Atrast, pastāvēt un piederēt

Viedokļi

Vietā, kur esam iedēstījuši savas saknes, dienasgaismu ieraudzīt spēj ne vien pilnbriedā ziedošas ievas, bet arī cerības, kam vēl jātop piepildītām. Cerības būt, atrast, pastāvēt un piederēt… Dažkārt mazpilsētā šīs cerības ir grūtāk piepildīt, taču tam nevajadzētu kļūt par iemeslu, lai zaudētu savu vietu un esības pamatu. Ziņu portāla «delfi.lv» rakstu sērijā «Pret straumi» iespējams lasīt stāstus par cilvēkiem, kuri ir uzdrīkstējušies kardināli mainīt dzīvi un darīt ne tā kā citi. Šie cilvēki ir pametuši pilsētu, lai dzīvotu Latvijas laukos, izcīnījuši iekšējas cīņas paši ar sevi un galu galā svinējuši uzvaru.
Industriālā revolūcija, kas cilvēci skāra 18. gadsimta vidū, krasi mainīja ne tikai cilvēku dzīvesveidu, bet arī dzīvesvietu. Globālā urbanizācija ir neatgriezeniska, cilvēku skaitam turpinot pieaugt. Katru nedēļu uz dzīvi pilsētās pārceļas 1,5 miljoni cilvēku. Sociologi prognozē, ka 2025. gadā pilsētās dzīvos jau 70 procenti no pasaules iedzīvotājiem. Latvija pasaules kartē nav izņēmums, un arī mūsu valstī lauku iedzīvotāju skaits samazinās. Arī Parīzē publiskotais «Globālais bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu novērtējuma ziņojums» liecina, ka pilsētu teritorijas kopš 1992. gada palielinājušās vairāk nekā divas reizes. Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija turpina iezīmēt šo tendenci — 1920. gadā pilsētās dzīvoja 24 procenti Latvijas iedzīvotāju, bet pēdējās desmitgadēs šis skaits pieaudzis līdz 68 procentiem. Lielākais pilsētu iedzīvotāju skaita samazinājums saistāms ar pasaules kariem, bet skaita pieaugums — ar lauku iedzīvotāju pārvākšanos.
Ņemot vērā, ka mūsu prātā esošais mehānisms turpina malt vienu un to pašu, kamēr sirdsbalss cenšas pateikt pavisam ko citu, iepriekš minētais mani nepārsteidz. Ne viens vien riska un uzdrošināšanās vietā izvēlas vieglāko ceļu. Šoreiz nerunāju par cilvēkiem, kuriem sirdī ir vēlme būt dzīvības un nemitīgas rosības epicentrā — katram savs ceļš ejams. Runāju par cilvēkiem, kuri atmet ar roku savam sapnim tikai tādēļ, ka citur ceļš ir līdzenāks un vieglāk pieveicams. Galu galā vislielākā nozīme būs nevis ceļa garumam, bet gan galamērķim.
«Medijos ik pa laikam parādās iedvesmojoši stāsti par cilvēkiem, kuri pilsētas dzīvi iemainījuši pret saimniekošanu Latvijas laukos. Dēvēt šo parādību par tendenci gan nevar, jo rīdzinieki pārceļas tikai uz Pierīgu. Uz dziļākiem laukiem — tie ir tikai atsevišķi gadījumi, kas ir drīzāk izņēmumi, nevis norma. Vidzeme un Latgale iztukšojas straujāk, nekā mēs bijām paredzējuši, Kurzeme un Zemgale gandrīz identiski,» norāda ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs. Galvenais iemesls, kas iedzīvotājus attur no dzīves laukos, ir ierobežotās iespējas nopelnīt, taču liela daļa, neizmēģinot laimi, pa taisno dodas uz galvaspilsētu vai ārzemēm, no kurienes atgriežas vien retais.
Patiesībā runa nav par laukiem vai pilsētu, bet gan vēlmi un apņēmību sekot saviem pārdrošākajiem sapņiem. Ja ļausim prāta mehānismam mūs pārņemt, drīz vien sajutīsim, ka ir pazudis kas vitāli svarīgs. Pasaule mums apkārt turpinās griezties, bet mēs būsim pazaudējuši līdzsvaru. Jāņem vērā, ka citi sapņi piepildās uzreiz, bet citu realizācijai ir vajadzīgs ilgāks laiks. Tas gan nenozīmē, ka nevaram uz to virzīties jau šobrīd. Kas zina, varbūt tas ir tuvāk nekā izskatās…