«Mamma nebūvēja manī priekšstatu, ka būt mātei ir kaut kas grūts un smags»

Personības

Ir kārdinājums Mātes dienas tuvumā vienmēr uzmeklēt un laikraksta pirmajā lappusē likt kādu daudzbērnu māmiņu. Šoreiz nolēmu iet citu ceļu un runāt ar sievieti, kura ir vien otrā bērniņa gaidībās un zina — arī uz izjūtu, ka ģimene ir gatava otram bērnam, var nākties gaidīt gana ilgi. Viņa nevairo iedomu, ka mammām vienmēr ir viegli. Nolēmām sarunu veidot anonīmu, jo, lai arī katra pieredze ir unikāla, tomēr daudz ko no viņas teiktā tikpat labi varētu stāstīt citas mammas.
— Kāds bērnībā bija tavs skatījums uz mammas lomu? Vai iztēlojies, ka tev kādreiz būs kupla ģimene?
— Pirms piedzima pirmais bērns, šķita, ka man noteikti būs ļoti liela ģimene. Tā kā pati augu četru bērnu ģimenē, tas šķita normāli. Kad pašai piedzima bērns, sapratu, ka reizēm netiec galā pat ar vienu bērnu — kur nu vēl ar diviem, trim vai četriem! Pirms tam jau apjausma par to, kas ir bērns, ir ļoti abstrakta. Ir visas tās iedomas «mans bērns nedarīs to» un «mans bērns nedarīs šo», bet, kad viņš piedzimst, saproti, ka tava iekšējā teorija vispār nesaskan ar praksi.
Mana mamma nebūvēja manī priekšstatu, ka būt mātei ir kaut kas grūts un smags. Protams, vēlāk sekoja zināma apskaidrība par to, ka mammas loma nav pastaiga pa rožu dārzu un nemitīga bērna pēdiņu bučošana. Negulētās naktis šķiet sīkums iepretim milzīgajai atbildībai, ko tu nes par bērna dzīvību, veselību, audzināšanu. Bērns mācās no tevis. Sevišķi jau meita — viņa taču no tevis gūst priekšstatu par to, kas ir mamma un kādai viņai jābūt! Savu mammu tiešām pa īstam novērtēju tikai tad, kad pati kļuvu par māti. Sāku saprast, cik daudz mūsu audzināšana patiesībā prasījusi.
— Pienāca brīdis, kad nolēmi, ka gribi vēl kādu bērniņu.
— Mēs ar vīru nekad neesam vēlējušies apstāties pie viena bērna. Bijām domājuši, ka bērniem varētu būt mazāka gadu starpība, tomēr likās svarīgi, lai otrs bērns ir nevis tāpēc, ka ir sabiedrības spiediens vai ka pirmajam vajag rotaļu biedru, bet tāpēc, ka jūtamies gatavi atkal rūpēties, negulēt naktīs, veltīties.
— Un jūsu gadījumā šī gatavība neatnāca ne gadā, ne divos.
— Jā, jo runa jau nav tikai par sadzīviskām grūtībām. Arī dzemdību pieredze bija ļoti nopietns iemesls, lai vēl ilgi nespētu pat iedomāties, ka es varētu gribēt vēlreiz iet kam tādam cauri. Sākotnēji pat šķita, ka nekad nebūšu gatava vēl kādam bērnam. Zinu, ka daudzas sievietes ir jutušās līdzīgi. Satriec gan arī tās, kuras saka: «Dzemdēt bērnus ir tik viegli — varētu dzemdēt vienu pēc otra!» (Smejas.) Bet ticu, ka viss notiek tā, kā jānotiek, un ka mūsu gadījumā šis ir īstais brīdis otrajam bērnam. Protams, šo gatavību pasteidzina arī fizioloģiskie procesi — laiks iet uz priekšu, un neviens jaunāks nekļūst. Lai arī vecums, kurā mūsdienās sievietes dzemdē bērnus, ir ļoti palielinājies, tomēr ārsti atgādina par to, ka labāk šīs lietas neatlikt, jo jaunībā komplektiņš, ko sieviete un vīrietis var nodot tālāk bērniem, ir labākā stāvoklī. Un, ja vēl, piemēram, gadās, ka bērns normāli naktīs neguļ pirmos piecus gadus, jaunībā tā jāņot ir vieglāk.
— Neskatoties uz dzemdību pieredzi, kas bijusi izaicinoša, sievietei jāspēj sev pārkāpt pāri un būt gatavai šo upuri nest atkārtoti.
— Jā, un viena lieta ir domāt par otro grūtniecību teorētiski, bet daudz grūtāks ir brīdis, kad apzināti izšķiries: tagad es to darīšu. Tad liekas — varētu vēl to un šo izdarīt, pirms uz kādu laiku noeju no trases.
Bet mēs patiešām šo izvēli veicām ļoti apzināti, saprotot — vai nu tagad, vai atkal atliksim uz nezināmu laiku.
— Kā tu skaties uz sievietes iespējām palikt darba tirgū, vienlaikus atļaujoties dzemdēt vairākus bērnus?
— Esmu sev apkārt redzējusi gan pozitīvus, gan negatīvus piemērus. Ir gadījumi, kad sieviete aiziet bērna kopšanas atvaļinājumā, un viņu vairs atpakaļ neviens negaida. Amats izrādās likvidēts, likumiskā veidā notiek mēģinājumi situāciju risināt, bet īsti nekas vietā netiek piedāvāts. Man pašai ar pirmo bērnu darba vieta tika saglabāta, bet izvēlējos aiziet, lai veiktu pienākumus, ko varu apvienot ar bērna audzināšanu. Bet šobrīd saprotu gluži labi: ja es aizietu bērna kopšanas atvaļinājumā, diemžēl darba vietu nesaglabātu. Šobrīd mēģināšu šaut divus zaķus vienlaikus, attālināti turpinot strādāt. Kā mēs ar vīru esam runājuši, pateikt «nē» var vienmēr. Ja kādā brīdī jutīšu, ka netieku galā un ka man tiek atņemts būtiskais laiks, ko varētu pavadīt ar bērniem, tad atteikšos no darba iespējām, un pēc tam domāšu, ko darīt. Man ir ļoti labs vīrs, mamma, kura atbalsta, tāpēc varu atļauties ko tādu mēģināt. Ja es būtu viena, tas nebūtu tik vienkārši. Manā gadījumā runa nav tikai par finansiāliem apsvērumiem, bet par to, ka man šis darbs tiešām ļoti patīk. Man patīk būt mammai, bet vajag vēl kaut ko, lai būtu līdzsvars. Darbs palīdz man sev pašai būt interesantai — neesmu vien mamma, kurai rūp tikai mammu lietas, bet mans apvārsnis ir plašāks. Pieņemu, ka arī citiem esmu interesantāka, ja nerunāju tikai par to, ko «mēs apēdām» vai par «mūsu pirmo kakiņu». (Smejas.)
Jā, mamma var daudzējādi realizēties arī mājas dzīvē. Ja ir daudz bērnu, ikdienā jāveic pamatīgs menedžera darbs, jābūt arī pavāram, psihologam, skolotājam, medicīnas māsai…
— Nebūtu slikti, ja to pēc tam arī darba tirgū novērtētu. Sak’ — ja viņa ir daudzbērnu mamma, tad jau spēj visu!
— Darba tirgū vai arī pensijas apmērā. Var jau teikt, ka bērniem tad arī mamma jāatbalsta vecumdienās, bet ne vienmēr bērni adekvāti spēj novērtēt viņas devumu.
Sievietei nereti jāizdara grūta izvēle. Valsts ieviestā sistēma, kas ļauj mammām gadu vai pusotru būt mājās ar bērnu, ir milzīgs atbalsts. Citās valstīs par ko tādu pat sapņot nevar! Tai pašā laikā man ir draudzene, kura nevar tikt pie bērniņa, tāpēc labprāt adoptētu, bet saprot, ka šādā gadījumā finansiālais atbalsts izpaliks, un apzinās, ka ar vīra algu vien iztikšanai nepietiks. Būtu labi, ja atbalsts šādos gadījumos būtu tāds pats kā tajos, kad sieviete bērnu piedzemdē, jo ģimenē pieņemtam bērnam vajag pat vēl vairāk uzmanības, un viņš savā ziņā ir jaundzimušais, lai kādā vecumā tiktu adoptēts.
— Vai mammas loma mainās?
— Mūsdienās būt mammai nav viegli: tev jāspēj viss, jābūt laimīgai, pēc dzemdībām ātri jāatgūst svars, visi tevi vērtē, un nerealizējamās prasības emocionāli iztukšo, liek justies neveiksmīgai. Var jau teikt: «Kas mūsdienu mammām nekait? Ir veļasmašīna, autiņbiksītes…» Bet emocionāli ir daudz grūtāk, un par to aizvien maz runā.