Padoties nedrīkst!

Reklāmraksts

Par cilvēka iekšējo spēku liecina visdažādākās izpausmes. Atrodoties Liepājā M. Ķempes un Ganību ielas rajonā, šo prasmi nepadoties varam redzēt, neuzkrītoši pavērojot neredzīgu vai vājredzīgu cilvēku ikdienas soli. No malas skatoties un personīgi nepazīstot, citreiz pat nepateiksi, ka cilvēkam, kas raitā gaitā dodas savos ikdienas darbos, ir nopietnas redzes problēmas. Katrs solis ir kā mazs gara spēka apliecinājums, kam vērtēšanas kritēriju īsti nemaz nav.  

Ja nu vienīgi šo spēku nepadoties varam mērīt pēc cita principa – vieglāk, drošāk un ērtāk dažreiz taču būtu palikt mājās, bet viņi, neredzīgi un vājredzīgi, apgūst jaunas prasmes un iemaņas dažādās interešu nodarbībās, brauc ekskursijās, spēlē klavieres, apmeklē bibliotēku  u.c.  Lai ķermenim būtu vairāk fizisku aktivitāšu, regulāri nodarbojas ar sportu, spēlē šovdaunu (neredzīgo galda tenisu). Kvalitatīvi pavadīts brīvais laiks ir kā enerģijas avots, kritērijs dzīves kvalitātei kopumā.

Iestājoties pavasarim, ļaudis labprāt dodas ārpus pilsētas, piemēram, uz Sociālās rehabilitācijas un izziņas centru lauku vidē „Dvēseles veldzes dārzs” Ziemupē. Arī neredzīgs un vājredzīgs cilvēks var būt noderīgs un sniegt savu artavu, kopīgiem spēkiem veidotā rehabilitācijas centra attīstībā cilvēkiem ar invaliditāti. Tās var būt izravētas puķu vai zemeņu dobes, pagatavotas pusdienas, klūgu pinumi u. c. Liels gandarījums ir arī par sasniegumiem, kad personas ar redzes invaliditāti uzdrošinās studēt augstskolās un pēc tam realizē sevi savā profesijā.

Neredzīgu un vājredzīgu cilvēku iekšējo spēku var rakturot arī intelektuālā kapacitāte, kad dienas gaitā jāspēj paturēt atmiņā komplicēts darba plāns, patstāvīgi jāorientējas vidē un jāmeklē risinājumi problēmsituācijām. Var novērot spēju atcerēties un citēt garus tekstus – dzeju, prozu, Svētos Rakstus u. c. Iepriekš minētais tiek darīts ar pozitīvismu, smaidīgumu un atvērtību. Var apgalvot, ka šie piemēri liecina par fantastisku prasmi un drosmi savas invaliditātes pārvarēšanā izmantot kreativitāti, radošumu, kas spēj pārsteigt pat veselos.

Saskaroties ar  nopietnām veselības problēmām, kopumā mainās vērtību sistēmas izpratne un dzīves jēgas apziņa. Cilvēkiem ar redzes problēmām īstenais un patiesais bieži vien ir līdzcilvēku emocionālais atbalsts, dzīva saskarsme un komunikācija. Labvēlīgas attiecības ģimenē var raksturot kā abpusēju sadarbību, kad respektētas tiek gan cilvēka ar redzes traucējumiem vajadzības, gan veselo ģimenes locekļu intereses. Veselīgā ģimenes modelī nedrīkstētu pieļaut cilvēkam ar redzes traucējumiem „parazitēt” uz pārējo ģimenes locekļu rēķina. Dažreiz praksē ir novērota tā saucamā iemācītā bezpalīdzība, kad nomazgāt traukus vai izdarīt citus pašapkalpošanās darbus ir jau vesels varoņdarbs. Neko labu nedos arī uzstājīgā pieprasīšana vai paģērēšana – man vajag tūlīt un tagad, jo es taču vāji redzu!

Varam secināt, ka redzes invaliditātes gadījumā dzīves sparu dod pozitīva, atbalstoša un sadarbību rosinoša apkārtējā vide. Liela nozīme ir ģimenes, tuvinieku un draugu atbalstam.

Publikāciju sagatavoja

Liepājas Neredzīgo biedrība

Publikācija sagatavota Kurzemes plānošanas reģiona īstenota projekta “Saredzi citādāk” LLI-212 Interreg V-A Latvijas-Lietuvas programmas 2014.—2020. gadam ietvaros. 

“Šis dokuments ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šī dokumenta saturu pilnībā atbild Kurzemes plānošanas reģions un tas nevar tikt uzskatīts par Eiropas Savienības oficiālo viedokli”.