Kad pienāk laiks rausties ārā no dīvāna

Ļaujiet man runāt

Vilnis Z.

Viegli ir sēdēt dīvānā un runāt par vispārīgām lietām, nekur neatsaucoties uz paša izdarīto, ieguldīto, bet visbiežāk jau par nekad neizdarīto un neieguldīto. Pārgudri runājam par lietām, procesiem, izsakām viedokļus, bet tas neko neizmaina ne cilvēku prātā, ne citās vietās un nevietās. Jā, varbūt pēc jestrā iedzīvotāja viedokļa par sievām ar ūsiņām kāds ķērās pie bārdas naža un veica gadsimta apcirpšanu, bet diez vai tas kaut ko baigi izmainīja. Tā varbūt bija dažu dienu vai stundu jautrība.
Pavasarīgais vējš, kas man nepavisam nepatīk un nekad nav īsti paticis, reizēm manā pusdullajā galvā atnes jautājumu: «Par ko īsti runāt, lai no tā būtu kāds labums vismaz kādam bariņam cilvēku, nevis tikai mēles trinējam?» Politika jāmet pie malas, jo tur bez nažu trīšanas nevar, parasti nekad neviens nepiekāpjas un neko derīgu sabiedrībai nepiedāvā. Par seno laiku atmiņām runāt un to, cik kādreiz viss bija labi vai slikti, tas ir tāpat kā vecs šlāgeris — pa kādai reizei zaļumballē var, bet visi saprotam, ka tagad ir jauni laiki un jauna mode. Tāpat nākotne ir miglā tīta — nav īsti skaidrības ne par ko. Par neskaidrām lietām ir vēl neskaidrāki viedokļi — tas ir kā fizikas likums. Tad par ko lai īsti runā?
Pēc lielas prātošanas man nu atnāca gudra doma, ka mazāk ir jārunā, bet vairāk ir jādara. Bet ko darīt, lai runātais pēc tam ir ar sāli sālīts un derīgs ļaudīm? Ir daudz dusmīgu un nīgru cilvēku, kuru dzīvē pietrūkst saldās medus burkas. Esi tu kā trekna bite un izmaini kādam cilvēkam ikdienu! Ja redzi kaimiņu, kuru varētu nosaukt par dunduru (un ne jau tāpēc, ka tas dīc vai ir ar lielām brillēm, bet tāpēc, ka tas entos gadus kož vienā košanā), tad paaicini to lidonīti pagalma sakopšanas talkā un liec saprast, ka varbūt labāk vairāk vajag ēst, nevis dzert, iedodot arī kādas cerīgas palīdzības iestādes numuru, un vēl piedāvā viņu tur aizvest. Tad mūsu sarunas nebūs utopiskas un pa mākoņiem, bet konkrētas un ar risinājumiem. Tad stāsts būtu: «Dzīvoja dundurs, kas nāvīgi koda. Man palika žēl, un es nolēmu palīdzēt tikt vaļā no dzeloņa. Un nu izrādās, ka šis nu lido kā kolibri.» Un kolibri zunēšana uzrunātu daudzus, jo dunduri mūsdienās ir īpaši kodelīgi. Vai pirmajā gadījumā kāds varētu stāstīt: «Vecā Laila bija tik asa un indīga, ka brīžam likās, ka sadzels pati sevi. Tad nu joka pēc izdomāju aiznest burciņu indei, bet tajā bija medus. Un izrādās, ka Lailastantei medus ir vislielākais našķis, kas vērmeles pārvērš saldās ledenēs. Un tante nu ir īsta draudzene.»
Ceru, ka mans domu gājiens ir saprotams. Es saprotu tikai vienu — runāšana bez darbiem ir tukša salmu kulšana. Neviens to nedzird, un tas viss nav dzīvs. Ja ko runā un iesaki, esi pirmais, kas to arī dara. Tad tevi dzirdēs un sadzirdēs. Bērnības patiesība nekur nav pazudusi, jo cilvēks joprojām redz tavus darbus, bet reti kad klausās tavos vārdos. Un, ja darbu nav vai ir pilnīgi pretēji vārdiem, tad apzināti vai neapzināti oratoram tiek piekārta izkārtne — «Muldoņa»! Cilvēkiem līdz kaklam ir tukšu salmu kulšana. Tas viss kā kūla nosvilst, pirms vēl kāds paspējis iedegt apgaismības sērkociņu.