Trakais vīrusa laiks

Ļaujiet man runāt

Sāpošs kakls, aizsmakusi balss, izmainīta ēstgriba un miega traucējumi pastiprinātas nervu spriedzes dēļ — tie ir tikai daži no simptomiem, kas raksturīgi jaunajam vīrusam. Pats dīvainākais šīs saslimšanas sakarā ir tas, ka slimības uzliesmojumi ir regulāri — tie atkārtojas katru gadu tieši maijā.
Protams, visus šis vīruss neskar. Ir cilvēki ar īpaši stipru imunitāti, kas tiek sveikā cauri un kuri visu savu mūžu spēj izvairīties no šī vīrusa saķeršanas. Bet paradoksālākais ir tas, ka saslimušie uz veselajiem raugās ar lielu neizpratni. Jo saslimt ar maija vīrusu — tas ir goda jautājums! Arī pārmēru veselīgie saslimušos nesaprot.
Es, protams, nerunāju par ko citu, kā par pasaules hokeja čempionātu, kas katru gadu maijā ir klāt, lai nepilna mēneša laikā ļautu noskaidrot spēcīgāko valstsvienību šajā komandu sporta spēlē. Mūsu izlase arī ir tur, Slovākijā. Neskaitāmi hokeja fani ir gaidījuši pavasari ar ilgām, lai atkal ļautos šīs spēles burvībai. Ir krāta nauda, plānots atvaļinājums un rezervētas viesnīcas, pirktas biļetes, lai klātienē izbaudītu ātrākās komandu spēles gaisotni. Tie ir tie īstie fani.
Tad ir tādi, kuri atvaļinājumu dabūt nevar vai izmaksu ziņā nevar «pacelt» tādu braucienu. Tie savācas baros un pulcējas pie lielajiem ekrāniem, lai kopā skatītos spēles, kliegtu un radītu troksni, lai parādītu, ka arī viņi ir fani, tikai ar mazākiem iztikas līdzekļiem. Parasti arī šie fani ir saposušies fanu atribūtikā, pētījuši komandu spēlētāju sastāvu un zina visas aktualitātes.
Un tad ir zemākā hokeja līdzjutēju pakāpe, kas visiem apgalvo, ka skatās spēles un seko līdzi hokejā notiekošajam, bet patiesība ir neglīta. Spēles dienā viņiem ir savi darbi darāmi, iesāktas un nepabeigtas lietas, tiek nokavēts spēles sākums, varbūt pat visa spēle. Tiklīdz kā viņu komanda sāk zaudēt, tā viņi ar trīcošām rokām un dusmīgu seju sāk meklēt citu televīzijas kanālu. Tie ir cilvēki, kuri negrib izrādīties pārāk lieli atkritēji, tāpēc vismaz spēles rezultāts tiek apskatīts, lai sarunās ar citiem — tiem, kuri nav saslimuši, — varētu izskatīties kā patiesi hokeja guru, kuri spēj mētāties pat ar tādām frāzēm kā «Skatīties hokeju — tas taču ir latvieša svēts pienākums!». Kolīdz paiet šis mēnesis, tā zemākā līmeņa fani par hokeju vairs nemaz dzirdēt negrib līdz nākamajam gadam.
Īstajiem faniem novēlu izturību un pietiekamu veselību  — lai balsene turas un arī aknas! Mūsējie tāpat ir labākie. Priecāsimies par skaistu hokeja pavasari! Nu, bet tiem faniem «uz papīra» es gribu teikt: vai nu saslimstiet pa īstam, vai beidziet liekuļot!
Kā saka — labāk būt iekšā,
nevis tur, ārā.
Sarauj, Latvija! Uzvara!

Raimis