«Neveidot tikai ārēju tēlu par ģimeni, bet dzīvot pēc būtības — mīlēt un saprast citam citu»

Veselība

Ikdienā gatavojot materiālus par policijas jaunumiem, nereti nākas dzirdēt par vardarbību ģimenēs, tajā skaitā fizisku, emocionālu un seksuālu. Diemžēl šādas problēmas pastāv, un kādā dzīves brīdī var skart vai netieši ietekmēt ikvienu no mums. Lai labāk izprastu problēmas apmēru un cēloņus, tiekos ar klīnisko psiholoģi Ievu Freimuti. Viņas darba stāžs — 15 gadi. Ikdienā viņa strādā Talsu novada krīžu centrā un Talsu 2. vidusskolā. Krīžu centrā I. Freimute strādā ar bērniem un sievietēm, kas cietuši no vardarbības.
— Ko jūs ieteiktu vecākiem, kam ir jāpievērš uzmanība bērnu uzvedībā, lai saprastu, ka kaut kas nav kārtībā, jo, iespējams, viņš ir seksuāli izmantots?
— Seksuālā vardarbība ir visproblemātiskākā gan atpazīšanas, gan speciālistu diskusiju gadījumos. Piemēram, maziem bērniem seksuālu vardarbību ir ļoti grūti pierādīt. Bieži vien viņi par to sāk runāt tikai tad, kad sāk iet skolā vai kad ir pieauguši. Ja runājam par konkrētām pazīmēm, tad dažas no tām ir: seksualizēta uzvedība; aiztiek citu bērnu intīmās vietas; kļūst depresīvs, noslēdzies; pasliktinās sekmes skolā; nemiers attiecībā uz kādu pieaugušo; paliek agresīvs; ievaino sevi u. c.
Pirmkārt un galvenokārt vecākiem ir jārunā ar bērnu. Jāseko līdzi tam, kā viņš jūtas. Jāiemāca bērnam nosaukt visas ķermeņa daļas. Viņam jāmāk pastāstīt par izmaiņām un norisēm ķermenī, bet daudziem leksikā vienkārši nav vārdu šādām tēmām. Bērns pat nevar izstāstīt, kur viņam pieskārās. Iemācīt ķermeņa daļu nosaukumus ir būtisks vecāku uzdevums.
— Man prātā izveidojies priekšstats, ka par seksu, dzimumorgāniem un ar to saistītām tēmām nerunāja padomju gados. Vai patiesi tā ir problēma arī mūsdienās jaunajās ģimenēs?
— Vecāki maz runā ar saviem bērniem. Daudzi ir ļoti aizņemti dažādos darbos, liela daļa sēž televizoros, telefonos, internetā. Dara visu ko citu, tikai ne komunicē ar savu bērnu. Nereti vecāki uzskata, ka viss darbs ar bērniem ir jāpaveic bērnudārzā un skolā. Tā nav. Sava roka ir jāpieliek arī pašiem.
— Kādi cilvēki lielākoties seksuāli izmanto bērnus?
— Pazīstami cilvēki. Ģimenes locekļi, tuvinieki, kaimiņi. (Pēc Valsts policijas datiem pērn 60% gadījumu tie bijuši paziņas, draugi un 27% — ģimenes locekļi — aut.) Ļoti reti, un tas ir izteiktāk pusaudžiem, tie var būt svešinieki. Reti, kad tas notiek spontāni. Procentuāli visvairāk cieš meitenes. (Pēc Valsts policijas datiem pērn 87% cietušo bija sievietes — aut.) Nereti meitenes tiek pieradinātas ar komplimentiem, glāstiem, pieskaršanos, kas katru reizi aiziet aizvien tālāk.
— Prātam neaptverami šķiet, domājot, kāda gan ir šī persona, kura spēj seksuāli izmantot bērnus.
— Kādā pētījumā šāda persona raksturota kā psihopāta tipa personība, kura nespēj just līdzi un nesaprot, kā otrs jūtas. Spēj domāt tikai par sevi un savām vajadzībām.
— Kādas sekas var būt bērnam pēc seksuālas vardarbības pieredzes?
— Tā paliek kā traumatiska pieredze. Bērniem mēdz būt dažādas psihoemocionālas problēmas. Sekas var novērst, ja ar šo problēmu strādā. Var mazināt traumatisko stresu, bailes, dusmas un panākt, ka tas netraucē nākotnē veidot attiecības un nedarīt pāri citiem. Mēdz domāt, ka cilvēki, kuri bērnībā cietuši no seksuālās vardarbības, pēc tam nākotnē darīs to pašu. Tomēr ne vienmēr. Kādam tas var izpausties kā noliegums pret seksuālām attiecībām un attiecību veidošanu kā tādu. Turklāt šiem cilvēkiem, kuri savulaik cietuši, ir ļoti grūti novilkt robežas saistībā par ķermeni. Tad gluži kā bērnam tas jāapgūst no jauna — par savu un citu intimitāti, jo šīs robežas ir izjauktas.
— Nereti ir gadījumi, kad bērniem nākas uzaugt vardarbīgā ģimenē. Piemēram, kur mēdz būt fiziska un emocionāla vardarbība. Ko tas nodara bērnam, kā tas viņu ietekmē?
— Pirmkārt, tās ir emocionālas ciešanas. Otrkārt, uzvedības modelis. Bērni no vecākiem vairāk skatās, ko viņi dara, nevis runā. Un ar gadiem vecāku uzvedība tiek neapzināti atdarināta. Ja cilvēks pats ar sevi nestrādā, notiek atdarināšana, izturoties pret saviem bērniem tāpat.
— Ko sabiedrība varētu darīt, lai vardarbīgu gadījumu ģimenēs būtu mazāk?
— Cilvēki nedrīkst būt vienaldzīgi pret cita vajadzībām, ciešanām. Piemēram, ja var dzirdēt kaimiņu dzīvoklī, kā kliedz bērni vai pieaugušie, nedrīkst palikt vienaldzīgs. Manuprāt, cilvēks ar veselīgu psihi nevarēs vienaldzīgi aiziet gulēt, to dzirdot. Noteikti ir jāreaģē. Mums jābūt līdzcietīgiem, jāpiemīt empātijai.
Domāju, ka ģimenēs daudz vairāk vajadzētu runāt par to, kā jauniem cilvēkiem veidot cieņpilnas attiecības. Sagatavot attiecībām, piemēram, kā risināt problēmas ar naudu, ģimenes krīzēm, dažādiem konfliktiem. Ir jāmāca cienīt otra viedokli. Reizēm cilvēki mēdz būt ļoti atšķirīgi un nespēj cienīt otra viedokli, domas, vērtības un pārliecību. Un tad attiecības ir neveselīgas jau pašā sākumā. Kamēr nav bērnu un atbildība vēl nav tik liela, tad vēl kaut kā tiek cauri šīm attiecībām, bet, tiklīdz parādās bērniņi, situācijas mēdz izveidoties ļoti sarežģītas un bieži vardarbīgas. Reizēm cilvēki ir arī ļoti paštaisni, un nav gatavi piekāpties, sadarboties, uzskatot, ka tikai viņu viedoklis ir pareizais.
— Kurš attiecībās mēdz būt agresīvāks: sievietes vai vīrieši?
— Vīrieši pēc savas būtības ir agresīvāki nekā sievietes, bet arī sievietes reizēm verbāli tur līdzi… Kā tik viņas pazemo savus vīrus! Noniecina, devalvē, grauj vīrieša pašapziņu un tad prasa no viņa drosmi, atbildību, spēku un mīlestību. Bet brīžos, kad viņai vajadzētu respektēt un cienīt savu dzīvesbiedru, par to nav ne runas!
— Ko šādām ģimenēm iesākt, kā risināt problēmas?
— Vardarbība tiek pārtraukta, kad viens vai abi partneri mainās, kad saprot un atzīst, ka ģimenē ir problēmas. Ja sāk meklēt palīdzību, var izdarīt ļoti daudz.
Krīžu centra darba gados bijuši daudzi gadījumi, kad sievas, kuras ar bērniem aiziet prom no varmākas vīra un ar sociālā dienesta palīdzību atrod mājokli, un rod cita veida palīdzību, pēc laika atgriežas pie varmākas. Viņa parakstās uz šīm neveselīgajām attiecībām, lai nebūtu vienai pašai jārūpējas par bērniem un saimniecību. Protams, mēdz būt sievietes, kuras saprot, ka vairs nekad nevēlas neko tādu piedzīvot un cīnās, un dara, lai tikai nebūtu jāatgriežas. Veido pilnīgi jaunu dzīvi. Šādu gadījumu gan ir mazāk, jo sievietēm ir ļoti zema pašcieņa, pašnovērtējums.
— Man šķiet, ka ļoti daudziem cilvēkiem ir ļoti zems pašnovērtējums. Kāpēc tā?
— Tas viss ir atkarīgs no audzināšanas ģimenē. Piemēram, parasti varmākas ir tieši vīrieši ar zemu pašapziņu un psihopāta tipa uzvedību. Viņš visu laiku jūtas slikti un tā liek justies arī otram. Kritizē, noniecina, izsmej sievieti un bērnus.
— Kā vecākiem jāaudzina bērni, lai viņiem būtu pietiekama pašapziņa?
— Te jāpiebilst, ka arī paaugstināts pašvērtējums nav labs. Tam jābūt atbilstošam. Lai tādu gūtu, ir vajadzīgi veselīgi domājoši un funkcionējoši vecāki, kuri ciena paši sevi un viens otru un mīl viens otru. Tad arī bērni dzīvos un izaugs mīlestībā, esot ar pietiekamu pašvērtējumu, un viņi cienīs cilvēkus, ar kuriem ir kopā.
— Kāds ir tipisks sievietes portrets, kura mājās cieš no fiziskas vai emocionālas vardarbības, un kādi ir tie ceļi, kā viņas nonāk līdz jums?
— Ļoti dažādi. Piemēram, ja fiziskā vardarbība ir regulāra, un viņas ir gatavas kaut ko mainīt. Manā praksē nav bijuši gadījumi, kad atnāktu sieviete, kura cietusi tikai vienu reizi. Mēdz nonākt arī gadījumos, kad bērni stāsta, ka tētis regulāri sit mammu. Un šādi gadījumi ir visos sociālajos slāņos.
Cilvēkiem ir vajadzīgas zināšanas. Jāstāsta, jāizglīto jau no bērnības. No savas pieredzes varu izstāstīt gadījumu: sieviete sēdēja rindā pie ģimenes ārsta un aiz gara laika sāka šķirstīt grāmatiņu par vardarbību ģimenē, kas tur stāvēja. Sāka lasīt un saprata, ka viss atbilst viņas gadījumam. Tā bija pirmā reize, kad viņa saprata, ka attiecības, kādās dzīvo, ir neveselīgas, smagi emocionāli vardarbīgas. Viņai tas rada ciešanas, bet viņa klusē un pieņēmusi to kā normu. Tāpēc ir būtiski, lai cilvēkiem ir pieejama informācija, iespēja uzzināt, saprast, atpazīt, zināt, kur meklēt palīdzību.
— Kādu postu rada alkohols un citas apreibinošās vielas?
— Alkohols ir būtiska vardarbības sakne. Vīrieši ar šo problēmu ir redzamāki, bet ir ļoti daudz arī sieviešu alkoholiķu. Kur ir alkoholisms, tur nav rūpju par bērniem. Ļoti daudz vardarbības aktu ir tieši alkohola lietošanas reizēs. Ir ģimenes, kur tās locekļiem ir laba izglītība un darbs, proti, intelekta koeficients ir augsts, bet emocionālā inteliģence ir ļoti zema. Un arī tur vardarbība var būt ļoti spēcīga. Turklāt slēpta, ko nepamana pārējā sabiedrība, kaimiņi.
— Kā ir ar emocionālo vardarbību? Vai jūsu praksē šādi gadījumi ir bieži?
— Jā, un īpaši tas ir pamanāms pusaudžiem. Mēdz būt gadījumi, kad bērni labi mācās, bet vecāki viņus nemitīgi kritizē, ierobežo, kontrolē, apsaukā, noniecina, izsmej un ignorē. Piemēram, sadusmojas un nerunā vairākas dienas ar bērnu. Tas ir pilnīgi neatbilstoši. Kur tad lai bērns meklē atbalstu, ja vecāki to nedara? Un tad, protams, scenāriji var būt dažādi, piemēram, to meklējot vienaudžu kompānijā, un tur iespējams nonākt dažādās riska grupās. Jāteic, ka esmu bažīga arī par to, ka jaunieši ļoti daudz skatās pornogrāfiju. Tas ārkārtīgi ietekmē domāšanu un uztveri.
— Nemitīgi kā pie problēmas saknes nonākam pie attiecībām, komunikācijas ģimenē.
— Ar bērnu ir jāuztur nemitīga komunikācija. Ļoti bieži vecākiem šķiet: «Ko nu daudz, viņam ir jau 15 gadu, liels, pieaudzis. Lai tik dzīvo!» Un šādā vecumā pusaudži mēdz veidot kopdzīvi, lai gan viņi taču ir vēl bērni! Daudz ko vēl nesaprot un neizvērtē. Vecākiem šajā jautājumā vajadzētu būt uzstājīgākiem.
Runājot par paklausību, jāteic, agrāk bērni vairāk klausīja vecākus. Kas ir mainījies? Manuprāt, agrāk ģimenēs vairāk komunicēja un respektēja cits citu. Un mācīja saprast, kā jūtas citi. Vecākiem ir jāsāk ar sevis disciplīnu. Kaut vai vienkāršs piemērs: ēdot vakariņas, neviens neskatās telefonā, neko nelasa un neskatās televīziju. Desmit, piecpa­dsmit minūtes veltīt tikai cits citam un uzklausīt, kā katram pa dienu ir gājis. Parunāt, atbalstīt, iedrošināt. Neveidot tikai ārēju tēlu par ģimeni, attiecībām, bet dzīvot pēc būtības — mīlēt un saprast citam citu. Kur gan citur, ja ne ģimenē?
Kad bērni redz, ka vecāki viens otru respektē un ciena, viņi mācēs respektēt arī citus. Ko vecāki mājās runā par skolu un citām iestādēm? Bērni taču visu dzird un to atdarina! Arī šeit bieži dzirdu, kā mazi bērni runā ar pieauguša cilvēka frāzēm. Vecāki bieži vien nepamatoti noveļ vainu uz iestādēm, institūcijām, bet paši nav gatavi kaut ko darīt sevis dēļ. Skola nevar sniegt vecāku mīļumu, atbalstu un novērtējumu. Un tādi, izmisuši pēc uzmanības, ir daudzi bērni. Ir bērni, kuri uzskata, ka viņus neviens nemīl un nevienam viņus nevajag. Un tas ir ļoti skumji.