Tēva un dēla — Edija un Mika Dukuru — vienots tandēms mākslā un mūzikā

Kultūra

29. marta pēcpusdienā Talsu tautas namā pulcējās mākslas un mūzikas cienītāji, jo otrā stāva foajē tika atklāta mūziķa un mākslinieka Edija Dukura gleznu izstāde «Kā uz delnas», kurai sekoja viņa dēla Mika Dukura akustiskais koncerts «Tuvāk, vēl tuvāk».
Plašākai sabiedrībai Edijs Dukurs kļuva pazīstams no televīzijas šova «Dziedošās ģimenes», kurā viņš uz skatuves kāpa un muzicēja kopā ar saviem bērniem — Paulu un Miku. Izrādās, ka bez mūzikas Edijam ir tuva arī krāsu un otu pasaule. Zīmēšana viņu aizrāvusi jau bērnībā, bet nopietni pie glezniecības viņš ķēries 2009. gadā.
Edijs Dukurs atklāja, ka
izstādes kopējais koncepts ir parādīt skatītājiem to, ka mums ir latviešu mūziķi, kas kļuvuši mums un mūsu valstij nozīmīgi un sevi ierakstījuši Latvijas mūzikas vēsturē spilgti un paliekoši. «Man pašam bija sajūta: nu labi, mēs esam maziņa valsts, bet visā pasaulē taču mūziķi tiek gleznoti, un pie mums tā kaut kā nav. Kāpēc tā? Ir politiķu, premjerministru portreti, bet cilvēki, kas mums ir svarīgi, gādā muzikālo fonu un padara mūsu dzīvi priecīgāku un krāsaināku, netiek gleznoti,» bilda izstādes autors.
Par pašu gleznu radīšanas procesu Edijs pastāstīja, ka tas nenotiek vienā piegājienā, bet kā jau lielai daļai mākslinieku — pakāpeniski. «Es sāku gleznot kādu darbu savā darbnīcā, tad pieliku to pie sienas un, staigājot ikdienā tam garām, skatos un vēroju vairākas dienas, citreiz pat mēnešus, kā tas mani uzrunā. Kamēr krāsas nostājas, kamēr darbs saprot pats sevi, paiet zināms laiks un tu sāc pamanīt detaļas, kas tev traucē vai, tieši otrādi, uzrunā. Tu tās sāc izcelt vai notušēt. Tāpēc man ir vajadzīgs diezgan ilgs laiks. Es nevaru piesēsties un nogleznot trīs sesijas pa trim četrām stundām, un viss ir gatavs. Tā ka nekur nesteidzos ar saviem darbiem, man nav tie vēl slapji jānes uz izstādi, jo nav nekādu termiņu, daru to visu savam priekam, tāpēc cenšos visu nesasteigt. Tajā pašā laikā saprotu, ka darbs kaut kad ir jāpabeidz,» skaidroja mākslinieks. Viņš atklāja, ka dažiem portretiem apakšā bijuši aizsākti citu cilvēku portreti, kas tomēr nav pabeigti. «Pēc ilgām gleznošanas stundām saprotu, ka šis cilvēks varbūt negrib, lai viņš tiktu gleznots, vai arī es kaut ko neprotu, neizjūtu. Tad tas tiek vienkārši aizkrāsots un noslaucīts, tā taupot audeklu, jo es arī pats gatavoju audeklus — stiepju uz rāmjiem un gruntēju tos,» stāstīja Edijs Dukurs.
Vaicājot, kas pašam šķiet grūtāk —
gleznot ģimenes locekļus un tuviniekus (izstādē apskatāms arī Edija dēla Mika portrets) vai cilvēkus, kas ir draugi, ne ģimenes locekļi, viņš atzinās, ka tuviniekus viņam gleznot ir ļoti grūti. «Man ir tā atbildība, ka šos cilvēkus man vajadzētu uzgleznot vislabāk. Tam portretam teorētiski vajadzētu būt vislabākajām atsauksmēm no skatītājiem, bet tas tā nav, jo pārlieku liela cenšanās parasti sabojā darba gala rezultātu jebkurā mākslas sfērā. Es pagaidām pārāk daudz tuviniekus negleznoju. Izstādē aplūkojamais Mika portrets tapa tīri no pasūtījuma, jo Miks vēlējās savam jaunajam albumam «Life» vāciņa dizainu. Tad nu es arī centos, cik varēju. Arī šim darbam apakšā ir viena cita versija, kas arī redzama uz albuma, un otra, ko es viņam piedāvāju, ir vairāk plakātiska, kas man likās labāka, jo tā ir nedaudz stilizēta un tajā vairāk spēlējos ar krāsu laukumiem. Tajā pašā laikā saglabājot atpazīstamības pakāpi un skatienu. Man liekas, ka man tas ir sanācis. Gan man, gan Mikam patīk, un viss ir labi, ja jau reiz esmu šo darbu atvedis uz izstādi. Atzīšos, ir darbi, kas man pašam nepatīk, kā tie izdevušies, bet citiem atkal patīk. Vienmēr pastāv viedokļu atšķirības,» stāstīja Edijs.
Izstādes apmeklētāji, iespējams, ievēros,
ka Edija Dukura darbos izteikti dominē vēsie toņi. Siltās krāsu paletes izteikti pamanāmas tikai mūziķa Renāra Kaupera portretā, bet tam, kā izrādās, ir ļoti vienkāršs izskaidrojums — Edijs glezno naktīs pie mākslīgā apgaismojuma. «Nesen tieši runāju ar kādu mākslinieku, kā tad īsti izvairīties no šīs problēmas, jo pareizi jau būtu gleznot dienā. Netiešā saules gaismā, bet labi izgaismotā telpā, sākot no divpa­dsmitiem līdz aptuveni trijiem dienā, kas arī būtībā ir viss laiks, ko tu kā mākslinieks vari izmantot. Mūsdienās dienas ritms visiem ir tāds, kāds nu tas ir. Man arī tā sajūta vakarā ir daudz organiskāka, kad iestājas miers no ārējiem kairinātājiem. It kā viss tad ir ļoti labi, bet no gaismas viedokļa — ļoti slikti. Tāpēc maksimāli cenšos trenēties un piedomāt par to, kā tas izskatīsies dienas gaismā, bet jebkurā gadījumā saprotu, ka jebkurās izstāžu vietās darbi tiks izstādīti ar mākslīgo apgaismojumu, kurā, ja būs labs mākslas darbs, tas nemaz neizskatīsies tik slikti. Labāk, ka darbs ir nedaudz vēsākos toņos nekā par daudz silts,» pauda Edijs, piebilstot, ka savas mākslinieka karjeras sākumā viņam bijusi problēma — ļoti paticis izmantot tieši siltos toņus, tādēļ darbi izskatījušies pārāk «pārsiltināti».
Izstādē starp pazīstamiem Latvijas mūziķu portretiem redzams tikai viens darbs, kurā attēlots vairāk nekā viens personāžs. Tā ir glezna, kurā atainota grupa «The Hobos». Interesants ir fakts, ka šāds darbs, kurā gleznoti vairāki mūziķi kopā, Edija radošajā karjerā ir tikai viens. «Esmu domājis par dažādiem veidiem, kā uz audekla salikt vairākus cilvēkus kopā. Tomēr mūzikā grupas kā tādas ir ļoti populāras un atsevišķie tēli, protams, ir kas cits. Grupai, kā izrādās, un kā cilvēki to sajūt, ir citādāks starojums. Katrs tēls mijiedarbojas cits uz citu un runā arī pats par sevi. Esmu domājis par to, ka varētu gleznot grupu, bet ne uz viena kopīga audekla. Un kādēļ konkrēti «The Hobos»? Viņi mani kaut kā uzrunāja. Mums jau tā šķiet, ka Latvijā ir ļoti daudz mūzikas mākslinieku, bet, ja mēs runājam par patiesi lieliem māksliniekiem un tēliem, kas ir ieguvuši noteiktu svaru un atzinību mūsu valstī, tad tādu mums nav simtiem. Tas tomēr ir ierobežots daudzums,» sacīja Edijs un piebilda, ka liela daļa gleznotāju, kas ir viņa elki, ilgus gadus glezno vai nu tikai vienu grupu, vai dažus māksliniekus, kas arī viņam šķietot ļoti interesants piegājiens.
Pēc izstādes atklāšanas
Talsu tautas nama deju zālē notika Edija dēla Mika Dukura akustiskais koncerts «Tuvāk, vēl tuvāk», kurā bija dzirdamas jau klausītājiem pazīstamas un iemīļotas dziesmas, kā arī pavisam jaunas Mika radītas kompozīcijas no jaunā mini albuma «Life», kurā iekļautas piecas dziesmas angļu valodā.
Koncertā uz skatuves Miks nekāpa viens. Viņam pievienojās arī talantīgais ģitāras virtuozs Ģirts Smukais, bet koncertprogrammas beigās deju zāli bez Mika īpašā samtaini spēcīgā balss tembra piepildīja arī skatītāju un klausītāju kopkoris, kas gan dziedot, gan sitot plaukstas mūzikas ritmā, atbalstīja dziedātāju.
Pēc koncerta Miks atzina, ka izjūtas ir ļoti labas. «Pirms koncerta vienmēr ir satraukums — kā būs un vai būs, bet tagad ir patīkamas. Izbrīnīja, ka ļoti daudz cilvēku bija pat ne no pašiem Talsiem, kas mani tiešām pārsteidza,» smaidot sacīja Miks.
Koncerta laikā viņam uz skatuves pievienojās arī dēliņš Frenklins, kurš šoreiz gan pats nedziedāja, bet sajūsmināja visus klausītājus ar savu nebeidzamo enerģiju un jušanu līdzi tēta dziedājumam. Uz jautājumu, vai Frenklins jau ir spēris soļus tēta pēdās, Miks atbildēja, ka tā izskatās. «Šodien mājās viņš palūdza, lai uzlieku savu dziesmu «Tu mani cel», paņēma mikrofonu un dziedāja tai līdzi. Varētu teikt, ka viņam ir sava veida interese. Varbūt tā ir interese par manu mūziku vai vēlme darīt to pašu, ko dara tētis, jo bērniem jau vienmēr ir vēlme kaut ko atdarināt un imitēt. Laiks rādīs, kas no tā sanāks. Es viņam to nedomāju uzspiest, jo zinu, ka tas pašam ir ļoti, ļoti jāgrib. Tev pašam mūzika ir jāmīl līdz kaulam, jo citādāk ir ļoti grūti, zinu no pieredzes,» atzina Miks un neslēpa, ka būt par mūziķi un tēti vienlaikus ir ļoti grūti. «Kopš kļuvu tēvs, man dzīvē parādās daudzi jauni pienākumi un citādākas domas. Kamēr tu esi viens pats, kopā ar draudzeni vai sievu, tev nav tādu domu, bet, kad tu saproti, ka esi tētis, tad pēkšņi apzinies — tu esi atbildīgs ne tikai vairs pats par sevi, bet arī par savu bērnu. Protams, ir kaut kādi zemie brīži, bet tad es paskatos uz savu dēliņu un saprotu, ka ir jādara, jāvirzās un jākustas uz priekšu,» bilda Miks.
Mūziķis nesen esot beidzis celt māju,
un, kā pats atzina, tieši šis laika posms ir bijis ilgākais, kad viņš nav pieskāries ģitārai, jo parasti ikdienā viņš vismaz pāris stundu mēģina dziedāt, lai balsi uzturētu formā. «Beigās, kaut ko krāsojot vai darot, sāku dziedāt balsī, jo sapratu, ka sāku aizmirst kaut kādas iemaņas. Dzīvē viss notiek periodiski, ir grūtāk un vieglāk. Vienkārši jāļaujas plūsmai,» viņš secināja.
Miks par savu jauno mini albumu pastāstīja, ka, to veidojot, viņš nekoncentrējies uz to, ka tas varētu ļoti aizraut klausītājus. «Saprotu, ja tu raksti albumu angļu valodā, tad tas milzīgu sprādzienu klausītajos neradīs. Tas arī nebija mans pašmērķis. Man bija mērķis, to uzrakstīt pašam sev. Šis albums bija tas, kurā maksimāli daudz ieliku pats sevi, noslīpēju tajā visu, tas arī bija mans mērķis. Es nerakstu mūziku tīri rakstīšanas pēc vai tāpēc, ka man tagad vajag hītu, rakstu tāpēc, ka man tajā brīdī ir, ko teikt. Tā, liekot ap māju žogu, radās dziesma «Fence», ar tā brīža sajūtām un tā mirkļa grūtumu,» atzina mūziķis.
Dziesma «Tuvāk, vēl tuvāk» radusies no Mika izjūtām kāzu ceremoniju laikā, jo viņš vasarās tajās uzstājas kā mūziķis. «Tieši tas brīdis, kad cilvēki viens otram pirkstā uzvelk laulību gredzenus. Pagājušajā gadā tādas redzēju kādus trīsdesmit. Jau vienas kāzas uzlādē, kur nu vēl, ka redzi to visu tik bieži. Par to arī ir «Tuvāk, vēl tuvāk», jo teksts pie manis atnāca ceremonijas laikā,» pastāstīja Miks.
Izrādās, ka Miks Dukurs
saviem koncertiem plakātus un albumiem vāciņu dizainu rada pats. «Pie tam to visu pagaidām daru un kopā lieku telefonā. Man patīk grafiskā māksla. Patīk veidot videoklipus, producēju savu mūziku arī pats. Biju pasākumā «Drink and Draw», kas norisinājās Rīgā un kur mākslinieki skicēja. Tas man iepatikās un domāju: kaut ko tādu arī es varētu pamēģināt. Kā jau arī mans tētis teica, tā ir sava veida meditācija, tāpēc varbūt arī daudzi mūziķi to dara, jo tas ļoti nomierina. Šobrīd gan laikam tam pieķerties man neatliktu laika. Un nav jēgas kaut ko darīt, ja zini, ka tas sanāks tikai pa roku galam. Mēs jau tā dzīvojam laikmetā, kurā plastmasas drazu un lētas mākslas ir pietiekami. Negribas to vēl papildināt ar saviem gara darbiem,» smējās Miks.
Edija Dukura gleznu izstāde «Kā uz delnas» Talsu tautas namā būs aplūkojama līdz 12. aprīlim.