«Ilonai jādara, un Ilona arī sakož zobus, iet un dara»

Personības

Ilonai Veidemanei pagājušajā nedēļā bija dzimšanas diena. Sociālajā vietnē Facebook viņa todien konstatēja, ka ir pusgadsimtu jaunāka par Talsu pilsētu. Kā pilsētu nevar izteikt vienā vārdā, tā arī par Ilonu var vien mēģināt kaut ko uzskaitīt: viņa ir tiņģerniece, Tiņģeres patriote, sociālā darbiniece, divu amatierteātru aktrise, Ķurbes luterāņu draudzes priekšniece… Tas ne tuvu nav viss, bet vienā laikraksta lappusē jau var atklāt tikai mazu daļiņu no cilvēka.
Aizvadīto gadu laikā man bijusi iespēja apmeklēt daudzas Tiņģeres amatierteātra izrādes. Iepriekš tās vienmēr bijušas komēdijas, bet šajā sezonā iestudētā luga «Ziemas vējš» ir drāma, kurā Ilonas atveidotā sētniece pauž gan līdzjūtību, gan naidu. Izrādes iespaidā vispirms Ilonai jautāju, kas drīzāk ir viņas dzīve — komēdija vai drāma. «Kā uz to paskatās! No malas šķiet, ka esmu veiksmīga, ka man viss ir kārtībā, ka man nekas nesāp… Patiesībā jau tā nav. Drīzāk mana dzīve ir drāma. Cita lieta ir, ka neeju pa ciemu un negaudoju. Mana izvēle drīzāk ir paskatīties uz visu ar smaidu. Priekam manā dzīvē ir ļoti liela nozīme, tāpat kā pateicībai, humoram. Es pamanos nonākt dažādās situācijās, lidot neiespējamās vietās un piezemēties neiespējamos veidos. Piemēram, braucot pa upi, uzsēdināt laivu uz iegrimuša koka, pēc tam pašai lēkt ūdenī un stumt laivu nost, jo vīrietis, kurš ir laivā, ir apģērbies, bet es esmu peldkostīmā! Pēc tam viņš smējās: «Kurš mūsu laivā ir vīrietis? Ilona!» Ir jāprot dzīvē iet ar smaidu. Citādāk jau nevar. Ja es sākšu raudāt par visu to, kā esmu dzīvojusi, ka man nācies piedzīvot to, ko nevajadzētu piedzīvot, nekas jau nemainīsies,» uzskata Ilona.
Epizodes no bērnu dienām
Atskatoties uz bērnību, viņa saka: «Man jau nekā netrūka — tikai mammas un tēva…» Piedzimusi mammai ārlaulībā kā pirmais bērns, Ilona augusi pie vecāsmātes un vecātēva jeb papa Tiņģerē. «Viņi bija mani pirmie īstie skolotāji. Mammu no bērnības atceros ļoti maz. Viņa periodiski pie mums atbrauca. Vienreiz parādījās, līdzi nesot zaļi dzeltenā vatētajā segā ietītu bērniņu. Mamma teica: «Tā ir tava māsiņa. Kā mēs viņu sauksim?» Es laimīga teicu: «Saulīte!» Nu, nav saulīte, ir Baiba,» smaidot stāsta Ilona. Vēlākos gados viņa tikusi pie vēl vienas māsas un brāļa.
«Vecaistēvs man jau laikus iemācīja lasīt un rēķināt — jau četru gadu vecumā lasīju, ļoti agri iemācījos arī skaitīt. Man varēja būt kādi pieci seši gadi, kad man uzlika lielo mugursomu uz muguras, un es nācu kādus divus kilometrus līdz veikalam. Pa ceļam iegāju pastā, samainīju desmit rubļu banknoti pa rublim, jo zināju, cik man no rubļa jāatdod, iepirkos, mājupceļā visus kaimiņus apciemoju, kaut kur mani ar ķiršiem pacienāja, kaut kur kādu maizīti iedeva, un pret vakaru biju mājās.
Man ārkārtīgi patika rakstīt. Ja pieaugušie sēdēja un runāja, tad es vilku no grāmatplaukta grāmatas, vēru vaļā un zem galda aizrakstīju baltās lapas, kas ir starp vāku un iekšlapām.
Vasarās augām kopā ar brālēniem. Pie mājas bija dīķis, kurā es kādas trīs četras reizes mēģināju noslīkt. Mammas brālis Jānis Fridrihsons bija diezgan zināms dakteris Bērnu klīniskajā slimnīcā. Viņam draugos bija dzejnieki, rakstnieki, un tad mēs pavadījām laiku kopā, piemēram, ar Knutu Skujenieku. Dīķu kaujas taisījām. Kad Skujenieka meita netīšām iekrita dīķī, tad mazais Jānītis izdomāja, ka es esmu mēģinājusi viņa māsu noslīcināt, un iegrūda mani dīķī… Normāli risinājām attiecības,» smejas Ilona.
Trijās dažādās skolās
Skolā viņai būtu vajadzējis iet reizē ar tādiem tiņģerniekiem kā Vita Krauze, Uģis Fridrihsons un Inga Mierkalne, bet sagatavošanas grupā skolotāja sapratusi, ka Ilonu gatavot skolai nav nepieciešams. «Ābeces aizmugurē bija zila lapa ar kaut kādu dzejoli. Es to izlasīju, un skolotāja teica: «Tiekamies septembrī!»
Bet septembrī mūs ar Baibu pie sevis dzīvot paņēma mammas māsa, tāpēc skolā sāku iet Salaspilī. Mammas māsa bija fantastisks cilvēks. Viņa izmācījās par skolotāju — no vecāsmammas puses mūsu dzimtā ir ļoti daudz skolotāju. Man vienīgi bija grūti saprast, ka, ieejot klasē, jāsaka: «Labdien, skolotāja!», nevis: «Čau, krustmāt!» Zīmīgi — krustmāte nomira tieši manā dzimšanas dienā. Viņa vienmēr bijis mans etalons, ļoti daudz no viņas esmu iemācījusies.
Pirmās divas klases mācījos Salaspilī. Pēc tam mammai radās iespēja mūs paņemt pie sevis. Sekoja deviņi gadi Talsos. No 3. līdz 8. klasei mācījos Talsu 1. vidusskolā. Talsos sāku arī spēlēt teātri. Patiesībā gan pirmsākumi bija jau Salaspilī, kur piedalījos daiļrunātāju konkursos. Talsos spēlēju teātri pie Gitas Brokas. Vasarā gāju uz bibliotekāru pulciņu pie Maijas Laukmanes.
Pabeidzu 8. klasi. Biju izdomājusi, ka gribu mācīties Republikāniskajā padomju tirdzniecības tehnikumā. Iesniedzu dokumentus, bet nevienu dienu tur nenomācījos, jo uzzināju, ka pēc šīs skolas beigšanas jāstrādā kādā no lielajām pilsētām, un nobijos. Kur es tāda maziņa 18 gadu vecumā palikšu? Man tajās pilsētās neviena nav! Atlika stāties Laidzes tehnikumā. Mācījos uzskaites un skaitļojamo darbu mehanizācijas kursā.
Ilga Sakare, kura bija mana klases audzinātāja no 5. līdz 8. klasei, manā raksturojumā iekļāva vienu nozīmīgu teikumu: «Ilona raksta dzeju.» Viņa zināja, ka 1982. gada kalendārā «12 mēneši» bija publicēts mans pirmais dzejolis. Kā ārštata korespondente rakstīju laikrakstam «Pionieris». Laidzē kursa audzinātāja Dreslere arī bija dzejas mīļotāja, tāpēc es kļuvu par viņas mīluli. Man bija jāraksta, jārunā. Protams, tādēļ dabūju arī ciest. Ja pamatskolas gados 8. martā citām meitenēm tika dāvinātas puķes, tad es saņēmu mapīti, kurā bija manas karikatūras. Es biju maza, ar brillēm, bieži vien nevīžīga… Paldies Dievam, tas viss nav mani salauzis vai radījis naidu pret cilvēkiem. Patiesībā ir neaptverami, kādu mīlestību Dievs ir ielicis manā mazajā sirdī. Pati brīnos!
Laidzes laikā rakstīju arī laikrakstam «Padomju Karogs», gāju tautas universitātes žurnālistikas kursos, mēs ar Vadziņa kungu (Voldemāru Vadziņu — E. L.) sēdējām kopā un mācījāmies. Šad un tad arī no skolas puses varēju kaut ko rakstīt. Atceros, ka reiz mani kāds jauniešu raidījums intervēja par nākotnes iecerēm, un es teicu, ka varbūt kļūšu par žurnālisti,» atceras Ilona.
Vissvarīgākais — attiecības
No šī plāna atteikties pamudināja mīlestība, un Ilona atgriezās Tiņģerē, kur bija viņas mīļotais cilvēks. «Kā jau jauniem, zaļiem gurķiem, kam īsti nav izpratnes par attiecībām, gadās, bija tā, kā bija, un aizgājām katrs uz savu pusi. Iestājās ilgs klusēšanas periods, bet pēc 24 gadiem klusums pēkšņi tika pārcirsts. Kā raksta romānos — pēkšņi viņš ir pie tavām durvīm! Tagad ir salikti visi punkti uz «i», un mums ir fantastiskas attiecības, kurās varam sazvanīties, palīdzēt,» novērtē Ilona.
Vēlāk viņai laulībā piedzima trīs bērni — kopā Ilonai ir trīs dēli un meita, kam nu jau pievienojušies arī četri mazbērniņi. Pretēji tam, kā izrādē «Ziemas vējš» nākas spēlēt, Ilonai neesot bijis grūti savus bērnus palaist dzīvē. «Nav bijis jāturas ar nagiem un zobiem, ka viņi ir tikai mani. Bērni dzīvo savu dzīvi. Neesmu vienmēr mierā ar viņu lēmumiem, bet tā ir viņu pieredze un darīšana. Kad satiekamies, ir forši, bet ne tā, lai es katru dienu pārbaudītu, vai viņi ir paēduši,» uzsver Ilona.
Attiecības ar vīru gan pēc gana ilgiem kopā pavadītiem gadiem nācās šķirt. «Sanāca tā, kā sanāca. Acīmredzot mums bija jābūt kopā, lai man ar šo cilvēku būtu trīs fantastiski bērni. Man dzīvē vissvarīgākās ir reālas, cilvēciskas attiecības. Ja tās nav sakārtotas, ir kroplas, slimas, tas ļoti ietekmē veselību. Esmu bijusi arī uz robežas starp «būt» un «nebūt». Bet tagad ir ļoti, ļoti labi. Viss mani ir veidojis, pilnveidojis, un jāsaka paldies visiem cilvēkiem, kuri ir bijuši kopā ar mani dažādos dzīves periodos. Uzskatu, ka nekas nenotiek tāpat vien,» Ilona vērtē.
Lai arī pašas laulību nav izdevies glābt, sanācis tā, ka vīrieši visos laikos Ilonā atraduši dzirdīgas ausis un uzskatījuši par vajadzīgu izkratīt viņai sirdi. «Neesmu laulību konsultante, bet varu teikt, ka vismaz četras laulības man izdevies glābt,» Ilona spriež. «Man nav pieņemami meli, ņirgāšanās par otru. Tas, kā uzvedas sievietes! Bieži vien cilvēki dzīvo kopā aprēķina dēļ. Ir skaists ābols, kas no iekšpuses ir pilnīgi sapuvis,» viņa neslēpj. Tāpat kā izrādē «Ziemas vējš», arī dzīvē cilvēkus nereti esot nepieciešams konfrontēt ar realitāti. «Reizēm nav variantu — jāiebliež pa pieri, lai saprastu,» Ilona vērtē. Arī atskatoties uz savu laulību, Ilona spriež — tā viņu būtu varējusi pavilkt zem ūdens, un to pieļaut nedrīkstēja.
Pieredze ļauj saprast citus
Piedzīvots arī tik sūrs posms, kad pusotra gada laikā izdegusi ģimenes māja, pakāries audžutēvs, izdegusi automašīna un nomirusi mamma. «Tolaik vēl arī studēju augstskolā, kur mācījos par sociālo darbinieku, lai spētu definēt, kas ir sociālais darbs, un paskaidrot, ka tas pilnīgi noteikti nesaistās ar mājas siltināšanas projektu rakstīšanu un ceļu šķūrēšanu. Sāku strādāt 1997. gadā, kad neviens nezināja, kā pareizi jādara. Varu palepoties, ka aizsāku sociālo darbu Tiņģerē un Lubē. Tā es sociālajā dienestā esmu un labprātīgi prom neiešu,» Ilona ir apņēmības pilna, un ne jau bez iemesla. «Dzīvojot pie mammas, ļoti agri sapratu, kādu dzīvi nekad negribētu atļaut pieredzēt saviem bērniem. Man nācies piedzīvot visu iespējamo vardarbību. Paldies Dievam, tas mani nav nogalinājis! Jā, tas ir radījis kādus sarežģījumus turpmākajā dzīvē, tomēr domāju, ka tieši savas pieredzes dēļ esmu kļuvusi par sociālo darbinieci. Zinu, kā jūtas izmantoti bērni, tie, kuru vecāki ir alkoholiķi, un zinu arī, ko šādu bērnu vārdā var pateikt vecākiem,» atzīst Ilona.
Šobrīd viņa sociālo darbu veic ne vien Īves un Lubes pagastā, bet arī Valdemārpilī. «Grūtākais ir saprast, uz kuru pusi ir jābrauc! (Smejas.) Pārējais mani neuztrauc. Pārstrādājusies neesmu,» apliecina Ilona.
Starp citu, tagad viņa spētu sagatavot arī mājas siltināšanas projektu, ja būtu tāda vajadzība, jo bijis laika sprīdis, kad viņa pagājusi maliņā no sociālā darba un strādājusi par koordinatori Ziemeļkurzemes biznesa asociācijā, kur iemēģinājusi roku arī Eiropas Savienības projektu rakstīšanā.
Ilonai jādara, un Ilona dara
Jau bērnībā sācies Ilonas ceļš pie Dieva. «Atceros, ka paps pēc mazgāšanās skaitīja Tēvreizi un pārmeta krustu. Mammai bija Bībele, viņi ar audžutēvu arī mēģināja atgriezties pie Dieva, bet man nebija pieņemami tas, ka vienā rokā var būt Bībele, bet otrā — glāzīte. Man pašai vienmēr bijuši jautājumi: ja pirms pasaules rašanās nebija nekā, kas bija tas «nekas»? Tumsa vai gaisma? Un no kurienes?
Ķurbē, pateicoties Šulcu ģimenei, bija draudze. Kad manā dzīvē notika ķibeles, sāku iet uz dievkalpojumiem. Sēdēju pēdējā solā, klausījos, piedalījos. Man patika. Pēc iestāšanās draudzē mans dzīvīgums un atbildības izjūta ļāva draudzes cilvēkiem balsot par to, ka Ilonai jābūt priekšniecei, Ilonai jāvada, Ilonai jādara, un Ilona arī sakož zobus, iet un dara. Kamēr es šeit dzīvoju, eju un daru. Ko nespēju, to nedaru,» Ilona norāda.
Esmu pieredzējusi — ja vajag, viņa spēj arī pusi Tiņģeres sacelt kājās un vietējos iedrošināt iestāties par lietām, kas ir svarīgas. «Gribētos, lai jauni cilvēki vairāk iedegtos par šo vietu. Labi, nebūs bērnudārza, nebūs vēl kaut kā cita, bet vieta paliks, un kaut ko taču vajadzēs,» Ilona atgādina.
Dieva vadību viņa saskata arī tajā, ka pirms diviem gadiem no Znots-Znotiņas kļuva par Veidemani. «Dzimšanas apliecībā man tēva vietā bija ievilkta svītriņa, bet mamma pateica, kurš ir mans tēvs. 16 gadu vecumā gāju viņu meklēt, bet viņš atrada mani. Es esmu vienīgais viņa bioloģiskais bērns. Dzīves laikā vairākas reizes satikāmies. Viņa sievas māsa mani jau vairākus gadus bija mudinājusi aizbraukt uz kapiem, un vienā dienā jutu, ka jābrauc. Tur, pie kapa pieminekļa, Dievs man pēkšņi teica: «Bet tu taču esi Veidemane!» Es būtu Veidemane, ja tēvam ar mammu attiecības būtu bijušas kārtībā. Ar Tieslietu ministrijas atļauju par tādu kļuvu. Kā es smejos — ja nebija dzimšanas apliecībā, tad būs miršanas apliecībā! Dzīvē vēl mainīties var daudz kas, bet uzvārdu noteikti nemainīšu. Nepretendēju uz kādām ar dzimtu saistītām lietām, bet man bija svarīgs šis uzvārds. Cik viegli tas rakstās, cik viegli ir parakstīties! Laime! Un cik maz cilvēkam vajag laimei!» pamanījusi Ilona.