jo tas ir ļoti nozīmīgi.
Lai gan skolas laikā pa nedēļu ģimene dzīvojusi Dundagā, Dūmeles pusē bijusi saimniecība, kur viss vajadzīgais pašu spēkiem izaudzēts. Garās biešu vagas Ilze no savas bērnības neatceras, jo vecāki pie tāda darba nav likuši. Un labi, ka tā. Ilzei joprojām dārzs un lauku vide ļoti saista. «Vecākiem bija naturālā saimniecība. Audzējām visu vajadzīgo ģimenei. Atminos, man mamma ierādīja pašai savu dobi. Tajā arī stādīju visu, ko vēlējos, rūpējos, lai patiktu man un arī pārējiem. Skolas laikā izlasīju Karela Čapeka grāmatu «Dārzkopja gads», un, kad skolā skolotāja jautāja, kuram patīk rosīties dārzā, vienīgā pacēlu roku. Iespējams, ideja, ko un kā stādīt, arī vēlāk pamudināja mani izvēlēties ainavu arhitekta profesiju, kurā kādu laiku arī nostrādāju. Joprojām darbošanās dārzā man sagādā prieku. Arī tagad, kad pašai ir sava ģimene, bez dobēm neiztikt,» pastāsta Ilze.
Ilzes mamma pēc profesijas ir skolotāja. Jautāta, vai skolotāju bērnam tas neuzliek arī zināmu slogu, Ilze atbild, ka atminas vienu gadījumu, kad reiz klase slikti angļu valodā uzrakstījusi kontroldarbu. Tolaik klasesbiedri pārmetuši, kā viņa tā varējusi! Skolā Ilze labi mācījusies, padevušies visi mācību priekšmeti, tāpēc grūtāka bija arī profesijas izvēle. «Aizgāju studēt tur, kur prasīja visvairāk eksāmenu,» viņa turpina. Tolaik ainavu arhitektūras studiju iestājpārbaudījumos prasīja fizikas, matemātikas, valodu un zīmēšanas eksāmenu. Tā kā uz ainavu arhitektiem bijis liels konkurss, dokumentus iesniegusi ari vides inženierijas un lauksaimniecības studijām, tomēr lielo konkursu izturējusi un kļuvusi par ainavu arhitekti. Ilze stāsta: «Studiju gados, kārtojot māju, atradu lapiņu, kur 12 gadu vecumā biju rakstījusi, kāda būšu pēc desmit gadiem. Jau tad pavīdēja doma kļūt par ainavu arhitekti. Kad izmācījos, mērķis bija sasniegts, bet strādāt profesijā — tas ir cits jautājums. Pēc studijām sapratu, ka neesmu no tiem, kas sēdētu birojā un rasētu, izdomājot tās gaismas pilis. Man interesē praktiskā darbība, piedalīties konkrētu objektu veidošanā. Ainavu arhitektūra ir ļoti plaša un radoša joma, kur izpausties var dažādi.» Pēc studijām divas sezonas nostrādātas profesijā Latvijā, vēlāk zināšanas pielietotas, strādājot Jaunzēlandē.
Lai gan no mazotnes
viņa sapņojusi aizbraukt uz Austrāliju, meklējot kaut ko neparastu, tomēr izvēle par labu bijusi Jaunzēlandei. «Laikam nekad tā īsti neesmu sēdējusi uz vietas,» viņa saka. Viņa vienmēr ir ejoša un skrienoša. Studiju laikā Ilze devusies apmaiņas programmā uz Vāciju, būts arī citviet Eiropā. Taču viņu interesējis arī, kas notiek aiz Eiropas robežām. Tā par pēdējo algu nopirkta biļete uz Jaunzēlandi, kas Ilzes dzīvi būtiski mainīja. Tur strādājusi darbos, kas saistīti ar teritorijas labiekārtošanu, un augstu novērtēta viņas pieredze. Sarunā viņa atzīst, ka svešumā strādājusi tādus darbus ar mērķi kaut ko iemācīties un gūt vērtīgu pieredzi, kas arī izdevies.
Jaunzēlandē Ilze bija pusotru gadu, sastapa arī savu vīru. Pēc ilgākas prombūtnes pirms divarpus gadiem viņa atgriezās Latvijā. Tolaik, vēl esot Jaunzēlandē, domu par pārcelšanos atpakaļ uz Latviju nebija. Atbraucot ciemos pie vecākiem, Ilzei vairs nepiešķīra vajadzīgo vīzu, un tā nopirktā biļete atpakaļceļam arī palikusi neizmantota. Taču līdz ar Ilzi uz Latviju pārcēlies arī viņas vīrs, un tagad ģimene dzīvo Kolkā.
Vai jaunai ģimenei viegli iedzīvoties šajā vidē, Ilze teic, ka ir prieks par atgriešanos dzimtenē. «Vīram mazliet interesantāk iedzīvoties. Sākumā viņam viss šeit notiekošais bija eksotika. Sniegs, ziemas, jo nebija pierasts. Protams, ir lietas, kas viņam nav saprotamas — pārāk lielā birokrātija, politiskā sistēma kā tāda. Nav izprotama arī situācija, kāpēc pašvaldības nevar iesaistīties uzņēmējdarbībā, jo Jaunzēlandē pašvaldībām ir daļas degvielas uzpildes stacijās un citviet, no kuru peļņas arī tām tiek līdzekļi savu infrastruktūras objektu sakārtošanai. Atšķirība ir tā, ka viņiem nav Eiropas Savienības un tās sniegtās iespējas, tāpēc jādomā, kā vietvarām ieguldīt racionāli nodokļu maksātāju naudu, lai pēc tam, to atgūstot, varētu sakārtot nepieciešamo. Vīrs apgūst arī latviešu valodu, kas ir pietiekami sarežģīta, un spēlē kriketu Latvijas izlasē,» pastāsta Ilze.
Jauns izaicinājums
Darbs Lībiešu saieta namā Ilzei šķiet ļoti atbildīgs, liels izaicinājums, kam viņa ir ļāvusies. Kad namu vēl atjaunoja, nāca piedāvājums, vai viņai būtu interese šādu izaicinājumu pieņemt un šeit strādāt. «Tolaik biju bērnu kopšanas atvaļinājumā, bet piedāvājums šķita vilinošs, jo ļaujos dzīves plūdumam. Biju izgājusi arī vides gida kursus, kas ļāva izrauties no mājas dzīves un aizbraukt arī pieredzes apmaiņas braucienā uz Igauniju, Lietuvu, iepazīstot, kā tur tiek pasniegts tūrisma piedāvājums. Tā sāku lēnām šajā vidē apgrozīties, sākumā strādāju kā brīvprātīgā, līdz izveidoja šeit amata vietu. Jācer, ka biju pietiekami sevi parādījusi, ka varu šeit darboties,» saka Ilze. Tā no pagājušā gada novembra viņa ir Lībiešu saieta nama vadītāja Kolkā.
Laipni gaidīts tuvs un tāls ciemiņš
Jautāta par ikdienas darba pienākumiem, Ilze teic, ka agrāk pati vēlējusies izzināt daudz jauna pasaulē — iepazīt citus cilvēkus, dažādas pasaulē esošās kultūras. «Tagad Lībiešu saieta namā pasaule nāk pie manis,» viņa saka. Cilvēki brauc uz Kolku, lai iepazītu kaut ko unikālu, kā lībiešus, kuru tradīcijas joprojām ir dzīvas Ziemeļkurzemes piekrastē. Agrāk viņas dzīves mērķis bija palīdzēt cilvēkiem dažādās pasaules valstīs. Tā bija misijas izjūta. Tāpēc viņa iesaistījusies brīvprātīgajā darbā, kas ļoti patika. Arī Kolkā viņa dara to pašu — palīdz cilvēkiem no daudzām valstīm, esot savā vietā.
Divu mēnešu garumā Lībiešu saieta namā aizvadīti dažādi interesanti pasākumi, uzņemtas pirmās skolu grupas un ceļotāji, bet karstākais darba laiks vēl tikai priekšā, jo vasara ir aktīvais tūrisma laiks. Izaicinājums šai vietai noteikti būšot ziema, kad tūristu mazāk. Un tas būs brīdis, kad šim namam būs jāattaisno savs nosaukums, jo šis ir saieta nams. «Man ir vēlme, lai šis nams arī vietējiem būtu pulcēšanās vieta, kur notiktu pasākumi, kas viņus interesētu. Esam iesākuši vakarēšanu, kur vietējās saimnieces māca un stāsta savas receptes, kā pagatavot gardus ēdienus. Pirmā tikšanās jau notika, kurā uzzinājām, kā cept gardu ābolkūku un apcept brētliņas. Cilvēkiem šīs lietas ļoti interesēja. Ir ierosinājums veidot arī kādu vakaru, kurā taptu kroņi,» pastāsta nama vadītāja. Viņa domā, ka ilgtermiņā novadā vajadzētu arī vienu muzeju speciālistu, kas darbotos gan Kubalu skolā — muzejā, gan Dundagas kultūras pilī, gan šeit, Kolkā, ar lībiešu mantojumu, izstrādājot metodiku, kā strādāt ar novadam raksturīgo vēsturi, saglabājot to, kas vēl saglabājams. Šobrīd darbs vairāk ir koncentrēts uz iedzīvotājiem un pasākumiem, lai namā būtu dzīvība, bet tikpat nozīmīgs ir arī vēstures mantojums, kas būtu pētāms un saglabājams, viņa uzskata.
Ar Ilzi aizrunājamies arī līdz lībiešiem
viņas ģimenē. «Mana mamma ir lībiete. Sevī es lībisko jūtu kā tādu spītu, alkas pēc brīvības. Šeit dzīvojošajiem ir gan lībiskā, gan latviskā identitāte, bet to lībisko sevī jūtu vairāk,» viņa saka. Kad viņa augusi, ģimenē dzīvojis arī vecaistēvs, kas jaunākajai paaudzei arī stāstījis vairāk, kas ir lībietis, dziedāja lībiski, sūtīja bērnus uz lībiešu nometnēm. Vecamtēvam tas bija svarīgi, lai bērni šīs lietas izprastu. Savukārt tradīcijas veido. «Es pat līdz nesenam laikam uzskatīju, ka visi cilvēki Līgo dienā lauž pīlādžu zarus un liek līdz 12.00 pie mājām, jo pēc šī laika izlido raganas. «Atminos, ka man bija kādi pieci gadi, kad mani Līgo dienā sūtīja salauzt pīlādžu zarus. Tos laikus neatnesu un, kad atbraucām mājās no ciemiem, vecamtēvam prasīju, vai tad raganas bija atlidojušas!?» smejoties saka Ilze. «Nesen lasīju Valta Ernštreita teikto, ka Jāņus būtu vērts papētīt sīkāk. Tos tik ļoti nesvin Lietuvā, bet Latvijā, Igaunijā un Somijā gan. Baltu—somugru ciltīm kaut kas no tā ir palicis. Dažbrīd šķiet, ka šīs tradīcijas ir pašsaprotamas, bet, tikai esot citā vietā, saproti, ka tā nedara visi. Prieks, ka lībiešu kultūra interesē arī citus. Viņi brauc pie mums un vēlas izzināt un dokumentēt, kas Kolkā mums stāstāms un rādāms par to,» saka Ilze.
Viņa izrāda arī atjaunoto ēku «Pastnieki», kur atrodas biedrība «Domesnes» un Līvu savienības Kolkas nodaļa, kur aicināts ikviens, kas vēlas apskatīt esošo piedāvājumu. Jau tagad redzamais namā ir pietiekami interesants, lai tajā ikviens varētu iegriezties un uzzināt ko jaunu par lībiešiem un viņu dzīvi piekrastē. Prieks, ka tie, kas ciemojušies, veltījuši atzinīgus vārdus un gandarījumu par vietu, kur divu mēnešu laikā notikušas tik daudzas aktivitātes un plānā vēl ir neskaitāmi daudz. «Cilvēki ir ieinteresēti šeit notiekošajā, jo mēs esam īpaši. To nest tālāk un stāstīt ir liels gods un atbildība, it sevišķi šajā brīdī, kad lībieši ir ceļā uz iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Lībiešu tradīcija šeit ir dzīva,» saka Lībiešu saieta nama vadītāja.
Jautāta, vai laiks ir arī kādam vaļaspriekam, Ilze teic, ka, pārnākot uz dzīvi Kolkā, viņas vaļasprieks jo-projām ir dārzs. Ir savas ieceres, kā to veidot, bet skaidri zināms, ka tur noteikti būs ne tikai krāšņumaugi, bet arī noderīgas ēdamas lietas. Savukārt viens no pēdējiem Ilzes projektiem teritorijas apzaļumošanā, ko var redzēt dundadznieki, ir skvērs pie luterāņu baznīcas. Apmācīti arī interesenti Vīdalē par ainavu arhitektūras pamatprincipiem.
Jautāta, vai līdz ar atgriešanos Latvijā rāmāka kļuvusi ceļošanas vēlme, Ilze teic, ka noteikti ne. Jo-projām ir interese aizbraukt un apskatīt vietas citās valstīs, piemēram, Norvēģijā un Grieķijā, iepazīt Latvijā esošo tūrisma piedāvājumu, kas ir gana interesants. «Līdz šim ceļojot, valstis esmu atklājusi caur cilvēkiem, jo tad var sajust īstās vietas «garšu», nevis populāros apskates objektos,» atzīstas mana sarunas biedre. Vai viņa sevi redz arī turpmākos pāris gadus dzīvojam un strādājam Kolkā, Ilze atbild, ka ļaujas dzīves plūdumam. «Nekad nevar zināt, kā būs uz priekšu, bet šobrīd Kolka ir īstā vieta, jo man šeit ļoti patīk!»

Ilzes dzīves atziņas:
— Dzīve ir viens liels piedzīvojums, kur bez izaicinājumiem nevar. Tikai tad notiek izaugsme, iespēja iegūt jaunas zināšanas, sastapt interesantus cilvēkus.
— Ir svarīgi ikdienā izkāpt no savas komforta zonas, jo apkārt ir daudz izzināmā.
— Būt priecīgam par to, kas dots! Prieks vairo prieku pašam un apkārt esošajiem.