Ar sportu uz «tu» jau vairāk nekā pusgadsimtu

Personības

Brīdī, kad laika rats lēni, bet nerimstoši griežas uz otru pusi, dzīvē iezogas jautājums, kā pārdzīvot adaptācijas periodu, neļauties grūtsirdībai un saglabāt veselību. Talsenieks Māris Magurs ir viens no cilvēkiem, kurš atbildi uz šo jautājumu ir atradis. 67 gadu vecumā aktīvi nodarbojoties ar svarbumbu celšanu, viņa īpašumā ir tādi nozīmīgi tituli kā trīskārtējs olimpiādes, divkārtējs pasaules un trīskārtējs Eiropas čempions. Savulaik sports viņam palīdzējis uzvarēt slimību, un vēl šobrīd sportiskā dzirksts palīdz justies jaunākam.
— Jūsu dzimtā puse ir Ventspils, bet skolas gadus aizvadījāt Valdemārpilī. Kāds bija galvenais pārcelšanās iemesls?
— Esmu dzimis Ventspils pilsētā, bet vēlāk vecāki pārcēlās uz Dundagu un pēc tam uz Valdemārpili, kur nomācījos 11 gadus. No Ventspils uz Dundagu pārcēlāmies mammas veselības dēļ — viņa nevarēja panest jūras gaisu un bieži slimoja ar bronhītu. Mana bērnība pagāja netālu no Valdemārpils, tā saucamajā Īlēnciemā. Mammai bija kaza, ko baroju un ganīju, — pāri palikušos krūmus, pīlādžus un kārklus sacirtu, un iznāca vasaras malciņa. Tajā pašā mājā dzīvoja arī brāļi Ivančikovi — bērnības draugi, ar kuriem kopā spēlējāmies un darījām blēņas. Mammai bija dārziņš un zemeņu dobes — kad ar puikām saplēsāmies, bēgu uz zemeņu dobēm, jo kaimiņu bērni mūsu dārzā nedrīkstēja nākt, tas bija tabu. Ar māsu, kas ir piecus gadus jaunāka, bērnībā provocējām viens otru, bet tagad viņa regulāri brauc ciemos pie manas ģimenes uz Talsiem un mēs braucam pie viņas uz Roju. Biju plānojis Rojā celt māju, bet atdevu apbūves gabalu māsai, jo 1985. gadā apprecējos un mums jau bija dzīvoklis Darba ielā. Pēc tam, kad aizgājām no dzīvokļa, sieva nopirka Līvānu māju Ielejas ielā. Šogad apritēs 30 gadi, kopš dzīvojam Līvānu mājā.
Kad pārnācu no padomju armijas, kādu laiku dzīvoju pie mammas Rojā. Viņa 60. gadu beigās aizgāja no Valdemārpils, apprecējās otrreiz, un 1970. gadā man Rojā piedzima pusbrālis. Mamma visu mūžu bija pārdevēja, bet tēvs — kurpnieks. Paralēli viņš bija arī muzikants — darbojās Valdemārpils orķestrī un spēlēja trompeti. No tēva esmu mantojis muzikālās dotības, un dziedāšana man vienmēr ir patikusi. Esmu sev teicis: «Kad beigšu sportot, noteikti iestāšos un dziedāšu korī vai ansamblī.» Uzstāties sāku vidusskolā — esmu dziedājis gan duetā, gan viens pats.
— Redzams, ka sportam savā dzīvē esat atvēlējis nozīmīgu vietu. Kad jūsos parādījās sportiskā dzirksts un kas to radīja?
— Bērnībā diezgan daudz slimoju, man bija tā saucamās plaušu ēnas un bronhīti. 1964. gadā biju Baltezera slimnīcā, bet pēc tam, mammas brālēna Ata Brieža mudināts, sāku nodarboties ar sportu. Viņš bija populārs svarcēlājs, vieglatlēts, un viņš man svarcelšanā ielika pirmos pamatus.1965. gada 14. novembrī 14 gadu vecumā piedalījos Talsu rajona meistarsacīkstēs pieaugušajiem, izcīnīju 6. vietu un grūšanas vingrinājumā pacēlu 60 kilogramus. Pēc diviem gadiem jau varēju pacelt 100 kilogramus. Nokļuvu rajona pieaugušo izlasē un braukāju uz mačiem pa visu Latviju — uz Jēkabpili, Valmieru, Dobeli un citiem svarcelšanas centriem. Sports man palīdzēja uzvarēt slimību, un nu esmu draugos ar sportu jau 54. gadu.
Man bija ļoti labi fizkultūras skolotāji — Harijs Vītols un Vitālijs Odzelevičs.­ Valdemārpils vidusskolā mācoties, diezgan aktīvi spēlēju basketbolu un, neskatoties uz manu salīdzinoši mazo augumu, vidusskolas izlasē biju kapteinis. Aizrāvos ar ļoti daudziem sporta veidiem — spēlēju galda tenisu, nodarbojos ar vieglatlētiku un piedalījos vieglatlētikas desmitcīņā. No mācību priekšmetiem man patika latviešu literatūra, bet ne īpaši patika matemātika. 8. klasi beidzot, man bija viens trijnieks ģeometrijā, pārējos mācību priekšmetos bija četras un piecas balles. Vidusskolā salasījās trijnieki fizikā, ķīmijā un algebrā, bet aritmētika man patika, līdz 8. klasei aritmētikā man bija apaļš piecnieks. Starp citu, mans pirmais sporta veids nebija svarcelšana, bet gan šahs. 13 gadu vecumā iemācījos spēlēt šahu, piedalījos Latvijas skolēnu olimpiādē un tiku līdz otrajai sporta klasei. Vēlāk svarcelšana šahu pabīdīja zemāk, bet principā ar to nodarbojos līdz 11. klasei.
Pēc vidusskolas absolvēšanas stājos Fizkultūras institūtā — eksāmenus nokārtoju, bet neizturēju konkursu. Man piedāvāja iet uz neklātieni, bet kāda var būt neklātiene, ja priekšā dienests padomju armijā? Pēc pusgada aizgāju dienēt, atgriezos no armijas, un tad jau bija citas domas. «Banga» aizsūtīja uz matrožu kursiem, un sāku iet jūrā. Kopumā jūrā esmu nostrādājis 20 gadus, un 55 gadu vecumā sāku saņemt izdienas pensiju. Nav noslēpums, ka zvejniekiem labi maksāja. Naudas lieta ņēma virsroku pār vaļasprieku, bet tajā pašā laikā turpināju braukāt uz sacensībām svarcelšanā. Pēdējās sacensībās piedalījos 1989. gadā. No 1980. līdz 1990. gadam nodarbojos ar trim smagatlētikas sporta veidiem — spēka trīscīņu, svarcelšanu un svarbumbu celšanu. Strādāju «Bangā», kas skaitījās viens no bagātākajiem zvejnieku kolhoziem Latvijā, un sāku piedalīties zvejnieku kolhoza spartakiādēs. Tie, kuri spartakiādēs dabūja medaļas, kā balvu saņēma ceļojumu pa Padomju Savienību.
— Kā jūs raksturotu laiku, ko aizvadījāt uz kuģa klāja?
— Jūrā braucot, divas reizes skatījos acīs nāvei — nokļuvu šausmīgās vētrās. Kuģis kā skaida tika mētāts pa viļņiem. Tīklus, kas bija izmesti jūrā, vajadzēja dabūt augšā, jo tie maksāja lielu naudu. Vējš bija tāds, ka tevi mētā no viena borta uz otru un knapi var noturēties kājās. Tas rūda raksturu.
1994. gadā «Banga» izformējās un sadalījās pa nozarēm. Pēc tam kādu laiku strādāju zivju pārstrādes uzņēmumā «Līcis 93» par krāsotāju un vēl pāris gadu pabraucu jūrā. Vēlāk izgāju kursus, sāku strādāt «Kurzemes sēklās» par kurinātāju, bet nu jau devīto gadu strādāju SIA «Talsu tehnika». Rudenī man būs 68 gadi, un darba gaitas vēl neesmu beidzis. Mums Latvijā pensijas nav lielas, pensionāram jābūt priecīgam, ja viņam ļauj strādāt un papildus nopelnīt.
— Svarbumbu celšana ir sporta veids, kas prasa izturību un pareizu tehnisko izpildījumu. Kas jums ir palīdzējis kaldināt panākumus?
— Jābūt gribai cīnīties jebkuros apstākļos, arī tad, ja esi izkāpis no gultas ar kreiso kāju. Reizēm komandas interesēs esmu startējis pusslims. Es teiktu, ka 30 procentus sastāda talants, bet 70 procentus treniņos paveiktais. Ja es nepilnu 68 gadu vecumā 32 kilogramus smagu bumbu varu pacelt 15 reizes, tas ir rādītājs. Protams, veterānu sportā konkurence nav tik liela, bet pirmajos gados, kad Latvijas čempionātā startēju ar 32 un 24 kilogramus smagām bumbām, konkurence bija pietiekami liela. Laikā, kad nodarbojos ar trim smagatlētikas veidiem, jutu, ka ir par smagu. Galu galā izvēlējos svarbumbu celšanu, kur izdevās gūt labākos panākumus. No sākuma nebiju apguvis tehniku, bet gadu gaitā to izdevās izdarīt, un tagad man ir viena no labākajām tehnikām izlasē. Cilvēkiem, kuri pašlaik nenodarbojas ne ar vienu sporta veidu, bet gribētu to darīt, ieteiktu atrast savu īsto aizraušanos, pamēģināt vienu sporta veidu, otru sporta veidu, bet ar laiku palikt pie īstā un vienīgā.
Pagājušajā gadā kopumā piedalījos sešās vai septiņās sacensībās. Trenējos pēc noskaņojuma un noguruma pakāpes. Bieži vien pēc smagas darba dienas negribas trenēties, bet sevi piespiežu un audzinu raksturu. Audzināt raksturu un trenēt atmiņu palīdz arī treniņu un sacensību dienasgrāmata. Gadu gaitā uztraukums ir mazinājies, un nevarētu teikt, ka asinsspiediens pirms sacensībām īpaši paaugstinās, bet pārāk mierīgs sportists arī nedrīkst būt, tas traucē rezultātam. Uzmanība jāpievērš arī pārtikai — jāēd augļi, jālieto daudz zivju un jāseko līdz tam, lai uzturs būtu sabalansēts. Pirms sacensībām cenšos ēst mazsālītu lasi, šokolādi un banānu — tie ātri uzsūcas, dod spēku pieplūdumu un enerģiju.
Piedaloties svarbumbu celšanas sacensībās, esmu bijis Krievijā, Baltkrievijā, Lietuvā, Igaunijā un Vācijā. Īpaši spilgti man atmiņā iespiedušās sacensības, kas pirms diviem gadiem notika Baltkrievijā. Ar komandas biedriem uzturu kontaktus un ik pa laikam sazvanos.
— Cik nozīmīgs jums kā sportistam ir ģimenes atbalsts?
— Ļoti svarīgs. Ja es dzīvotu viens un būtu vientuļš, man nekad neizdotos sa­sniegt tādus rezultātus. Man ir divi brīnišķīgi bērni un pieci mazbērni. Meitai ir augstākā izglītība, un viņa strādā tepat Talsos par grāmatvedi, bet dēls strādā a/s «Latvijas Dzelzceļš» un mācās Rīgas Stradiņa universitātē, lai gan viena augstākā izglītība viņam jau ir. Dēls pats arī ir sportists — viņš ir spēlējis dažādās Latvijas basketbola līgās un ir bijis Latvijas jauniešu čempions. Savulaik Kaspars spēlēja basketbolu vienā komandā ar Andri Biedriņu. Ar mazbērniem esmu apdāvināts — no dēla puses man ir divi mazdēli un mazmeitiņa, kurai maijā būs divi gadiņi, bet no meitas puses divi mazdēli. Ar sievu Aiju iepazinos 1984. gada 1. decembrī. Mums ir pašiem savs dārziņš, siltumnīca, un, kad sieva ir mājās, kopā darbojamies dārzā.
Kā bijušajam dziedātājam man brīvajā laikā patīk klausīties šlāgerkanālu — klausos latviešu dziesmas un sestdienās skatos «Latvijas Sirdsdziesmu». Pirms gulēt iešanas parasti ieslēdzu šlāgerkanālu, noklausos pāris labu dziesmu, un tad varu labāk izgulēties. Ja cilvēks ir labi izgulējies, nākamajā dienā būs labi rezultāti gan sportā, gan darbā.
Paldies gribētu teikt saviem fizkultūras skolotājiem, kas manī radīja sportisko dzirksti, sponsoriem, kas ir palīdzējuši piedalīties sacensībās, un, protams, ģimenei. Tā vietā, lai pateiktu: «Vecais, tu nekur nebrauksi!», viņi deva man zaļo gaismu.