«Nevienam nav tik daudz iespēju sevi mainīt kā skolotājiem»

Izglītība

12. aprīlī Talsu pamatskolā jau trešo reizi notika Kurzemes novadu mūzikas skolotāju konference. Šogad tā bija veltīta tēmai «Izglītība mūsdienīgai lietpratībai. Mūzika un teātra māksla», kas tika apskatīta lekcijā un meistarklasēs. Interese par konferenci bija tik liela, ka gandrīz 70 gribētājiem nācās palikt «aiz svītras».
Konference ir projekta «Skola 2030» ekspertes, Talsu pirmsskolas izglītības iestādes «Pīlādzītis» mūzikas skolotājas Baibas Brices un Talsu pamatskolas direktores, mūzikas skolotāju starpnovadu metodiskās apvienības vadītājas Dinas Bičules lolojums. Meistarklasēs labajā pieredzē un atziņās par to, kā integrēt muzikālo audzināšanu un teātra mākslu pedagoģiskajā procesā, dalījās skolotāji no Rīgas, Saldus, Ventspils un Talsiem. Lekcijā pedagogus šajā reizē uzrunāja talseniekiem labi pazīstamā Inga Krišāne, šoreiz kā Valsts izglītības satura centra īstenotā projekta «Kompetenču pieeja mācību saturā» (Skola 2030) eksperte.
«Diemžēl man pašā sākumā jāpasaka viena ļoti bēdīga vēsts. Projektā tika aptaujāts liels pulks vecāku un skolēnu, un izrādījās — visvairāk vecākus un bērnus neapmierina divi mācību priekšmeti: mūzika un vizuālā māksla. Mūzikā — jo katrā stundā esot kaut kas cits, bet vizuālajā mākslā — jo nav saprotams, kā to novērtē. Tas mums daudz ko ļoti stingri lika domāt un pārdomāt. Bilde nav tik rožaina. Neskatoties uz to, ka mūzika ir ļoti, ļoti palīdzīga ikvienam bērnam, ir jāsaprot tie klupšanas akmeņi katrā mācību priekšmetā un sistēmā kopumā,» viņa sacīja.
Jaunajā izglītības standartā mūzika atrodama jomā «kultūras izpratne un pašizpausme mākslā». «Jāsaka, viss materiāls ir veidots no skolēna pozīcijām: ko skolēns apgūst, ko skolēns iegūst. Skolotājs ir ceļvedis tajā, kā skolēns mācās, skolotājs ir virziena rādītājs un atbalsts. Skolotājs nav galvenais, centrā ir bērns, un mēs, skolotāji, esam, lai vienam, otram un trešajam bērnam palīdzētu vislabākajā no iespējamajiem veidiem palīdzēt attīstīties un iegūt prasmes, kas vajadzīgas dzīvē. Tas var notikt! Pirms nedēļas biju Somijā un redzēju to. Viņi ir izbriduši daudzus grāvjus no lieliem normatīviem, no pilnīgas brīvības līdz virzītajai brīvībai šobrīd. Mēs, dažādu jomu eksperti, pārliecinājāmies, ka tie nav kaut kur izdomāti gaisa grābekļi, bet ir viena vissvarīgākā lieta: lai tas notiktu, ir nepieciešams tam laukam, kas ir ap skolēnu, mainīties. Ne tikai tajā līmenī, ka mainās skolas vadība un organizē darbu citādāk; jāmainās arī skolotāja izpratnei par to, kas viņam jādara, ko dara kolēģis un kā norit darbs kopumā. Mums kopā jāmaina vecāku un apkārtējo nozaru izpratne par to, kā darbojas skola,» sprieda lektore. Viņa rosināja domāt par to, kas tieši bērnam ir vajadzīgs, nevis turpināt strādāt pa vecam tikai tāpēc, ka tā ir bijis līdz šim. «Skolotāja darba devējs ir bērns ar savām vajadzībām, nevis viņa vecāki,» I. Krišāne atgādināja.
Iemācīties, nevis nepieļaut kļūdas
Runājot par pārmaiņām, viņa pieskārās arī nepieciešamībai mainīt vērtēšanas sistēmu un uzsvēra: «Dzīvot kļūdu labošanas režīmā — tā ir mūsu pagātne.» Somijas piemērs rādot, ka efektīvāk ir skolēnam norādīt uz to, kas viņam jāuzlabo un cik ilgā laikā, nevis — ko viņš dara nepareizi. «Citādi svarīgi ir nevis iemācīties, bet nepieļaut kļūdas,» I. Krišāne salīdzināja.
Vēlreiz viņa par bailēm kļūdīties visai provokatīvi izteicās, pievēršoties pašu skolotāju gatavībai mainīties. «Vai zināt, kura publika ir visbremzētākā uz spontānām darbībām? Pedagogi! Viņiem šķiet, ka brīdī, kad kaut kas jādara, obligāti viss jāizdara pareizi. Līdz ar to viņi nav gatavi mainīties līdzi apstākļiem, nenormāli pārdzīvo katru mazāko lietiņu, kas notiek, uzreiz ledus gabals kūst, un nāve ir visapkārt… Bet, ja gribam bērnus sagatavot dzīvei mainīgos apstākļos, mums pašiem ir jāpielāgojas dzīvei mainīgos apstākļos. Tas ir nenormāli grūts darbs pašam ar sevi, bet nevienam nav tik daudz iespēju sevi mainīt kā pedagogam. Šis ir brīdis, kas skolotājs ir gaismas nesējs vietējā sabiedrībā, jo viņš visātrāk saprot, kas notiks nākotnē, un ar savām prasmēm var reaģēt,» I. Krišāne norādīja uz lielo atbildību. Viņa gan arī atzina, ka izglītības jomā pārmaiņas nāk smagnēji, jo, līdzībā runājot, nākas «labot mašīnu, kura joprojām darbojas un nav apstādināta uz remonta laiku».
Liels un nozīmīgs uzdevums
«Tāpat kā literatūrā joprojām galvenais ir nepazaudēt lasīšanu kā tādu, arī mūzikā joprojām primārais uzdevums ir muzicēt. Svarīgi, lai bērns muzicētu un piedzīvotu prieku — arī tas, kuram it kā nav ritma izjūtas vai muzikālās dzirdes. Dot konkrētam bērnam tādu uzdevumu, ko viņš spēj paveikt, paredzot, ka sasniedzamais rezultāts ir tas, uz ko mēs tiecamies, bet atceroties, ka sasniedzamais rezultāts ne visiem ir sasniedzams, toties daži to pārsniegs. Iedot bērniem piemēru, kā viņš to tālāk dzīvē varēs lietot, atbildēt uz viņus interesējošiem jautājumiem, būt elastīgiem.
Jūs, mūzikas skolotāji, esat tie, kuriem ir brīnišķīga iespēja iemācīt cilvēkam runāt — runāt tā, lai viņu dzird. Ja viņš jau bērnudārzā nerunās, necentīsies aizraidīt savu balsi, nedzirdēs, kā dabīgi skan pasaule, tad viņš to nekad vēlāk neuzzinās, jo dzīvos, iesprostots citās skaņās. Viņš nedzirdēs putnu, kas dzied no rīta, un nedzirdēs savu kolēģi, ar ko sarunāsies. Dziedāšanas tradīcija ir ļoti laba bāze, lai bērni varētu izventilēties, saprast to, kā viņu ķermenis strādā, pat ja viņi pēc tam nekad dzīvē nedziedās korī. Bet ļoti daudzi dziedās, un nedrīkstam pazaudēt viņos sajūtu, cik labi ir kopā dziedāt. Ja bērns ir bailīgs, nelieciet viņam runāt vienam — lai viņš piedalās runas korī kā Senajā Grieķijā! Jūs varat izveidot mūsu nākotnes cilvēkus tādus, kuri dzird cits citu, pozitīvi sadarbojas. Kad mēs runājam, reizēm sarunājam trakas lietas, kas sirdi grauž vēl ilgi, bet dziesma pamatā ir pozitīva. Ar tiem instrumentiem, kas jums ir doti, jūs varat bērniem iemācīt aizraidīt emocijas, aizraidīt informāciju, aizraidīt piedāvājumu sadarboties un uzklausīšanas iespēju. Sadarbība, kas vajadzīga mūzikā, ir tik niansēta, ka nevienā citā mācību priekšmetā to nevar dabūt,» mūzikas skolotāju darba nozīmīgumu atklāja I. Krišāne.