Ēkas jumts kļuvis par jaunu garīgo jumtu

Kultūra

Pirms vairākiem gadiem Valdemārpils — Ārlavas baptistu draudzē iestājās pārdomu laiks, kas lika meklēt un atrast pagrieziena punktu ticības dzīves praktizēšanā un kalpošanā. Ar Eiropas Savienības ELFLA fonda atbalstu īstenotajā projektā «Valdemārpils — Ārlavas baptistu draudzes darbības dažādošana» veiktā baznīcas atjaunošana ļāva nostiprināt arī draudzes garīgo mugurkaulu.
Bez aizjūras bagātībām
Gita Vadone vienkārši par Cīruļu draudzi dēvētajai kristiešu saujiņai ir piederīga jau 28 gadus, bet par tajā notiekošo runā ar aizrautību, kāda drīzāk šķistu atbilstoša pirmās mīlestības dedzīgumam. Pie šādas aizrautības bijis apzināti jāatgriežas. Ne jau tikai Cīruļos maza draudze pulcē vietas patriotus, kuri gatavi turp mērot tuvāku vai tālāku ceļu, no vietējiem ļaudīm pievienojoties vien dažiem. Tomēr dažkārt pat kaismīgākos patriotus ierobežo objektīvi iemesli, tāpēc Cīruļu draudzē piedzīvots laiks, kad dievkalpojumus apmeklējusi gluži vai tikai kuplā Vadoņu ģimene, turp mērojot ceļu no Talsiem. «Pirms četriem pieciem gadiem iestājās lūzuma brīdis, kad sapratām: stop, draudze nav tikai pusotra stunda svētdienā! Tad sakām godīgi, kas te ir, — baznīca, kurā divreiz mēnesī notiek dievkalpojumi,» toreizējās pārdomās dalās Gita.
Kad saņemta informācija par potenciālo sadarbību ar Oklahomas draudzēm Amerikā, kas ietvertu arī dažādu projektu finansiāla atbalsta iespējas, Vadoņiem prātā bijusi gandrīz vai neatliekamā vajadzība nomainīt draudzes ēkas jumtu. «Bijām konstatējuši, ka jumts turēsies vairs ne ilgāk par diviem trim gadiem. Viens stūris jau bija sācis šķiebties, tāpēc jumts vārda burtiskā nozīmē draudēja aizbraukt. Bet mēs tikām mudināti domāt plašāk — nevis par jumtu ēkas kontekstā, bet par jumtu draudzes kontekstā. Bijām koncentrējušies uz šīm atsevišķajām lietām, kā baznīca, dievkalpojums, svētki, nometnes. Tas viss ir labi, tas viss ir no sirds, bet — kas notiek ar draudzi tajā brīdī, kad tā visa nav? Un pārsvarā jau nav! Vēl jo vairāk, ja Cīruļos dievkalpojumi notiek tikai divreiz mēnesī… Kas ir pa vidu? Radās jautājums, kāpēc mums kaut ko vajag baznīcai kā ēkai, ja tā pulcē smieklīgi maz cilvēku, pie tam — smieklīgi reti,» Gita sauc lietas īstajos vārdos.
Domas par jumtu plašākā perspektīvā devušas tik vajadzīgo impulsu, lai rastos jauna vīzija par to, kā šī vieta var pulcēt cilvēkus. Ja sākotnēji visas cerības liktas uz, kā Gita smejas, aizjūras bagātībām, tad Kurzemes nevalstisko organizāciju atbalsta centrā Egita Sudakova iedrošinājusi rakstīt projektu, lai gūtu Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. «Mums ar Jāni (Gitas vīrs Jānis Vadonis — E. L.) bija tikai viena lūgšana: «Dievs, ja Tu zini, ka Cīruļos pēc pieciem, desmit un 15 gadiem tas būs kādam vajadzīgs, tad ļauj šim visam notikt!» Nešķita, ka ir vērts iztērēt naudu, ja pēc pieciem gadiem varbūt pat mēs paši uz Cīruļiem vairs nebraucam. Rakstot projektu, pavērās iespēja sakārtot arī telpas. Nu jau runa bija par 43 000 eiro! Vajadzēja desmit procentu līdzfinansējumu, bet, tā kā projektu rakstījām pirmo reizi, varējām lūgt atbalstu pašvaldībai, un to arī saņēmām. Un projekts tika apstiprināts,» stāsta Gita.
Svētdienas, trešdienas un vēl
Viņa ar sajūsmu stāsta par lieliem un maziem brīnumiem, kādi piedzīvoti turpmākajā ceļā — kā atlicis vien izteikt skaļi, ka draudzei noderētu video projektors, kad tas saņemts dāvanā; kā Dievs turpina draudzi svētīt ar finansēm (tostarp caur sākotnēji iecerēto sadarbību ar draudzi Oklahomā), kas ļauj lieliem soļiem iet pretim centrālapkures ieviešanai baznīcā. Bet mīlestības pilna Gitas balss kļūst, kad runa ir par ģimenēm, ar kurām Dievs sācis papildināt dievkalpojuma apmeklētāju pulku. Kad jau cilvēki nākuši, bijis iemesls domāt par to, kā pagarināt to nieka pusotru stundu divreiz mēnesī. «Vairs nevaram iedomāties, ka pēc dievkalpojuma varētu kopā nepadzert tēju, neparunāties, neaizlūgt,» apliecina Gita. Kad ir iespēja, draudze organizē arī, kā paši to dēvē, «silto sadraudzību», sestdienās sievām satiekoties un izvārot zupu, ko nākamajā dienā pēc dievkalpojuma vajag vien uzsildīt kopīgām pusdienām. Lieldienās mazā draudzīte devusies pat ekskursijā. «Mēs sanākam kā ģimene, kura kopā svin arī dzimšanas dienas, un cilvēki sāk jautāt, vai dievkalpojumus nevaram noturēt biežāk,» priecājas Gita.
Kopš pagājušā gada septembra Cīruļu draudzes atjaunotā ēka pulcē cilvēkus arī trešdienās — nosacītā nedēļas vidū. Trešdienas aktivitātes izkristalizējušās, domājot par vietējiem ļaudīm un viņu vajadzībām. «Sapratām, ka cilvēkiem vienkārši vajag vietu, kur sanākt un izrunāties. Šīs trešdienas ir mums likušas audzināt pašiem sevi un vairs nemētāties ar tādām frāzēm kā «viss būs labi», «Dievs nokārtos», «par to vienkārši ir jālūdz» vai «esi stiprs». Tā vietā cenšamies saprast, kā varam iesaistīties, reāli palīdzēt,» Gita stāsta. Viņas pieredze liecina — iedrošinot cilvēku lasīt Bībeli, jo tajā ir visas atbildes, tu it kā nesaki neko nepareizu, bet jārēķinās, ka cilvēks savā grūtajā situācijā var arī neko no lasītā nesaprast, apvainoties uz Dievu un padomdevējiem un dusmās nobēdzināt Bībeli visaugstākajā un tālākajā kaktā. Toties pēc cilvēcīgas sarunas tas pats cilvēks var just neizskaidrojamu vēlmi uzmeklēt Bībeli un atklāt, ka grāmatu grāmata patiešām sniedz atklāsmi pēc atklāsmes. Un notiek ievērojamas pārmaiņas — rodas spēja no sirds lūgt par tiem, kas tikuši uztverti kā ienaidnieki, atturēties no alkohola, kas iepriekš ilgstoši kalpinājis…
Vajadzība būt kopā
Lai trešdienās sarunas raisītos vieglāk, sievietes pie reizes veido lupatu paklājiņus. Līdzīgā tehnikā sākuši tapt arī groziņi, un ir iecere vasarā Pūņu bērnudārzam sašūt apavu maisiņus. Iepriekš bērnu priekam darināti vigvami. «Parādām cilvēkiem, ka viņi spēj daudz ko citiem dot, pat ja viņiem šķietami nekā nav,» norāda Gita. Viņa atzinīgi vērtē to, kā cilvēki mainās — sāk kaut ko uzņemties paši, piesakoties uz telpu tīrīšanu, zemes frēzēšanu, trauku mazgāšanu un citiem darbiem. Viss vairs nav uz divu cilvēku pleciem, kamēr pārējie vien gaida vai aizrāda, kāpēc kaut kas nav padarīts. «Cilvēki redz, ka baznīca ir domāta viņiem. Katrs redz iespēju dot savu loģisko pienesumu,» skaidro Gita. Viņa pamanījusi, ka vietējie sāk pievaktēt cits citu, uztraucas, rūpējas, ja kādam ir grūtības. «Ļoti cenšamies kopā izdzīvot ikdienu. Varam pēkšņi sadomāt visi kopā kaut ko padarīt piektdienā, sestdien sarīkot talku, runāt, aizlūgt, sazvanīties un atsaukties uz citu vajadzībām. Mēs cits par citu iestājamies, interesējamies,» Gita atklāj.
Trešdienas Cīruļos pulcē arī bērnus. Mazākie baznīcas telpās nodarbojas ar attīstošām aktivitātēm, bet lielākie bērni saņem atbalstu mācībās. «Bērni jūt, ka te kāds ir gatavs viņiem noticēt un kopā iet uz priekšu vismaz tik, cik, reizi nedēļā tiekoties, iespējams. Ir ļoti liels prieks, kad puika, kuram angļu valodā līdz šim bijušas vien divas un trīs balles, pārbaudes darbā dabū astoņnieku,» palepojas Gita.
«Braukt uz Cīruļiem — tā jau ir vajadzība. Nevis tāpēc, ka tur ir baznīca un ka tur ir draudze, bet tāpēc, ka tur ir cilvēki, ar kuriem jūtos labi! Cilvēki, kuri meklē, kuri kļūdās, kuri redz, ka arī mēs meklējam un arī mēs kļūdāmies, un nav nozīmes, vai šajā ceļā esam 28 gadus, 50 gadus vai vienu mēnesi. Ir cilvēki, kuri atzīst, ka beidzot saprot, par ko baznīcā ir runa. Ne tāpēc, ka mēs būtu izcili runātāji, nē! Ir reizes, kad nostājamies priekšā un atzīstam: «Mums bijusi tik smaga nedēļa, ka nevaram pateikt neko citu, kā vien — ja Kristus nebūtu bijis blakus, mēs šeit nestāvētu. Un cilvēkiem neko vairāk nevajag»,» pārliecinājusies Gita.