Aiz raibo čaumalu čupiņas

Viedokļi

Ar smaidu klausījos, ka bērnudārzos īpašu uzmanību pievēršot pat tādai dzīves izziņai kā materiālu mācība. Apjēgai par atšķirīgiem audumiem, stiklu, mālu, koku un tā bezgalīgi, kas man līdz šim likās augšanas un veidošanās laikā neizbēgami apgūstama bez kādas īpašas programmas. Tāpēc interesanti bija neiejaukties un vērot, kā jaunākā mazmeita, astoņus mēnešus veca personība, līksmi ar rociņām iebrauca pūpolzaru saišķī. Neplēsa, netraiksnīja, bet sīkos pirkstiņus maigi, maigi slidināja pār sudrabbaltajām podziņām. Tik dabiski un neprogrammēti notika viņas «materiālu mācība».
Pamazām mēs, viņas lielie, gudrie visriņķī, iemācīsim gaidīt Lieldienu zaķi, krāsot olas, līksmi izšūpoties. Jau tagad baidos neprast caur šo košo atribūtiku dot apjēgu par Lielās dienas vienkāršo, neizcakoto galveno būtību. Likšu pie sirds, ka Lieldienas latviešiem ir pavasara saulstāvji, ko svin par godu pavasara un saules atnākšanai, tādēļ ar šiem svētkiem saistīti dažādi ticējumi un senču tradīcijas. Skaidrošu, ka Lieldienas ir svarīgi kristiešu svētki, kuros tiek svinēta Jēzus Kristus augšāmcelšanās trešajā dienā pēc krustā sišanas. Runāšu arī par to, ka šajos svētkos mūsdienās ir savijušās kopā kristīgo Lieldienu tradīcijas ar latviskajām.
Vismaz es domāju, ka man izdosies mazbērnam prātā šo visu sakārtot pa plauktiem informācijas blīvuma piesātinātajā pasaulē. Pirms nedaudziem mēnešiem sniegkupenu apņemtā lauku dievnamā sēdēju starp desmitiem visu paaudžu baznīcēnu un vērīgi ieklausījos gados jauna mācītāja Ziemsvētku vēstījumā. Esmu alerģiska pret pareizu, nogludinātu frāžu pamācīgajiem plūdiem, atsperos kā āzis, kad mani spiež darīt tā, kā vajag, kā visi. Jutu, ka viņš draudzīgi atslēdz manī kādu klusu kambarīti un apstiprina — tu domā pareizi: šie svētki nav tikai dāvanām apkrauts egles koks un kreņķis visu garo dievkalpojuma laiku par atdzisušu cepeti vai muļķīgām pēdējā brīdī nopirktām kapzeķēm vectētiņam. Viņa mierīgā balss, rūpīgi pārdomātie vārdi patiesi uzrunāja un, pēc kā es klusībā biju ilgojusies tieši tobrīd, pacēla augstāk, citā domāšanas līmenī. Bez gudriem citātiem un biedinošiem svešvārdiem, kas mūsu dzimtajai valodai aplipuši kā lapsenes zaptsūdenim.
Latviešiem Lieldienas bija laiks, kad klēts jau bija iztukšota, un laiks, kad sākās pavasara darbi. Savulaik ar rituālām darbībām zemnieki mēģināja palīdzēt zemes atmodai un jau laikus nodrošināt zemes auglību, kā arī veicināt tās svētību.
Paši pārliecināmies, ka un kā mainās ne tikai šo seno svētku svinēšana un pati izpratne par to saturu divu — triju pēdējo paaudžu laikā. Mainoties dzīves apstākļiem, pagātnē paliek senais lauku saimnieks, kas nevarēja iedomāties nedzīvot saskaņā ar dabu, rīkoties pretī tās gudrajai kārtībai. Tomēr Lielās dienas simboli, laika ratam neatgriezeniski mūs raujot līdzi, tik ātri nezudīs. Olas krāsosim, dauzīsim un ēdīsim? Protams, kur nu bez tā? Šūposimies vai vismaz līdzdarbosimies šūpošanās lustēs? Noteikti! Apaļos Saules simbolus raušus ēdīsim uz nebēdu, ja ne paši cepsim? Kas tad latvietis bez pieēšanās godos?
Visabsurdākais karš, kādu piedzīvojam un paši uzkurinām ik mīļu dienu, ir viedokļu sadursme, agresīvi pastāvot tikai par savu taisnību. Arī šajās Lieldienās citam pietiks ar ģimenes un radu satikšanos pie koši klāta galda un prieku bērnu acīs par raibajām olām, cits svētkus piedzīvos dabas vidū vai baznīcas solā. Augšāmcelšanās brīnums jau tāpēc ir brīnums, ka to nevar ar acīm izvērtēt, ar rokām aptaustīt, ar rīkiem nosvērt un izmērīt. Tas nav pareizs vai nepareizs, sabiedriski pieņemams vai nikni apkarojams. Tas vai nu uzplaukst un dod spirgtu garīgu spēku, vai bezspēcīgi sitas pie cieši aizslēgtām durvīm, aiz kurām tik ērti ļaut zaroties nīgrumam, naidam un citam paša dzīvi un attiecības postošajam. Kāpēc gan neatļaut sev nolikt tālu, tālu ikdienišķās ķibeles un pienākumus, pārkāpt iedomu žogam, lai tik īpašā laikā gada ritumā atplauktu gaismas, gara lidojumam sevī? Kā tiem žiperīgajiem cīruļiem, sīkajiem spalvu kušķīšiem, pavasara saltajos rītos augstu gaisos ar visu būtni apsveicot atmodu. Dubļainā, smagā zeme taču nekur nepazudīs.