Nepārdod brīvību par zupas šķīvi

Viedokļi

Mūsu laikos «brīvība» var šķist jau kā abstrakts jēdziens. Tāpat ir ar jēdzienu «tikumība». Smejies vai raudi, bet tā ir vistīrākā patiesība, jo sabiedrībā šis jēdziens ir tīri burtiski izdilis no apziņas. Tas ir nomests ar nezināšanas putekļiem apaugušā poētismu plauktā un lietots vēl retāk nekā jēdziens «dardedze», kura nozīmi vēl pirms samērā neilga laika zināja lielākā daļa sabiedrības. Bet tagad? Ja nav pieejams interneta meklētājs, tad atbildes un skaidrības, protams, nav. Jā, moderni laiki tagad. Brīvība ir tik ļoti abstrahizējusies, ka pilnīgi «norakstāms» alkoholiķis ar nobeigtām nierēm un aknām un seju, uzblīdušu kā uzrūgusi pīrāgu mīkla māla bļodā, bieži smejas tev acīs un saka: ar viņu viss ir kārtībā un ka tev pašam vajag to brīvību, kas izklausās pēc tik vienkāršas padarīšanas kā brokastu olmaizīte ar ķilavu, ko piekost klāt «Bocmanītim».
Patiesība, manuprāt, slēpjas tajā, ka no mazām dienām esam kaut kādu lietu, apstākļu vai personu vergi. Kārtībai un sistemātiskumam, bez šaubām, ir jābūt, jo bez tās nepastāvēs neviens normāls veidojums vai kopiena, jo haoss ir ārdošs un pilnīgi neauglīgs. Katrs vismazākais process mūsu organismā pat darbojas pēc noteiktas kārtības. Mazākajā šūnā ir smalks sistemātisks mehānisms. Un, runājot par haosu, diemžēl tā vergiem arī mums bieži vien sanāk būt. Kaut vai domu un viedokļu līmenī. Skrienam pa galvu pa kaklu, cenšamies paspēt laikus, bet, ak vai — gadās vilšanās, nepaspēšana, paviršības, sabojāti nervi, un galu galā arī diena vai pat ilgāks laika posms tiek aizlaists vējā. Un kāpēc? Tāpēc, ka nav brīvības viens no neatņemamajiem stūrakmeņiem — kārtība, sistemātisks, izkopts laika plānojums un mērķtiecīga cenšanās visu izdarīt, kā nākas, neuztverot to visu kā nastu un slogu, bet kā labu un derīgu gudrību.
Ja brīvību balstītu uz četriem vaļiem, tad otrs aiz sakārtota plānojuma noteikti būtu paklausība. Un viss sākas jau ğimenē. Ja no mazām dienām bērns tiek iemācīts godāt un cienīt tuvāko, viņš cienīs arī tālāko un dzīve būs bez daudziem neredzamiem akmeņiem, kas dzīves upē liktu daudz krist un diemžēl arī sarīties spaiņiem ūdens. Kāpēc tā notiek? Tajā nav nekā mistiska, ja saprotam, ka bez fizikas likumiem pasaulē darbojas arī svētību un lāstu likumi. Svētība ir labvēlīgs likums, bet lāsts — postošs un ārdošs. Un šie likumi darbojas neatkarīgi no tā, vai tu tos apzinies vai ne, vai smejies par tiem, vai nopietni rauc pieri šaubās vai nesapratnē. Tāpat kā gravitāte. Vari pateikt, ka uz tevi tā neattiecas, un vari planēt no devītā stāva, domājot, ka lidosi kā bezdelīga, jo netici gravitātei, bet tas nemainīs sekas — nāvi. Tā ir ar visiem pārkāpumiem, jo visam ir sekas. Paskatieties pats uz savu dzīvi vai kā parasti — sava tuvākā, kur utis ieraudzīt var pat bez lupas. Lielas un milzīgas utis. Ja bērns neieredz savus vecākus un tos neciena, ğimene ir nelaimīga un tajā nekad nav miera. Ir daudz asaru, aizvainojumu un sāpju. Lūk, te darbojas ārdošais likums. Nesvētība jeb lāsts. Tas bieži vien nav nekas «uzlikts», tas ir pārkāpuma, ko praktizē ļoti regulāri, rezultāts. Vienkārši tiek iedarbināts ārdošs process. Tāpat alkohola vai citas atkarības — kāds ğimenē tajā ir sapinies, bet tas skar visus. Visi ir sasieti. Kā atkarīgie, tā līdzatkarīgie. Un es nezinu nevienu ğimeni, kas bez Dieva iejaukšanās būtu ko atrisinājuši un ir izkļuvuši no «vāveres riteņa». Bet te, Ukrainā, ko tagad izbaudu, pat intensīvi studējot, es redzu vismaz 300 no atkarībām Dieva atbrīvoto cilvēku. Un viņus uz brīvību aizveda viens paklausības solis, ko viņi spēra, jo dzirdēja kādu pārliecinošu iedrošinājumu un noticēja tam.
Trešais valis, manuprāt, ir mācīšanās no labākā. Ja redzi kādā dzīvību, labus augļus un virzību augšup, noskaidro, ko viņš dara un kā viņam tajā visā veicies no paša sākuma. Tādi cilvēki iedvesmo un dod mums motivāciju un cerību. Ja esi to atradis, tavs trešais «valis» turēsies.
Ceturtais valis, uz ko balstās brīvība, ir palikšana mīlestības likumā. Tas ir vissvarīgākais valis — mamma. Lai kāda ir mūsu pieredze, visu paanalizējot tīri shematiski, mēs ieraudzītu, ka esam iekļuvuši kādā posta vietā tikai viena pieņemta lēmuma dēļ, kas kā ķēdes reakcija no mazas dzirksteles izveidoja milzīgu ugunsgrēku. Ja šo mīlestības likumu saproti kaut vai tikai ar prātu, bet sirdī tas vēl nav dzīvs, mēs paši savu dzīvi ieraugām patiesības gaismā. Tur, kur vajadzēja pārkāpt pāri savam lepnumam, paštaisnībai, kas ir ārdošais likums, ar šķūri tika pārbraukts pāri tik daudzu cilvēku dzīvei. Tur, kur vajadzēja pateikt: «Piedod!», kas būtu kā dziedinošas zāles visiem, tika uzcelts baiss cietoksnis «Es nekad tev to nepiedošu!», kas dzīves laikā sagūstījis tik daudz cietumnieku — pašus tuvākos un dārgākos. Un, vai tas bija tā vērts? Tas noteikti nav viegli, bet, kā jau minēju: pēc tāda notikuma vienmēr piedzimst prieks un kaut kas skaists.