«Mēs neesam vēsie treneri»

Izglītība

Gadu no gada laikraksta lappusēm gatavojot informāciju par olimpiāžu un zinātniskās pētniecības darbu valsts konferences laureātiem, kļuvis gluži vai pašsaprotami, ka viņu vidū vienmēr ir Talsu Valsts ģimnāzijas skolotāju Antras Grūbes un Ilzes Ventiņas audzēkņi. Skolotājas gan atvairās, ka viņas neesot skolēnu panākumu garants, tomēr nav šaubu, ka augļi neizpaliek, kad iesaiste darbā ir personīga un aizrautīga.
— Kā tas ir — spējīgie, strādāt gatavie skolēni izvēlas jūs par darbu vadītājām vai arī jūsu vadībā pat kūtrs skolēns spēj uzrakstīt labu zinātniskās pētniecības darbu?
Antra Grūbe: — Uzskatu, ka zinātniskās pētniecības darbos tieši skolotājs iegulda vairāk darba, vadot skolēnu, nekā, piemēram, olimpiādēs, kur pašam skolēnam jābūt gribošam parādīt savas zināšanas. Ir ļoti dažādi — ierodas gan tādi, kuriem ir ambīcijas un vēlme kaut ko sasniegt, gan tādi, kuriem darba procesā rodas gandarījums, kam seko arī labs rezultāts. Ir skolēni, kuri ikdienā nav paši spīdošākie, tomēr spēj uzrakstīt pētniecisko darbu augstā līmenī, jo tiek ieinteresēti un vadīti.
Ilze Ventiņa: — Izšķirošais ir tas, vai skolēns ir gatavs censties. Skolēni ir jāatveseļo līdz apziņai, ka visi viņu panākumi ir atkarīgi no pašiem. Jaunā kārtība, kāda ir pētniecisko darbu rakstīšanas un novērtēšanas sistēmā, patiesībā pārbauda skolēna gatavību domāt zinātniski. Ir noteikts punktu skaits, lai nonāktu līdz aizstāvēšanai valstī, bet pēdējā posmā viss būtībā tiek sākts no nulles, kad iepriekš uzrakstītais ir nolikts malā, un skolēnam cieņpilnu zinātnieku, jomas speciālistu komisijas priekšā jāspēj savu domu aizstāvēt, īsi un lakoniski formulēt.
— Kā tas ir, kad jūsu skolēni kārtējo reizi ir tikuši uz valsts konferenci un aizstāv jūsu vadībā tapušos darbus?
A. G. — Lai arī skolotājs izskatās nesatricināms, joprojām ir milzīgs uztraukums, tāpēc labāk aizstāvēšanas laikā nebūt klāt. Gribas, lai skolēnam viss izdodas tik labi, cik vien iespējams, bet mēs neesam vēsie treneri, tāpēc tas nav vienkārši. Man varbūt tas ir pat grūtākais — būt klāt pēdējā posmā.
I. V. — Arī es nestāvu klāt, kad skolēni aizstāv savu darbu. Šajā brīdī skolēns būtībā ir mazs zinātnieks! Viņam jāļauj justies atbildīgam paveiktā darba, nevis mana tramīgā acu skatiena priekšā. Tas viņu šajā brīdī atbrīvo vismaz no vienas — skolēna — lomas. Vienmēr gan pajautāju skolēniem, kā viņš aizstāvēšanas brīdī justos drošāk un pārliecinātāk.
A. G.: — Ja skolēni ļoti vēlas, lai esam klāt, tad, protams, varam būt, bet ne pēc savas iniciatīvas.
I. V.: — Mani arī iepriecina, ja skolēni ir gatavi pastāvēt par sevi. Galu galā — viņi drīz beigs skolu, tāpēc tā nabassaites pārgriešanas sajūta viņiem ir jādabū vēl un vēl.
A. G.: — Kaut gan bieži darbu raksta viens skolēns, un gribas to vienu vairāk aizstāvēt. Ja viņi ir divi, var viens otru balstīt.
I. V.: — Domāju, ka viens no sadarbības pamatiem ir skolēna ieinteresēšana, es pat teiktu — iedvesmošana, un zinātniskās stīgas turēšana. Kā arī Antra teica, šie skolēni nebūt visi nav no teicamnieku augšgala, un tieši viņu darbi pārsteidz visvairāk, kad ieraugi, kāds potenciāls ir šajos skolēnos, ja viņi koncentrējas uz lietu.
— Kā notiek tēmu izvēle — skolēni atnāk ar gatavu ideju vai arī jums ir jāpalīdz viņus ievirzīt, varbūt pat tematā, par kuru viņi iepriekš nav domājuši?
I. V.: — Pieredze ir dažāda. Dažreiz liekas, ka tēma neder, un tur nekas nebūs, bet skolēns saka: «Skolotāj, bet tomēr!» Tad nākas teikt: «Labi, apdomāsim!» Ir jau jāskatās, vai pētījums ir saprātīgs. Mērķis nav izvēlēties pēc iespējas sarežģītāku tematu, bet gan darīt tā, lai skolēns tēmu līdz kaulam saprastu un spētu variēt, domāt par to, nevis paliktu iespaids, ka tas vilciens aiziet prom, un skolēns vagonā īsti nevar ielekt.

A. G.: — Tēma atkarīga arī no pieejamajiem avotiem. Tāpēc jau ir darba vadītājs — skolotājam jāredz, vai skolēns ir gatavs intervēt cilvēkus vai labprātāk sēdēs pie avīzēm. Citreiz, protams, ir labi, ja skolēns gūst jaunu pieredzi, darot to, ko nav gribējis darīt, bet nevajag jaunieti lauzt. Dažkārt skolēns atnāk ar diezgan kosmisku ideju par piramīdām vai grieķu kultūru. Tad viņam jāpalīdz ieraudzīt, ka prioritāte ir Talsu novads. Atgādinu skolēniem, ka jebkuru tēmu var izgrozīt jebkurā veidā, un darba vadītāja pienākums ir saprast skolēnam piemērotāko. Bet arī man gan ir gadījies, ka mēģinu jauniešus pierunāt uz citu tēmu, bet viņi paliek pie savas pārliecības un aiziet ar šo pārliecību līdz galam, līdz pat apbalvojumiem.
Dažbrīd otrā plānā paliek skolēna izaugsme. Nav cita vārda — tas burtiski ir kaifs, ja redzi, ka sākumā skolēns nav pārliecināts, vai spēs aiziet līdz galam, ar katru nākamo pakāpienu atplaukst, gūst pārliecību par saviem spēkiem un aiziet līdz nozīmīgam rezultātam. Tā ir pozitīva enerģiju apmaiņa. Katrs tapušais darbs ir milzīgs gandarījums. Katrs skolēns arī mani izglīto, un iegūtās zināšanas tālāk varu izmantot mācību procesā. Vēsture nav tas mācību priekšmets, kas visiem šķiet svarīgs nākotnei, bet pētnieciskie darbi ļauj man justies vajadzīgai, un tas jau katram cilvēkam ir būtiski.
I. V.: — Jā, arī es domāju par to, kas mūs pašus šajā lielajā darbu apjomā pabaro. Viena svarīga lieta ir citāda veida sadarbība ar skolēniem — neapšaubāmi lielāka savstarpējā uzticēšanās, komandas sajūta, kur skolotājs varbūt ir rūdītāks komandas biedrs. Pienāk brīdis, kad, iepriekšminēto līdzību turpinot, tas vilciens kustas pareizā virzienā jau bez manas vadības, jo skolēns saprot lietu, meklē padomu, bet pats nosaka virzienu. Tā ir ļoti laba sajūta.
— Tas, ko runājat, saskan ar izglītības jomā notiekošajām pārmaiņām. Kā vērtējat šīs pārmaiņas?
I. V.: — Svarīgi ir saprast, ka tas viss jau notiek. Un mēs to darām nevis tāpēc, ka ir jauna pieeja, bet tāpēc, ka mums tas patīk jau gadiem! Smagnēji liek justies radītais priekšstats, ka viss iepriekš darītais ir nepareizi. Nebūt ne! Katram skolotājam ir darba šķautne, kas skolēnam palīdz labāk iemācīties, un tā jāizmanto.
A. G.: — Nepieciešamība pēc pārmaiņām ir jājūt iekšēji, nevis jānosaka ar normatīviem. Katrs skolotājs organiski izaug un nonāk pie savām metodēm. Kāpēc tagad vajadzētu pateikt, ka tā tu nedrīksti darīt, bet jādara tā? Bet, ja runā par pētniecību kā daļu no jaunās domāšanas, tad jāatgādina, ka šī bija jau 43. pētniecisko darbu konference. Man jau no 2001. gada ir pieredze ar skolēnu pētniecisko darbu vadīšanu.
I. V.: — Labi ir mācīt par kritisku domāšanu, spēju pieņemt lēmumus, kas ir aktuāli, ņemot vērā milzīgo informācijas plūsmu un steidzīgo dzīvi. Atbalstu, ja to izdodas akcentēt un padarīt par ikdienas mācību procesa daļu. Nevajag vien teikt, ka viss iepriekšējais ir jānojauc. Par iedvesmas avotu ņemot kādu jauku grāmatu, mēs ar Antru jau vairāku gadu garumā sadarbojamies, veidojot gadskārtēju vēstures un ķīmijas kopīgu aktivitāti. Izrādās, ka ir iespējams uz pasauli paskatīties kopīgi caur vēstures un ķīmijas prizmu, un tas aizrauj skolēnus. Liela daļa skolotāju dara kaut ko absolūti laikmetīgu, un šis brīdis vienkārši liek to apzināties.