«Mēs nezinām, kurā brīdī var notikt katastrofa»

Personības

Ekosistēmu veselība, no kuras mēs un visas pārējās sugas esam atkarīgi, pasliktinās straujāk nekā jebkad iepriekš. Vēl nav par vēlu mainīt situāciju, bet izmaiņas jāveic visos līmeņos — gan vietējā, gan globālā. LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesors, vides zinātnes nodaļas vides aizsardzības katedras vadītājs Viesturs Melecis uzskata, ka sākotnēji jāaudzina cilvēka apziņa, jāskaidro, ka visi dabas resursi ir galīgi un to pastiprināta izmantošana novedīs pie ekoloģiskas katastrofas.
— Nesen klajā laists līdz šim apjomīgākais ziņojums («Globālais bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu novērtējuma ziņojums») par dabas un bioloģiskās daudzveidības situāciju pasaulē. Aina ir drūma — daba iet bojā tādā ātrumā, kāds pasaules vēsturē vēl nav pieredzēts. Kas ir galvenie izmaiņu vaininieki?
— Galvenie izmaiņu vaininieki ir klimata izmaiņas mijiedarbībā ar cilvēku saimniecisko darbību. Būtībā klimata izmaiņas ir radušās cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā, pastiprināti dedzinot fosilo kurināmo. Klimata izmaiņas mijiedarbībā ar saimniecisko darbību ir izsaukušas katastrofālu sugu skaita samazināšanos. Sugu izzušana planētas attīstības vēsturē ir notikusi vismaz piecas reizes. Daži speciālisti uzskata, ka šādu precedentu rezultātā nekas īpaši slikts nav noticis, pēc tam ir radušās jaunas sugas un attīstījusies planētas ekosistēma, bet šobrīd klimata pasiltināšanās notiek ļoti strauji. Pirms 7000—15 000 gadu temperatūra mainījās pa piecām tūkstošdaļām grādu desmit gados, bet šobrīd sasilšanas temps simts gados sasniedz vairāk nekā pus grādu desmitgadē. Ja sasilšana turpināsies, nākamajā gadsimtā zemeslodes vidējā temperatūra varētu palielināties par diviem grādiem. Gadsimta laikā neviena suga šādu temperatūras pieaugumu nav piedzīvojusi. Suga temperatūras pieaugumu var pārdzīvot tūkstoš gadu laikā, bet simts gadu laikā tas nenotiek, līdz ar to daudzām sugām vienā otrā pasaules reģionā kļūs neiespējami eksistēt. Viena daļa migrēs uz ziemeļu rajoniem, bet viena daļa nonāks lamatās. Sugām, kas dzīvo kalnu rajonos, vairs nebūs kur atkāpties.

Otrs moments ir cilvēka saimnieciskā darbība — cilvēku uz zemes kļūst aizvien vairāk. Okeāni un jūras tiek diezgan nesaudzīgi ekspluatētas — mēs paši zinām, kā Baltijas jūrā šobrīd ir ar mencām. Citos pasaules kontinentos tas notiek vēl ātrāk — ja vienu sugu pastiprināti iznīcina, vietā nāk citas un izmainās līdzsvars, kas līdz šim ir pastāvējis.
— Ziņojuma autori uzsver, ka sugu daudzveidības samazināšanās rada tiešus draudus cilvēku labklājībai. Kā tas nākotnē varētu izpausties?
— Tas, protams, skar mūs ekonomiski. Ja nav attiecīgās zivju sugas, cieš zivsaimniecība, cieš tie cilvēki, kuri eksistē uz zivsaimniecības rēķina. Ja iestājas ekstremāli sausumi, cieš lauksaimniecība, kā tas bija pie mums pagājušajā vasarā. Ja ir pārāk liels nokrišņu daudzums, atkal cieš lauksaimniecība. Klimata maiņas nenozīmē, ka visu laiku kļūs aizvien siltāks. Tas nozīmē, ka pēkšņi var uznākt ļoti lieli aukstuma periodi, kas mijas ar ārkārtīgi siltiem, karstiem periodiem. Tas ir ļoti liels stress gan dzīvo organismu sugām, gan cilvēkam.
— Pilsētu teritorijas kopš 1992. gada ir palielinājušās vairāk nekā divas reizes. Ar ko skaidrojama šī tendence?
— Atbilde, kāpēc Pierīgā un Rīgā iedzīvotāju skaits palielinās, bet Latgalē un citos Latvijas reģionos samazinās, nav tālu jāmeklē. Tur nav darba un izglītības iespēju — cilvēki grib dzīvot labāk. Daudzos gadījumos citās pasaules valstīs ir līdzīgi, bet tur dzīves līmenis laukos ir vēl zemāks, un cilvēki dzīvo ļoti nabadzīgi. Bieži vien runājot par to, ka mums Latvijā ir slikti apstākļi, mēs nezinām, kā vispār cilvēki pasaulē dzīvo, miljoniem cilvēku dzīvo pusbadā un bez jumta uz galvas. Cilvēkiem nav citas iespējas kā doties uz lielpilsētām, cerot tur atrast darbu un iztiku. Ko šādā gadījumā darīt ar pilsētām? Ekoloģiski pilsēta būtu jāpadara draudzīgāka cilvēka eksistencei. Šobrīd pilsētbūvniecībā un arhitektūrā tiek domāts par to, lai plānojums būtu ekoloģiski draudzīgs cilvēkiem. Dienvidu rajonos, kur ir silts klimats, būvē augstceltnes, kas ir vienos zaļumos — tas rada veselīgāku gaisa vidi, atmosfēru un vizuālo tēlu. Mums, par laimi, Rīgā ir parki, bet ļoti lielā mērā notiek iespiešanās šajās zaļajās saliņās — katrs cenšas kaut ko uzbūvēt, un zaļās teritorijas samazinās. Koki un parki ir vienīgais, kas mums karstā vasaras laikā palīdz uzturēt kaut necik pieņemamu temperatūru un gaisa tīrību pilsētā.
— Plastmasas piesārņojums kopš 1980. gada ir palielinājies desmit reizes. Cik lielā mērā izdevies iesaistīt iedzīvotājus vides saglabāšanā un atveseļošanā? Kāda ir situācija Latvijā?
— Piesārņojums ir nepārejoša problēma. Pirms gadiem desmit, 20 bija problēmas ar industriālo piesārņojumu, kad skursteņi kūpēja, atmosfēras izmeši saindēja augsni un piesārņoja gaisu. Kopš tiem laikiem cilvēks ir daudz ko panācis, ir uzstādītas speciālas tehnoloģijas, kas attīra rūpniecības izmešus, bet parādās citas problēmas, citi piesārņojuma veidi. Ļoti grūti ir cīnīties ar autotransporta piesārņojumu, jo automašīnu skaits pieaug un cilvēki kļūst turīgāki.
Otrs piesārņojums, pret ko cilvēce sāk cīnīties, ir plastmasas piesārņojums. Plastmasa un plastmasas materiāli, ko mēs sadzīvē izmantojam, sadalās tik sīkās sastāvdaļās, ka tās piesārņo augsni, ūdeņus, ir konstatējamas zivju organismos un visādos veidos iedarbojas uz ekosistēmās dzīvojošajiem organismiem. Okeānu straumes ir sanesušas plastmasas izstrādājumus tādos kā arhipelāgos, kas saules ietekmē ļoti lēni sadalās, bet izrādās, ka šīs sīkās mikrodaļiņas ir jauns piesārņojuma avots, kuru mēs neesam apjautuši.
Protams, problēmas sagādā arī siltumnīcu efektu izraisošās gāzes. Lielu ietekmi atstāj liellopi, kuriem no gremošanas sistēmas izdalās metāns. Daļa cilvēku ir nolēmuši kļūt par vegāniem vai veģetāriešiem, lai pasargātu vidi no kaitīgajiem produktiem, bet te ir cita problēma — lai mēs audzētu vegāniem un veģetāriešiem nepieciešamos produktus, ar olbaltumvielām bagātus augus un pārtikas produktus, tas iznāk samērā dārgi un ir jālieto mēslojums. Ja nebūs lopu, nebūs mēslojuma, līdz ar to tas atgriezīsies atpakaļ kā bumeranga efekts.
— Ziņojuma autori secinājuši, ka ar pašreizējām darbībām ilgtspējīgas attīstības mērķus nav iespējams sasniegt. Ko iespējams darīt, lai mainītu situāciju un īstenotu izmaiņas vietējā un globālā līmenī?
— Runāt par to, kā cilvēks varētu šos faktorus novērst, ir ļoti grūti. Ne vienam vien latvietim pieder mežs, viņš cer, ka, mežu audzējot un nocērtot kokus, varētu iegūt kādus līdzekļus, bet pēkšņi atnāk zaļie un pasaka — jūsu mežā dzīvo klinšu ērglis vai melnais stārķis. Pašlaik nostāja pret šādām sugām kļūst neiecietīgāka. To var just pēc preses materiāliem — cilvēki ir diezgan negatīvi noskaņoti pret dabas aizsardzību kā tādu. Vienlaikus, ja mēs padarām visus mežus par saimnieciskiem mežiem, samazinās putnu sugu skaits — putniem vairs nav, kur ligzdot, nav koku dobumu, samazinās arī kukaiņu sugu sastāvs. Viendabīgās lauksaimniecības platībās un mežos, kas ir viendabīgi iestādīti, rodas ļoti patīkami apstākļi tiem organismiem, kuri dzīvo uz cilvēka sastādītajiem augiem kā uz barības augiem. Mēs tos saucam par kaitēkļiem. Tad sākas cīņa ar pesticīdiem, pēc tam tiek konstatēts, ka cilvēkam pašam tas viss nāk atpakaļ, cilvēks uzņem ķīmiski nelabvēlīgu pārtiku, konstatē, ka no tā rodas saslimšanas, rodas vēzis un citas slimības. Tad cilvēks iedomājas, ka viņš varētu ražot produkciju tā, lai nebūtu jālieto ķimikālijas, un organizē bioloģiskās saimniecības. No vienas puses, tas ir ļoti labi, bet, no otras puses, tādu milzīgu cilvēku daudzumu, kāds ir pašreiz, diez vai varēs pabarot ar bioloģisko saimniecību, jo šis saimniekošanas produkts ir dārgāks nekā tas, ko nopērkam no lielas saimniecības. Starp cilvēku populācijas pieaugumu un dabu ir nemitīgas pretrunas.
Lielākā problēma ir tā, ka cilvēks nesaprot, kā ekoloģiskā sistēma funkcionē. Cilvēks nezina visas sugas, nerunājot par to, kā šis komplekss funkcionē. Sugu samazināšanos varētu salīdzināt ar braukšanu automašīnā vai lidošanu lidmašīnā. Ja pamazām pa vienai skrūvītei metam ārā, jautājums ir — cik ilgi pietiks skrūvīšu, cik tālu mēs tiksim un kurā brīdī lidmašīna sāks krist? Mēs to nezinām, jo pētījumu ir ļoti maz. Varētu teikt, ka pētījumu par galaktikām un Marsa augsnēm ir daudz vairāk nekā par mūsu zemes ekosistēmām. Mēs šajā neziņā joprojām dzīvojam. Ja automašīna ir sabojājusies, mēs to varam vest uz diagnostikas punktu, bet pie kā mēs vedīsim dabu? Viena daļa zinātnieku uzskata, ka klimats pasiltinās dabisku apstākļu dēļ, lielākā daļa tomēr uzskata, ka vainojams ir cilvēks. Pat šī problēma nav atrisināta, neraugoties uz to, ka sugas ļoti strauji izzūd. Mēs nezinām, kurā brīdī var notikt katastrofa, daba ir ārkārtīgi elastīga, pielāgoties spējīga, bet jautājums ir, kā tā pārveidojas. Ne vienmēr cilvēkam labvēlīgākajā virzienā. Savairojas sugas, kas ir cilvēka spiediena izturīgas, bet cilvēkam pašam nevēlamas.
— Kā cilvēkam, kurš nolēmis dzīvot dabai draudzīgi, mainīt savus lēmumus un izvēles? Ar ko sākt?
— Parasti cilvēkiem saka — brauciet ar velosipēdu, šķirojiet atkritumus un tā tālāk. Protams, tās visas ir labas lietas, bet īstenībā nemaz tik vienkārši tas nav. Nesen iepazinos ar datiem par to, ka mēs varētu lietot elektrotransportu — automašīnas ar elektrodzinējiem, lai nepiesārņotu vidi, samazinātu ogļskābās gāzes un slāpekļa gāzes izmešus, bet izrādās — lai uzlādētu akumulatorus, ir jāpatērē elektroenerģija, kas tiek ražota, patērējot fosilo kurināmo. Kādreiz iznāk tā, ka elektroauto nemaz nav dabai draudzīgāks par parasto benzīna auto. Dažādi paradoksi. Ko cilvēks var darīt? Būtu jāaudzina cilvēka apziņa par to, ka daba nav neizsmeļama, par to, ka visi dabas resursi ir galīgi un to pastiprināta izmantošana novedīs pie ekoloģiskas katastrofas. Diemžēl cilvēks to neapzinās, cilvēka apziņa ir uzbūvēta tā, ka, ja nenāk ļoti radikāls spiediens no vides puses, viņš īpaši neuztrauksies. Kolīdz nāk ļoti spēcīgs impulss no ārpuses un cilvēks sāk justies apdraudēts, kaut kas tiek darīts, bet bieži vien tas ir par vēlu, mēs visu laiku velkamies astē, jo nezinām sistēmas struktūru un līdz ar to neprotam prognozēt, kas notiks. Visas šīs problēmas, lai cik bēdīgi tas nebūtu, atspoguļosies caur sociālajiem procesiem, caur cilvēku pašu, sabiedrības struktūras un uzvedības prizmu.