Mirklis pirms jauna sākuma

Viedokļi

Ir vēls vakars. Sēžu, ietinusies segā, uz sava balkona, dzeru kafiju un skatos, kā kaimiņu māju logos viena pēc otras izdziest gaismas, līdz vairs iedegtas paliek vien ielu laternas un pilnmēness gaišā spuldze pie debesīm, kam ik pa brīdim aiztrauc garām kāda steidzīga vēja dzīta mākoņu strēle.
Šovakar ārā ir vēss un vējains, un kā gan ne, ja ir tikai aprīļa vidus un pavasaris savu smaržu un krāsu uzvaras gājienu uzsācis pavisam nesen. Dienas tikai lēnām sasildās saules staros un ik pa brīdim tomēr, it kā no nezin kurienes uzradusies, tev sejā vēl aizvien iepūš dzestra, apmaldījusies vēja brāzma. Tieši tāpēc šovakar esmu apbruņojusies ar savu uzticamo silto segu un karstu kafijas krūzi, no kuras paceļas tīkami smaržojošas garaiņu strūkliņas. «Varbūt es dzeru par daudz kafijas?» Man galvā uz mirkli pazib doma, kura gan ātri vien līdz ar smaržīgajiem garaiņiem izgaist vējā un nakts klusumā.
Nē, kafiju esmu dzērusi vienmēr un daudz, tāpat kā mīlējusi sēdēt uz balkona vēlos vakaros un naktīs, vērojot kā visa pasaule man apkārt norimst un dodas pie miera. Būt nomodā tik maģiskā un noslēpumainā mirklī. Mirklī, kad beidzas un noslēdzas viena diena, bet vēl nav sākusies un savu gaitu uzņēmusi nākamā. Mirklī, kad šķiet, ka laiks ir apstājies un tas savu gaitu uzsāks tikai tad, kad pirmie saules stari parādīsies pie apvāršņa, lai sasildītu ielas, māju pagalmus un logu rūtis. Mirklī, pēc kura zini, ka sekos jauna diena un jauns sākums.
Un šajā mirklī, kad tā klusumā sēžu, rokas aplikusi ap ceļgaliem, un skatos uz naksnīgo pagalmu, pār kuru bālo gaismu lej pilnmēness, mani pārņem dīvaina sajūta. Tāda, ko pat grūti vārdiem izskaidrot. Tā atgādina to sajūtu, kad pirmoreiz ieejam savā pirmajā skolas klasē vai atveram jaunas darbavietas durvis. Tā ir tā sajūta, kad iekāpjam autobusā, kas vedīs mūs uz jaunu vēl mūsu acīm neredzētu galamērķi, vai kad ievelkam elpu, lai uzsāktu sarunu ar vēl nekad neuzrunātu cilvēku. Sajūta, kad prieks un interese mijas kopā ar satraukumu un neziņu. Uztraukums, bailes un saviļņojums. Viss sajaucies kopā. Kā būs? Kas mani sagaidīs? Ko jaunu redzēšu, satikšu, iepazīšu? Sajūtas, kas mūs katru ir pārņēmušas vairākas reizes dzīvē pirms kā jauna un nezināma. Kuras esam izjutuši mirkli pirms jauna sākuma, kad apzināmies, ka mūs sagaida kas nezināms, pat varbūt mazliet biedējošs, bet tomēr kaut kur sirds dziļumos ļoti gaidīts un ilgots.
Šīs sajūtas ir labas. Tās vajag mācēt nosargāt, un ik pa brīdim sev atgādināt par tām. Nu kaut vai tik vienkāršā veidā, kā aprīļa vidū krietni pāri pusnaktij sēžot uz balkona un ieklausoties, kā aiz aizdarītiem un klusiem māju logiem cilvēki, aizvēruši acis, sapņo un gaida. Gaida tāpat kā es — jaunu dienu, jaunu sākumu.