4. maijs

Viedokļi

4. maijs — kalendārā ar sarkano krāsu atzīmēts datums, kad vārdadienu atzīmē Vizbulītes, Vijolītes un Violas — šie skaistie pavasara ziedi, droši vien daudziem, arī man, atsauc atmiņā zīmīgos notikumus pirms gandrīz 30 gadiem, kad tādā pašā pavasarīgā, saulainā dienā Rīgā tika pasludināta Latvijas Neatkarības deklarācija. Tā bija «jaunība un pavasaris», man nez kādēļ gribas teikt. To pašu varētu sacīt arī par mūsu toreiz dzimušo un vārdā nosaukto valsti — neatkarīgo Latvijas Republiku — Trešās Atmodas lolojumu, kura beidzot ar jaunievēlēto Augstākās padomes deputātu — tautfrontiešu un citu lojālo LR atbalstītāju, balsojumu bija nostājusies blakus abām mūsu kaimiņvalstīm, apliecinot pasaulei, ka visas trīs Baltijas valstis ir vienotas savos brīvības un patstāvības centienos. Pats toreiz Rīgā nebiju, tāpēc tikai ar televīzijas starpniecību varēju vērot neviltotās, patiesas sajūsmas pārpilnās emocijas, ko pauda pie Augstākās padomes sapulcējušies ļaudis, skaļi skaitot katru bezgala svarīgo par Latvijas neatkarību atdoto balsi. Nav šaubu, ka domās un izjūtās mūsu bija vēl daudzkārt vairāk, un katrs ar priekpilnu sajūsmu izjuta gandarījumu, kad nepieciešamais balsu skaits tika savākts un pārsniegts. Ziedi, sajūsmas saucieni, gaviles, apskāvieni un asaras — tas viss vienkopus bija sajaucies vienā lielā pacilājošā vilnī, kas visus nesa ar neapturamu spēku arvien augstāk un augstāk, pāri neizlēmībai, svārstīgumam, vēsam aprēķinam un savtīgumam, bailēm un šaubām, uz vienu noteiktu, skaidri redzamu mērķi — brīvu, demokrātisku, neatkarīgu un taisnīgu valsti, kuras aprises varbūt pat nebija izteikti konkrētas, vairāk ideālas nekā reālas. Bet arī tas ir tipiski pavasarim un jaunības maksimālismam, kad nereti pasaule liekas skaistāka, zaļāka un saulaināka nekā īstenībā.
Taču atpakaļceļa tobrīd vairs nebija, un nez vai kāds nopietni ticēja, ka tāds realitātē ir iespējams. Neviens taču labprātīgi neatgriezīsies grūstošā, brūkošā namā ar sašķobītiem pamatiem. Bet mums bija sarkanbaltsarkanais karogs, «Dievs, svētī Latviju!» un jaunā, nupat pasludinātā valsts. Jā, varbūt daži klusībā šaubījās, vai spēsim vieni paši iztikt un izdzīvot, vai mums tik viegli tiks atdota kārotā neatkarība, vai līdzšinējie varasvīri un viņu balsti tik vienkārši padosies, atdos mums reiz atņemto valsti, neraugoties uz to, ka viņu rīcībā atradās vareni bruņotie spēki, speciālie dienesti un viss pārējais, ko respektēja pat neatkarīgās Rietumvalstis un ASV, uz kuru fona mēs bijām pavisam sīki un maziņi. Taču mēs šai dienā bijām patiesi laimīgi un redzējām tikai viņus — mūsu uzņēmīgos, drosmīgos un pārliecinātos līderus, Tautas frontes aktīvistus un nodaļu vadoņus, no kuriem daļa, tērpušies uzvalkos, gaišos kreklos un kaklasaitēs, tagad smaidīgām sejām nāca laukā no Augstākās padomes ēkas. Dainis Īvāns, mūsu Atmodas simbols, apdomīgais un lēmumos izsvērtais Anatolijs Gorbunovs, Tautas dzejnieks Imants Ziedonis, un turpat viņiem blakus — mūsējais «ventiņš», bijušais Vides kluba prezidents Ģirts Kristovskis, kurš nesen, 1988. gada 5. jūnijā, Ventspilī noorganizēja vēl nepieredzētu demonstrāciju un mītiņu nodegušajā un izpostītajā Dziesmu svētku laukumā, tikai dažas dienas pēc slavenā Radošo Savienību plēnuma Rīgā. Un tagad šis enerģiskais jauneklis atrodas starp mūsu likteņa lēmējiem, Augstākās padomes deputātiem un balso par Latvijas Neatkarības deklarāciju — droši vien daudzi ar lepnumu pie sevis nodomāja. «Jaunajiem pieder nākotne, un viņiem jāveido mūsu jaunā valsts» — iespējams, nosprieda padzīvojušie ļaudis, no kuriem daži vēl atcerējās savus jaunības gadus starpkaru Latvijas brīvvalstī, kas viņiem saistījās ar laiku, kad «saule spīdēja košāk un jūra bija zilāka». Vēl mūs gaidīja dramatiskie 1991. gada janvāra un augusta notikumi, bet ceļu uz neatkarīgu Latvijas valsti tie vairs nespēja mainīt.