Kad kultūras dzīve bija vairāk nekā «viss»

Personības

Ruta Jēgere, dzimusi Lunde, Mērsragā 1940. gadā. Bērnībā dzīvojusi «Zušu» mājās, kas atrodas aiz tagadējā kultūras nama, kopā ar vecākiem un vectēvu, kurš bijis pēc tautības igaunis, nācis no Sāmsalas un ieprecējies Mērsragā. Rutai paticis, ka vectēvs īpatnēji runājis un dziedājis, sēžot vakaros pie plīts.
1947. gadā meitene sāka iet skolā,
un, tos laikus atceroties, šodien Rutai šķiet, ka viņa bijusi visur — dancojusi, dziedājusi, teātra izrādēs skolā piedalījusies… Rutai bijuši seši gadi, kad ģimene pārcēlusies uz māju upmalā, un viņa atminas, kā gājusi pa ledu pāri upei uz skolu. Drīz pēc kara, kad upei pāri vēl bijis koka tilts, vienā tilta malā atradies ložmetējs. Tas gan neesot bijis liels, bet ļoti labi griezies. Tad nu kopā ar citiem bērniem sēdušies tam virsū un ložmetēju grozījuši. Vēl tolaik pie «Grīvaiņiem», kur ūdenstornis, atradušās lielas dzirnavas: parasti tām durvis bijušas vaļā, un tur arī bijis, ko redzēt.
Interesantas atmiņas saglabājušās no skolas laikiem par to, kā skolas direktors Kreicbergs stāstījis skolēniem vēsturi un bērni dažkārt to ar viltību izmantojuši: ja ko no aktuālās mācību vielas nezināja, pajautāja Kreicbergam par Mērsraga vēsturi, un viņam tūdaļ aizmirsās, ko bērniem licis mācīties, bet viņš sācis ar entuziasmu stāstīt par pirātiem un ko tik vēl ne! Turpinot ritināt atmiņu kamolu par skolas gados piedzīvoto, Ruta atceras, ka skolotājs Gīls mācījis bērniem dziedāt, savukārt Reiznieks skolā organizējis pat modernās dejas.
Deju kolektīvā
jauniete dejot sākusi 1958. gadā. Ap to laiku dziedājusi arī estrādes ansamblī kā soliste kopā ar Anitu Grosbergu. Dziedāts kopā arī ar brāli Rihardu un Aivaru Gādmani. Bungas ansamblī situši Bruno Grīnbergs, Gunārs Cīrulis, tauri pūtuši Kārlis Cīrulis, Kirils Miķelsons, saksofonu spēlējuši Ikars Žīgurs, Monvids Treimanis. Ruta atceras, ka pat sūtīta balsi nostādīt pie «kārtīgiem, nopietniem» pasniedzējiem Rīgā. Viņa dziedājusi arī Vīnerta sieviešu ansamblī, piedalījusies skatēs un labi atceras apaļās krāsnis, pie kurām sildījušies visi ansambļa dalībnieki, kolīdz tikuši ārā no vaļējā auto, kas nogādājis dziedātājus uz koncertiem. Vīnertu pāri kultūras dzīvē Ruta min īpaši, atceroties, kā viņi staigājuši pat pa mājām, aicinot cilvēkus nākt uz pasākumiem un piedalīties pulciņos. Mērsragā pašdarbnieki gan bijuši aktīvi. Paši pušķojuši zāli, rīkoti karnevāli, balles laikā notikuši konkursi — kurš labāk valsi nodejos, kam skaistāk klātais galds… Reiz ar Ernestu Apsi dabūjuši pirmo vietu par valša dejošanu. Ballēs bijušas arī laimes akas. Lasītāji noteikti zina grupas «Baltie lāči» dziesmu, kurā dziedāts tiek par Sibīrijas stepēm. Arī par to Rutai Jēgerei īpašas atmiņas. Bijis reiz gadījums: kādā ballē skolas zālē, kurā tolaik noritējusi kultūras dzīve, kārtību uzraudzījuši robežsargi, bet Lapenieks pa visu zāli dziedājis par Baikāla stepēm, līdz viņu robežsargi izveduši ārā.
Tā laika Mērsrags
Rutai vispirms atmiņā palicis ar ceļu. «Indrānos» bijis pirmais klubs, pirmais televizors, ko kopīgi ciema iedzīvotāji skatījušies, skanējusi mūzika, bijusi dancošana, turp iets vienmēr ar prieku. Bet ceļš gan bijis neizbraucams — vienās smiltīs, un uz tā bijuši uzlikti pat dēļi.
«Vēlāk visa kultūras dzīves sanākšana bija jau Lielajā ielā 56 — divstāvu mājā, kur arī vēlāk spēlētas balles, tāpat skatīts televizors. Ēka piederēja MZS (motorizētā zvejas stacija — aut.), un tad tie tur arī visu ko rīkoja. Ciema zāle bija skolā, kur pagasts rīkoja pasākumus,» stāsta Ruta. «Pie tilta «sarkanajā stūrītī» bija trešā vieta, kurā rīkojām svētkus. Svinētas arī kāzas, kurās mans brāļa dēls (1981. gadā — aut.) ar savu Sabiles orķestri spēlēja.»
Kopš 1961.  gada,
kad novembrī beidzot tika atvērts cieminiekiem savs īstais kultūras nams, daļa kultūras dzīves pārcēlusies uz turieni. Ruta ar prieku atceras sadarbību ar komponisti un pianisti Elgu Īgenbergu un viņas «dziedošajām meitenēm». Esot bijusi laba sadarbība ar rīdziniekiem.
Tērpus ansamblim iegādājies kolhozs — sākumā jaunās dāmas dziedājušas rozā tērpos ar ornamentiem un pērlītēm, vēlāk bijušas baltas kleitas.
Tagad, ienākot kultūras namā, arī Rutai pašai jāieslēdz iztēle, atminoties, kā tas bijis agrāk: pa dienu darbā, pārējā laikā — te, mēģinājumos. Vieta, kur zvejniecības simbols Oskars stāvējis pie jaunā kantora, bijusi ļoti sakopta, un ap Oskaru ziedējušas ļoti skaistas rozes.
Talsos Dziesmu svētkos Ruta piedalījusies vairākkārt, bet kā vienus no pēdējiem viņa piemin 1980. gada Dziesmu svētkus Rīgā.
«Toreiz kultūras dzīve bija ļoti skaista,» atzīst Ruta. «Ar pirmo «siļķenieku» braucām prom uz Igauniju dziedāt, bet gadījās arī, ka ar kravas automašīnām braucām uz Igauniju uzstāties.»
Zvejnieksvētki ir tie,
kas laikam katram cieminiekam atmiņā mazliet citādi, un tomēr — ir kaut kas, ko uzsver visi: tie bijuši krāšņākie gada svētki Mērsragā. Ruta Jēgere atceras, kā vecajā estrādē jeb stadionā piedalījušies ne tikai pašu mākslinieki, bet arī igauņu dziedātāji un dejotāji. «Jaunieši bija tik aizņemti, ka pašiem svētkos ar kuģiem vizināties laika nebija. Bet kuģi gan bija skaisti izpušķoti un Neptūna laiva arī…» Ruta sapņaini novelk. Pretī estrādei bijis gājēju tiltiņš, no kura rīkotas peldēšanas sacensības, un tur sagaidīts arī Neptūns. Pēc svētkiem tiltiņš gan ņemts nost. Rīkotas reņģu vēršanas un tīklu lāpīšanas sacensības. Indra Apse (Pavlovska) teju vienmēr tikusi pie pirmajām vietām peldēšanā.
Mērsradznieki, kad kopā ar Hildu Pūliņu brauca kaut kur uzstāties, līdzi ņēmuši arī žāvētas zivis. Par savām tā laika nebeidzamajām aktivitātēm Ruta saka tā: «Vienā pulciņā iet — tas nav tas. Ja ir vairāki pulciņi — vairāk darīšanu, vairāk cilvēkos. Tajos laikos uz skatuves nevarēja «plivināties», bija jādzied staltu muguru…»
1. maija Darba svētkus tolaik svinējuši ar vērienu, pasniegti Goda raksti darba pirmrindniekiem, viss ciems bijis izdekorēts, bet vakarā pulcējušies ballē. Visur iets ar apziņu, ar piederības izjūtu savam ciemam.
Bet ir viena lieta, ko dzirdu ne no viena vien mērsradznieka, un tā arī Ruta uzsver: «Žēl, ka vairs nav vecā stadiona, bijām pārbļāvušies sporta svētkos. Skrejceliņi tur bija, daudz sēdvietu stadiona estrādē, un kas tik vēl ne!» «Mērsrags bija visur — piedalījāmies, dziedājām, dejojām, spēlējām teātri. Un arī pie mums visi no malu malām brauca,» atzīst Ruta.
Viņas mamma Erna Lunde bija nopelniem bagāta tīklu ceha vadītāja. Cehs atradās turpat pie kultūras nama. Ruta strādājusi zivju konservu fabrikas gatavās produkcijas noliktavā, pēc tam konservu cehā. Centrālās laboratorijas pārbaudes tolaik ar kolēģēm gaidījušas trīcēdamas. Bet Sieviešu dienā viss cehs rībējis, kad kolektīvs par godu dāmām dziedājis. «Bija daudz vīriešu, visi sveica mūs ar puķēm un kūkām, 8. marta kartītēm,» atceras Ruta. Gan fabrika, gan kolhozs organizēja arī darbiniekiem ekskursijas uz dažādām vietām Padomju Savienībā. Kur tik nav būts — un par velti!
Ar aizrautību
gribas klausīties Rutas Jēgeres atmiņu stāstā, pat nepagūstot pajautāt, kas bija tālāk, jo viņa jau pati turpina: «Tad bija precēšanās, un tad jau — cita dzīve. 1982. gadā aizgāju strādāt uz «Sabiles somdari», jo gribējās izmēģināt arī ko citu dzīvē. Tur pati vadīju sešus, septiņus gadus vecu bērnu deju kolektīvu, braucām uzstāties uz Saldu, uz Talsiem. Pastalas no fabrikas materiāliem lūdzām gatavot vecākiem pašiem, un kas tik katram nebija sanācis! Piektdienas vakaros ar Liepājas autobusu braucu brīvdienas pavadīt Mērsragā. Un tā līdz kādam 1991. gadam.» Ruta Jēgere atceras arī, ka bērniem viņas vadītajā deju kolektīvā tolaik nav bijis ne tautastērpu, nekā, visu toties varējusi aizrunāt pati. Un, ak, jā, pie Rutas deju kolektīvā, vēl maza meitene būdama, dejoja arī Gerda Zeberiņa (tagad Sabiles kultūras nama vadītāja, Talsu novada domes deputāte — aut.).
1991. gadā Ruta atbraukusi no Sabiles, gājusi uz kultūras namu, no kurienes ar visiem citiem mērsradzniekiem devušies piedalīties «Baltijas ceļa» akcijā, kas daudziem iespiedusies īpaši atmiņā.
Pēc tam strādājusi Mērsragā uzņēmumā «IMS», kur sākumā zivis vērusi pie lentes, vēlāk uzaicināta strādāt par vēršanas meistari cehā. Laikam darba pieredze līdzējusi, jo izglītības Rutai nav bijis. Reiz salīdzinājusi, kā bijis tajā laikā, kad pati strādājusi cehā, un kā mūsdienās, kad vairāk katrs pats par sevi. Agrāk vieglāk bijis strādāt arī meistaram ar kolēģiem, jo liela nozīme bijusi tieši kolektīva plecam.
Kad jautāju Rutai, kāpēc viņa joprojām te dzīvo un ko viņai nozīmē Mērsrags, viņa sapņaini pieklust, paveras logā un atzīst: «Daudz esmu par to domājusi… Mērsrags ir vieta, kurā man jaunības laikos nebija garlaicīgi. Priekšniecības visas bija pretimnākošas, neskatoties uz to, kur man bija jāpiedalās, jābrauc, jāiet…»
To visu labāko par Mērsragā piedzīvoto
Ruta atceras ik reizi, kad sašļūk dūša, kā pati saka. Arī dažādus dzīves laikā piedzīvotus jokus, humoristiskus atgadījumus. Tagad ar smaidu un pozitīvu attieksmi Ruta iet pa dzīvi Mērsragā uz priekšu vien, uz priekšu… «Ja man būtu piecu — desmit gadu mazāk, noteikti dejot ietu deju kolektīvā «Silva»,» viņa uzsver. Gribas cilvēkos, rokas nedod miera, un sirds, dvēsele arī vēl aizvien izslāpusi, jo spēka pilna.
Mums visiem Ruta Jēgere novēl neieslīgt tādā kā nolemtībā — «ir daudz kas, ko var darīt, kur var piedalīties, un nevajag teikt: «Ai, ko tad es… es nekur neiešu, lai iet citi!» Vajag aktīvākiem būt.»
Un zināt, tās astoņpadsmitgadīgās, šķelmīgās, sirsnīgās meitenes vaibsti, kas reiz rotāja avīzes, vēstot par estrādes ansambļa kārtējiem panākumiem, nekur nav zuduši. Nezaudējiet arī jūs dzirksteli sevī, dzīvojiet, nevis eksistējiet!

Inga Hartika,
Mērsraga informācijas centra vadītāja